20. gadsimtu Spānija sagaidīja kā samērā atpalicis, sociālo, kulturālo un politisko pretrunu plosīts Eiropas nostūris. 1931. gadā, kad valsts ekonomiku bija iedragājusi globālā krīze, Madridē un citās pilsētās uzliesmoja sacelšanās, karalis bēga no valsts un Spānija kļuva par republiku. Tās politiskajā spektrā valdīja aptuvens līdzsvars starp radikālas reformas alkstošajiem kreisajiem un konservatīvi noskaņotajiem labējiem. 1936. gada februāra vēlēšanās ar nelielu pārsvaru uzvarēja Tautas fronte – kreiso spēku apvienība, kurā noteicošā loma bija sociālistiem, komunistiem un kreisajiem liberāļiem.
Jaunā valdība sāka atsavināt daļu zemes lielīpašniekiem, šķīra baznīcu no valsts, paplašināja arodbiedrību ietekmi, sāka tīrīt armiju no reakcionārākajiem virsniekiem.
Tas daudziem armijniekiem nebija pa prātam, un virsnieku aprindās nobrieda militāra apvērsuma plāns. Pučisti rada atbalstītājus arī politiskajā vidē: starp monarhistiem, konservatīvajiem katoļiem, spāņu fašistiem jeb falangistiem. Par varas sagrābšanas datumu tika noteikts 1936. gada 18. jūlijs.
Jau dienu iepriekš sadumpojās Spānijas karaspēks koloniālajos īpašumos Marokā – te bija dislocēta spāņu Āfrikas armija, ārzemnieku leģions un vietējo marokāņu vienības. Taču pučistu cerības uz pārsteiguma momentu un prasmīgu militāro organizāciju attaisnojās tikai daļēji. Sākotnēji premjerministrs, kreisais republikānis Kasaress Kiroga nenovērtēja situācijas nopietnību, tad, sapratis savu kļūdu, naktī uz 19. jūliju demisionēja. Viņa pēctecis, mērenais liberālis Djego Martiness Barrio mēģināja pierunāt pučistus uz dialogu, sazvanīdamies ar pučistu tā brīža līderi ģenerāli Emilio Molu, taču saņēma kategorisku atteikumu un piesolījumu republikāņu līderus pie izdevības pakārt. Šis samierināšanās mēģinājums laupīja republikāņu uzticību Barrio, arī viņš demisionēja, un viņa vietā stājās kreisais liberālis Hosē Hirals. Viņš tad nu beidzot rīkojās izlēmīgāk, tai skaitā izdalīja ieročus Tautas frontes atbalstītājiem, un tas ļāva sākotnēji novērst pučistu uzkundzēšanos vairumā lielo pilsētu.
Pučisti vieglu uzvaru svinēja valsts konservatīvi katoliskajos rietumos – Navarrā un Veckastīlijā. Te daudzviet viņus sveica ar ziediem. Jau krietni sīvāka pretestība bija dienvidos – Andalūzijā, tomēr te cīņas iznākumu drīz izšķīra papildspēki no Āfrikas, kurus pārsviest palīdzēja arī nacistiskās Vācijas transportlidmašīnas. Republikāņu valdība bija pārāk neizlēmīga, lai bloķētu šo pārsviešanu, kaut lielākā daļa flotes un aviācijas palika tai lojāla. Ziemeļos – kalnraču reģionā Astūrijā, Kantabrijā un basku provincēs – pučistiem izdevās sagrābt vien dažus atbalsta punktus. Galvaspilsētā Madridē, kā arī Barselonā varas sagrābšanas mēģinājumi beidzās ar ātru pučistu sakāvi; lielākajā daļā valsts austrumu reģionu viņi vispār neuzdrīkstējās ko pasākt.
Galu galā pēc pirmajām apvērsuma dienām pučistu rokās bija apmēram trešdaļa valsts teritorijas, kurā gan bija samērā maz industriālo jaudu, taču atradās nozīmīgākie pārtikas ražošanas reģioni.
Spānijas bruņotie spēki sašķēlās, bet pučistu pusē pārgāja lielākā daļa virsniecības, masveidīgi dezertējot no republikas spēkiem. Valstī sākās nežēlīgs pilsoņu karš, kas ilga nepilnus trīs gadus un prasīja vismaz 400 000 spāņu dzīvību. Galu galā militāristu organizētība izrādījās pārāka pār iekšēju politisku pretrunu plosīto republikāņu nometni. Pilsoņkara rezultātā pie varas Spānijā nāca ģenerāļa Fransisko Franko hunta, kas izdzīvoja līdz vadoņa nāvei 1975. gadā un kļuva par ilglaicīgāko diktatūru visjaunāko laiku Eiropas vēsturē.
