"Pasludinu 1936. gada olimpiskās spēles par atklātām!" – tūkstošus klātesošo pāršalc daudzbalsīgs "Heil!", uniformētais reihskanclers arī pamet augšup roku ar atpakaļ atliekto plaukstu hrestomātiskajā žestā, un 11. vasaras olimpiskās spēles Berlīnē var sākties.
Labdabīga, godīga un koleģiāla sacensība – pretstats bruņotai cīņai starp nācijām – tādu olimpiskās kustības ideālu saskatīja franču barons Pjērs de Kubertēns, kad 19. gadsimta beigās ķērās pie leģendām apvīto Grieķijas olimpisko spēļu tradīcijas atjaunošanas modernajā pasaulē. Un, kaut pasaule diženā francūža ideju uztvēra ar entuziasmu, tomēr, kā ikviena ideālista izsapņoto, arī viņa idejas drusku pielāgoja savam raksturam. Tā nu olimpiskās spēles, kurām bija jānes pasaulē miera ideja, daudziem kļuva par iespēju savas varenības un valstisko muskuļu demonstrēšanai.
Un Berlīnes olimpiāde šai ziņā ir visai spilgts piemērs.
Vācu tautas fīreram Berlīnes olimpiāde saistās ar īpašām ambīcijām – tai jāapliecina āriskās rases pārākums. Šīs ambīcijas izkūp Berlīnes augusta debesīs, kad par četru zelta medaļu ieguvēju un šīs olimpiādes nepārprotamu zvaigzni kļūst melnādainais – tātad "zemākas" rases pārstāvis amerikānis Džesijs Ouvenss. Vācija gan izrādās pati ražīgākā komanda medaļu skaita ziņā, pamatīgi apsteidzot tuvākos konkurentus amerikāņus.
Tiesa, Berlīnē nestartē vēl vienas lielvalsts atlēti: Padomju Savienība sākotnēji uzlūko olimpiskās spēles kā buržuju un kapitālistu izgudrojumu. Tomēr ar laiku boļševisma ideologi attopas, cik iedarbīgs ir sports kā valsts varenības apliecināšanas līdzeklis. Starp citu, nav izslēgts, ka tieši Berlīnes olimpiāde viņiem šai ziņā ir iedvesmojošs piemērs. Tā nu Staļins vēl valda un vada savu pēdējo mūža gadu, kad padomju delegācija 1952. gadā ierodas uz olimpiādi Helsinkos un ierindojas otrajā pozīcijā tūlīt aiz amerikāņiem medaļu skaita ziņā.
Berlīnes olimpiāde ir pirmā, kurā sevi piesaka jauns masu saziņas līdzeklis – televīzija.
Norises stadionos pirmo reizi tiek translētas tiešraidē. Atbilstošu uztveršanas ierīču gan iedzīvotājiem vēl nav, taču iekārtotas īpašas demonstrācijas vietas. Vēl viena novitāte – šī olimpiāde ir pirmā, kurā tiek organizēta šodien visiem tik ierastā olimpiskās uguns nogādāšana lāpā no Olimpijas uz spēļu norises vietu. Tas izrādās iespējams, pateicoties doktora Karla Dīma izgudrojumam, kas ir ietverts atbilstoša dizaina apvalkā – hromētā metāla lāpas eleganti lakoniskā forma iemieso izcilo vācu dizaina tradīciju, kas pazīstama ar "Bauhaus" vārdu.
Latviešu cerības Berlīnes olimpiādē pirmām kārtām saistītas ar soļotājiem, starp kuriem neapšaubāms līderis ir iepriekšējās – Losandželosas olimpiādes sudrabmedaļnieks Jānis Daliņš.
Daliņš arī īpaši neslēpj, ka brauc uz Berlīni pēc zelta, bet – ak, vai! – spēka jau Jankam netrūkst, taču toreiz pieviļ kāju muskuļi. Sākas krampji, un Daliņš spiests izstāties. Bez medaļām latvieši gan nepaliek – Adalberts Bubenko tai pašā soļojumā izcīna bronzu, un tad jau vēl ir arī Edvīna Bietāga sudrabs grieķu-romiešu cīņā. Tomēr arī Berlīnes neveiksme netraucē tieši Jānim Daliņam kļūt par Pirmās brīvvalsts laika sportisko sasniegumu iemiesotāju, un vairākas latviešu paaudzes, kuru olimpieši izcīna uzvaras zem svešas valsts karoga, pa reizei dzird dungojam: "Ak, ja man Daliņa kājas būtu…"