Ķīnas galvaspilsētas Pekinas vēsture ir mērāma vairāk nekā trīs tūkstošgadēs, un lielāko daļu no šī laika tā bijusi nozīmīgs varas centrs. Tomēr par visas Ķīnas galvaspilsētu Pekina pirmoreiz kļuva tikai 13. gadsimta otrajā pusē, bet neatgriezeniski šis statuss nostiprinājās vēl pusotru gadsimtu vēlāk.
Nozīmīgākais datums šai ziņā ir 1420. gada 28. oktobris, kad Minu dinastijas imperators Junle pasludināja Pekinu par impērijas galvaspilsētu.
Viņa laikā pilsēta arī ieguva savu pašreizējo nosaukumu, kas mandarīnu ķīniešu valodā nozīmē "Ziemeļu galvaspilsēta".
Daudzajos gadsimtos, kuri šķir Pekinas rašanos no tās kļūšanas par imperatora sēdekli, Ķīna piedzīvoja gan konsolidācijas, gan sairuma periodus. Attiecīgi Pekina bija brīžiem vienotās impērijas provinces centrs, brīžiem pusneatkarīgu vai pilnīgi neatkarīgu valstiņu galvaspilsēta. Tomēr valsts apvienošanas periodos galvaspilsēta allaž atradās tālāk uz dienvidiem, drošā attālumā no ziemeļu barbaru zemēm, no kurienes pastāvīgi draudēja iebrukumi un sirojumi. Viss mainījās tad, kad ziemeļu barbariem galu galā izdevās pakļaut Ķīnu savai varai.
Tie bija mongoļi, kuru vadonis Čingizhans iekaroja Ķīnas ziemeļus.
1271. gadā Čingizhana mazdēls Hubilajhans pieņēma Ķīnas imperatora titulu, aizsākot jaunu – Juaņu – dinastiju. Tā kā Hubilajs kontrolēja arī mongoļu zemes uz ziemeļiem no Lielā Ķīnas mūra, par savu galvaspilsētu viņš izvēlējās Dadu, kā toreiz dēvēja Pekinu.
Hubilajhans bija izcils valdnieks, kurš daudz darīja valsts saimniecības, izglītības un pārvaldes attīstībai. Viņa laika Ķīnu aprakstījis itāliešu ceļotājs Marko Polo, kurš pāris desmitgades uzturējās imperatora galmā. Tomēr nākamais gadsimts nesa Juaņu dinastijas valstij smagus satricinājumus – neražu un sērgas, kuras savukārt kļuva par iemeslu zemnieku nemieriem, kuri pakāpeniski pārauga pilsoņu karā. Tas ieguvis Sarkano apsēju sacelšanās nosaukumu, un sacēlušo vadonis, nabadzīga Dienvidķīnas zemnieka dēls, padzina Juaņu dinastiju un pats kļuva par imperatoru, pieņemdams vārdu Hunvu un nodibinādams Minu dinastiju.
Minu laikā Ķīna sasniedza jaunu uzplaukuma un varenības laiku, kad tā bija lielākā un, domājams, arī spēcīgākā valsts uz zemeslodes.
Šo varenību atspoguļoja arī imperatoru galvaspilsētā, kuras izbūve sākās imperatoru Hunvu dēla Junle laikā. Viņš šeit apmetās, vēl būdams princis un komandēdams imperatora armijas valsts ziemeļos. No šejienes viņš izcīnīja cīņu pret saviem brāļiem par tēva troni. Uzvarējis jaunais valdnieks uzsāka grandiozu celtniecību. Apmēram 15 gadus savi 100 tūkstoši celtnieku ik dienas strādāja sviedriem vaigā. Pavisam, kā lēš, tolaik Pekinas celšanā piedalījušies apmēram miljons strādnieku un apmēram 100 tūkstoši kvalificētu amata meistaru; procesu plānoja un uzraudzīja vairāki arhitekti.
Rezultātā Pekina ieguva arhitektūras pieminekļus, kuri to rotā joprojām. Te pirmām kārtām jāmin t.s. "Aizliegtā pilsēta" – imperatoru rezidences komplekss ar 980 ēkām.
Apkārt šim kompleksam izvietojās t.s. "Imperatora pilsēta" ar tempļiem un dārziem, un ap to – pati pilsēta, visai pareiza četrstūra formā. Tā dažas desmitgades vēlāk ieguva Iekšpilsētas nosaukumu, kad aiz dienvidu vaļņiem izauga teju tikpat lielā Ārpilsēta. Ārpus Iekšpilsētas mūriem atradās četri tempļi, no kuriem iespaidīgākais – Debesu templis – ir vēl viena ķīniešu vēsturiskās arhitektūras pērle.
