“Izstāde dzimusi, pateicoties dāvanai. Mūspuses iedzīvotāja Ilze Straņķe painteresējās, vai negribam paņemt sērkociņu kārbiņu etiķešu kolekciju. Tās bija divas milzīgas kastes, pilnas ar etiķetēm, un dažas nelielas ar suvenīrsērkociņiem. Protams, mēs piekritām! Vēl jo vairāk tāpēc, ka es zināju – ir ļoti interesanta ceļojošā izstāde ”Sērkociņu kastītes lietišķā etiķete”, tā jau apbraukājusi daudzas pilsētas. Vispār – ne katru dienu saņem tādas dāvanas. Tas bija aprīlī. Un mēs sākām tās šķirot…” stāsta Lilita Bauģe, kas vada minimuzeju “Atmiņu pūrs” Gaviezē.
Izstādes izcelsme ir šāda: Ilzes Straņķes brālis savulaik krāja burtiski visu pēc kārtas – sērkociņu kārbiņu etiķetes, pastmarkas, šokolādes iesaiņojuma papīrus, vārdu sakot, visu!
VĒSTURE
Grāmatā “Liepāja laikmetu dzirnavās”, kuru izdevis Liepājas pilsētas laikraksts “Kurzemes Vārds” sadarbībā ar Liepājas muzeju un Liepājas Centrālo zinātnisko bibliotēku, teikts, ka 1890. gadā Fēniksa ielā 4 tika atklāta līstīšu fabrika, gadu vēlāk ražošana tika paplašināta, sāka darboties sērkociņu fabrika, tās īpašnieks bija Kārlis Luijs Rozenkrancs. Smagā cīņā ar sērkociņu fabriku Goldingenē (Kuldīgā) Libavas ražotne zaudēja, 1894. gadā Kuldīgas uzņēmuma vadītājs Luijs A. Hiršmans iegādājās bijušo konkurentu – un paplašināja ražošanu Libavā.
XIX gadsimta beigās Libavas sērkociņu fabrika, tolaik to sauca “Vulkāns”, saražoja līdz 250 tūkstošiem sērkociņu kārbiņu dienā. Būtiska daļa produkcijas tika eksportēta, piemēram, caur Londonu uz britu kolonijām. 1906. gadā “Vulkāna” grupas sērkociņu fabrikas Libavā un Goldingenē, kā arī Rīgā un Dvinskā (Daugavpilī) tika iekļautas Vasilija Lapšina akciju sabiedrībā (“Акционерное общество В.А. Лапшинъ”).
Pēc Pirmā pasaules kara Liepājas sērkociņu fabrika turpināja darbu, padomju laikā tā bija kombināts “Baltija”. Pēc neatkarības atjaunošanas kombināts sadalījās vairākās daļās. 2003. gadā “Liepājas sērkociņi” apturēja ražošanu, maksātnespējīgo uzņēmumu pārņēma SIA “Latvian Match”, bet 2005. gadā uzņēmums tika slēgts pavisam.
“Viņu māte strādāja Liepājas sērkociņu fabrikā un nesa mājās etiķetes. Pēc tam viņa kādu laiku strādāja tipogrāfijā. Pieļauju, ka daļa ir no turienes. Lai gan te ir etiķetes no visas Padomju Savienības, ne tikai no Liepājas,” paskaidro Lilita.
Kastē ar nodalījumiem bija biezas etiķešu paciņas, pavisam 250–300 dažādu etiķešu. Mazajā kastē bija apmēram 1800 dažādu etiķešu. Vēl ir etiķešu grāmatiņas un etiķetes uz blīvāka glancēta papīra, kas domātas īpaši kolekcionāriem filumēnistiem.
Milzīgajā kolekcijā ir ne mazums sēriju, kuras entuziasti savulaik medīja.
“Bija taču veikali filumēnistiem, tāpat kā filatēlistiem, arī Liepājā tāds bija. Pavisam kolekcijā ir apmēram 2100 oriģinālu etiķešu, bet kopumā kādi divdesmit tūkstoši, ja ne vairāk. Tās bija savāktas pēc kaut kāda principa, taču man bija vajadzīgi vairāki mēneši, lai visu sašķirotu pa tēmām…” Lilita norāda uz mapēm ar kārtīgi saliktām etiķetēm – šī pacietīgā darba rezultātu.
Viņa atzīstas, ka bijis neticami interesanti – jo šķirošanas procesā uzzinājusi daudz jauna, bijis jāmeklē arī internetā, lai saprastu, kas tas par cilvēku vai vietu, kas attēlota uz etiķetes.
Kā gan tikai te nav! Lūk, piemēram, šim laikam pavisam aktuāla sērija – gripas profilakse un ārstēšana. Un, starp citu, divi zīmējumi norāda uz nepieciešamību valkāt masku. Un tas bija 1963. gadā. 60. gadu etiķešu ir visvairāk.
Lūk, etiķetes, kas veltītas dižajai aktrisei Aleksandrai Jabločkinai un viņas spēlētajām lomām. Klasiskajam baletam un ledus baletam. Padomju klauniem. Šika kosmosa sērija ar padomju mākslīgo Zemes pavadoņu attēliem. Krievu fiziķi un matemātiķi. Maskavas Kremlis. Ufa. 50 gadu komjaunatnei. Dzīvnieki un putni. Taureņi. Maskavas metro. DOSAAF sērija. Par sportu, tostarp par godu 1964. gada Tokijas olimpiskajām spēlēm. Sērija ar pulksteņiem, turklāt katra ciparnīca rāda atšķirīgu laiku. Ceļu satiksmes noteikumi – luksofora signāli, noteikumi, kā šķērsot ielu, drošība uz dzelzceļa. Vairākas sērijas par ugunsdrošību. Ar kaķīšiem – ne tikai izzinoša, bet arī amizanta. Drošība uz ūdens, strādājot meža darbus un ar traktoru. Vispār drošībai veltīts daudz uzmanības.
“Domāju, ka tādas sociālās “reklāmas kampaņas” tolaik bija sekmīgas – sērkociņi bija katrās mājās, tāpēc informācija nonāca līdz mērķaudotorijai. Un kopumā – lai gan etiķetes ir mazas, bet tas ir lielisks reklāmas laukums,” spriež Lilita.
Pārtikas produktu, rūpniecības preču, grāmatu, valsts aizņēmuma obligāciju reklāma. Un sērijas par tautas saimniecības sasniegumiem un komunistiskajām triecienceltnēm, un kā gan bez piecgades trīs gados.
Bet te – suvenīrsērkociņu kārbiņa ar Liepājas skatiem, pareizāk sakot, ar dažādām pilsētas ēkām. Attēli nav labākās kvalitātes, daļu mēs ar Lilitu atpazinām uzreiz, bet pārītis palika nenoskaidrotas.
Galvenokārt ir etiķetes krievu valodā, ir arī bijušās PSRS tautu valodās. Latviešu valodā nav daudz – tikai 70. Daļa kolekcijas ir etiķetes sērkociņu kastītēm, kas bija domātas eksportam – angļu, vācu, poļu valodā.
Kad Lilita piezvanīja un uzaicināja ciemos, mēs domājām, ka būs vajadzīga ne mazāk kā stunda, lai kaut vai “pa diagonāli” visu apskatītu. Kļūdījāmies. Lai uzmanīgi iepazītos ar etiķešu kolekciju, vajag daudz vairāk laika. Jo ir neticami interesanti! Gandrīz vai katru papīra taisnstūrīti gribas uzmanīgi aplūkot, vēl jo vairāk tāpēc, ka Lilita ir gādīgi sagatavojusi lupu, jo burti ir sīki.
Sērkociņu kārbiņu etiķešu kolekciju Gaviezes senlietu krātuvē “Atmiņu pūrs” var apskatīt otrdienās, trešdienās un ceturtdienās no 10.00 līdz 13.00. Taču, ja šajā laikā nekādi neiznāk, bet gribas redzēt (ticiet – izstāde ir tā vērta!), tad sazinieties ar Lilitu Bauģi, tas iespējams sociālajā tīklā ”Facebook”. Tomēr pasteidzieties līdz decembra beigām.
P.S. Šogad apritēja 35 gadi, kopš tika sākti vākt pirmie priekšmeti nākamajai Gaviezes senlietu krātuvei “Atmiņu pūrs”. Izdevusies laba dāvana jubilejā.
