"Šis ir viens 15. gadsimta beigu dokuments, kurš parakstīts Valmierā, un apakšā ir redzams piekārts arhibīskapa Mihaila zīmogs," lai būtu uzskatāmi, ko tad nozīmē sens rokraksts, Liene Rokpelne uz tikšanos ar žurnālisti ir paņēmusi līdzi rakstu rulli. Tā gan ir kopija, bet oriģinālā lielumā. Toties rokraksts ir sīksīkiem burtiem un ciešās līnijās.
Pētniece skaidro: "Tas ir lēmums par vācu ordeņa Livonijā un arhibīskapa savstarpējo attiecību nostabilizēšanu, un šāds svarīgs lēmums ir pieņemts tepat Valmierā. Tad, kad tikko sāk mācīties paleogrāfiju, tad pirmais, ko dara, meklē burtus, ko tu atpazīsti, pēc tam jau ir vienkāršāk meklēt vārdus, kurus var izlasīt; jā, ir, protams, grūti. Te es esmu jau sākusi atšifrēt vārdus, kas tur parādās, teikumus. Bet tas nav viss: tu viņus atšifrē lejasvācu valodā, tad vieglāk ir pārtulkot uz mūsdienu vācu valodu, un tikai tad tu tulko latviski, un, ja ir latīniski, tad tas ceļš ir vēl garāks."
Lai sāktu šifrēt senos rokrakstus, pirmais, ko uzsver Rokpelne, ir jābūt svešvalodu zināšanām: "Studējot Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, mani jau uzreiz aizrāva tēma, laika periods – viduslaiki. Un, lai varētu viduslaikus tā pamatīgāk pētīt, ir nepieciešamas, pirmkārt, svešvalodas zināšanas, pārsvarā Latvijas teritorijā tā ir vācu valoda – viduslaiku periodā lejasvācu valoda, kas ir nu jau izmirusi valoda, bet, protams, saprast kaut ko var. Tā ir pārveidojusies, mainījusies, bet pamatvārdi ir palikuši. Tātad, lai pētītu šos vēstures avotus, patiešām ir vajadzīgas vairākas svešvalodas, un tas, ko es pašreiz daru, es pašmācības ceļā mācos zviedru valodu, jo tā ir nepieciešama, lai tiktu galā ar zviedru dokumentiem, jo Valmiera bija vienas zviedru ģimenes īpašumā gandrīz 100 gadus."
Bet nu par to, ko ir izdevies atklāt. Viens no šiem atklājumiem ir Valmieras senākais ģerbonis.
"Visu laiku tika teikts, ka mums šis senākais ģerbonis ir no 16. gadsimta sākuma, un es sāku viņu meklēt – kur ir oriģinālais, jo nospiedumi ir, tos mēs zinām, tos varam atrast. Man neizdevās viņu atrast," stāsta pētniece. "Un tad man bija izdevība būt Lībekas arhīvā, un arhivārs man saka – mums te ir viens dokuments, Valmiera tur ir virsū, un tur ir klāt kaut kāds ģerbonis, kaut kāds zīmogs tur ir. Viņš nes to dokumentu, tie zīmogi parasti ir ietīti tādos zīda papīros skaistos, un viņu attaisa vaļā, un es skatos, – tas ir Valmieras ģerbonis!
Un tas ir nevis no 1524. gada, kā tas tika līdz tam pieņemts, bet no 1381. gada!
Un tad bija tiešām tāda sajūsma! Un šis būs viens no tiem dokumentiem, kura tādu pašu atainojumu varēs apskatīties jaunajā, topošajā Valmieras pils kultūrvides ekspozīcijā."
Vēl viens Rokpelnes atklājums saistās ar Valmieras vārdu, tā izcelsmi. Viduslaikos tas lietots dažādās formās – Wolmar, Woldemar, Woldemer.
"Pirmais dokuments ir no 1323. gada, pats dokuments ir latīņu valodā, bet šajā 19. gadsimta pārrakstā ir lietots ''Wolmar'', kas ir pilnīgi neiespējami, jo ir jābūt latīniskajam nosaukumam, kas ir de ''Woldemer'', "iekš Valmieras". Latīņu valodā vienkārši ir nepieciešams šis ''de'', ''Woldemer'' ir pats pirmais," skaidro pētniece.
Rokpelne atzīst, ka iemācīties lasīt un tulkot senos rakstus ir ne vien interesanti, bet arī ļoti nozīmīgi darbam, ja grib pētīt vēl neizpētīto.
"Man liekas, ka vēsturnieka darbs ir tāds kārtīgs detektīva darbs. Tev tomēr jāmeklē, tu ņem no diedziņa uz diedziņu un velc to kopā; ja nav, tad kaut kur ir jābūt, meklē šos pavedienus, mēģini atrast un atbildēt uz tiem jautājumiem. Jā, un tam ir jāsagādā prieks. Ja citi taisa meditāciju un jogu, tad es aizbraucu uz arhīvu, un tā ir mana Meka," stāsta Rokpelne.
Jaunā Valmieras vēstures ekspozīcija tiks atklāta nākamā gada rudenī un sauksies "De Woldemer".
