"Zemgaļi ir kā zemais gals: sēļi – augstais gals, augšgals. Arī valoda, augšzemnieku dialekts ir ar kāpjošajām intonācijām, ar īpatnējo, šauro un plato "e"," pastāstīja biedrības "Upmales mantinieki" vadītāja Lidija Ozoliņa. Viņa uzsvēra etnogrāfa un folklorista Mikus Skruzīša jeb Skruzīšu Mikus nozīmi sēļu un Sēlijas izpētē, kas bija vēl jaunlatviešu izveides laikos. "Viņš ir bijis pirmais, kurš atbilstoši laikam ir aprakstījis sēļus, dokumentējis.1889. gadā publicēts viņa darbs "Sēļi. Kurzemes augšgala senči"," skaidroja Ozoliņa. "Tas bija jaunlatviešu laiks, un ne jau tikai sēļi virzījās uz sentautu vienotību vienā latviešu tautā. Mikus Skruzītis tolaik gan brauca uz Eiropu pieredzes apmaiņā, gan veidoja etnogrāfiskās izstādes. Viņš par ātru nomira un tāpēc ir drusku aizmirsts."
Kur sēļi dzīvoja?
Skruzīšu Mikus esot pirmais aprakstījis šo sencilti, viņš tās robežas arī mēģina iezīmēt. "Saka, ka divas trešdaļas Sēlijas esot Lietuvā. Pēc Mikus Skruzīša neiznāk tik daudz. Citi vēsturnieki to noliedz un atzīst, ka varētu būt arī Lietuvā, tāpat kā Daugavas labajā krastā. Jā, domājams, ka Daugava bija dabīga šķirtne." Sajaukumi radušies, kā stāsta diskusijas dalībnieki, saimnieciskās darbības, kara darbības dēļ, kad gūstekņus ņēma, kā arī tad, kad jauni ļaudis precējās. Lidija Ozoliņa min – reizēm uzskata, ka Sēlijā dzīvojošie patiesībā būtu jāsauc par sēliešiem, jo tautības šeit jaukušās gadsimtu gaitā, taču viņa tam nepiekrīt: "Es esmu sēle."
Sēļu apmešanās vietas joprojām redzamas atbilstoši Latvijas dialektu apgabaliem. Sēliskās izloksnes sastopamas Vidzemes pusē, savukārt Latgalē viņi pārlatgaliskojušies. Pirmajās hronikas – Livonijas hronikā un Atskaņu hronika – min kā Latgali, latgaļu zemi, bet dialekti rāda, ka tomēr iedzīvotāju pamatsastāvs Aiviekstes baseinā ir palicis sēlisks, izskanēja raidījuma sarunās. Latgali piemin, ka piemirsto bērnu, bet par Sēliju jāsaka, ka tas ir pamests bērns, konstatēja diskusijā. "Viesīte ir it kā Sēlijas centrs – uz rietumiem ir zemgaliskais, bet uz austrumiem – tas senais sēliskais. Mēs neesam iemācījušies dižoties – tāpēc par mums tik daudz nezina."
Sēlis ir pašpietiekams un savrups
Arī Lietuvā pēta sēļus, pat vairāk nekā Latvijā, taču vienkāršie cilvēki jau par to neko nezina, to dara vēsturnieki. “Mums šeit pietrūkst gan arheoloģisko liecību, gan vēsturisko materiālu, bet sēļiem laikam tomēr cauri gadsimtiem tās īpašības palikušas –
sēlis ir pašpietiekams: viņš strādā tepat uz vietas, klusi, mierīgi. Viņš nelielās ar sevis paveikto un nebrēc, ka esam atstāti novārtā – vienkārši darbojas, dzīvo, strādā,” sacīja Lidija Ozoliņa.
Sēļi dzīvojuši savrupu dzīvi, pašlepni – sava kopienas, dzimtas goda nešana bija viņu mērķis, bet vienlaikus dzīvojušies savrupi no citiem, tā stāsta Sēlijas tradīciju un vēstures kopējas – Ilma Svilāne no biedrības "Sēļu klubs", Rasma Rinkēviča un Vaira Lejniece no Jaunjelgavas kultūras veicināšanas biedrības, kā arī biedrību "Ērberģietes" un "Sēļu klubs" pārstāve Žanna Miezīte. "Līdz Latvijas izveidei robežu nebija, tāpēc daudziem senie senči bijuši arī Lietuvas pusē. Sudraba kakla riņķi, kas atrasti kapulaukos, liecina, ka sēļi bagāti dzīvojuši un no Sēlijas nāk arī arheoloģiskie tērpi, ko nereti visus šūdina vienādi, bet patiesībā tie taču atšķiras, un īpašs ir tieši Sēlijas. ”
Kurzemes hercoga laikos visa galvenā rosība notika ap Jelgavu – Zemgale beidzās, un sākās Sēlijas gals līdz pat Baltkrievijai, ar kultūru, tautu, reliģisko konfesiju sajaukumu. Ģimenēs dažādu tautību ienākšana, tāpēc mūsdienās neviens nevar pateikt, vai ir sēlis vai sēlietis.
Viena no Sēlijas īpašajām vērtībām ir Stenderu dzimta – septiņās paaudzēs Augšzemē dzīvojuši Stenderi. "Vecais Stenders ir tas, kurš ienes apgaismības idejas jau Kurzemes Zemgales hercogistes norieta laikā, un viņam ir liela nozīme izglītības veicināšanā – gan ar savu Augstas gudrības grāmatu, gan ar vārdnīcām un "Bildu Ābici". Sunākstē viņš dzīvojis pēdējos 30 savas dzīves gadus – nekur neesot braucis," stāstīja sēļu cilvēku pētnieces.
Ēd līdzīgi kā Lietuvā
Sēlija ir viena no tām Latvijas daļām, kas Neatkarības karā atbrīvojās pati – vietējie ņēma rokās ieročus un atbrīvoja no naidīgiem spēkiem šo novadu. Brīvvalsts laikā saimniecība balstījusies uz dzelzceļu, ko Pirmā pasaules kara laikā atstāja mantojumā vācieši. Te dzīvojuši pamatā latvieši un lielākā minoritāte bijuši lietuvieši, tad – ebreji un poļi, tik pa kādam krievam. Visi sadzīvojuši ļoti labi, izpalīdzīgi un pretimnākoši, stāsta vēstures zinātājas.
Kulinārijā te jūtama Lietuvas ietekme – cepelīnu vietā ēd kartupeļu klimpas, kas patiesībā ir līdzīgs ēdiens. Vēl sēļi ēd zilci (auksto gaļu no teļa gaļas), jo par auksto gaļu sauc to, kas ir no cūkgaļas gatavota. Vēl te virtuvē sastopama biešu lapu zupa, saukta par batviņiem. "Un kādu kartupeli piekož klāt, zupā neliek. Turklāt joprojām te dzīvo cilvēki, kas piekopj veļu mielošanu – ar to nelielās sociālajos tīklos, bet tā tradīcija ir dzīva”.
