«Šeit bija Pēteris I». Interjera muzejs Liepājā tiks atklāts pavisam drīz

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Nākamais Krievijas imperators ir vispazīstamākais no Hoijeres kundzes iebraucamās sētas viesiem slavenajā pilsētā Libau. Senatnīgās ēkas restaurācija ir pabeigta, tagad XVII–XIX gadsimta interjera muzejs tiek iekārtots, bet tikmēr Liepājas muzeja direktore Dace Kārkla sarīkoja ekskursiju īpaši Rus.lsm.lv.

Šis ļoti lielais un izsapņotais projekts sākās jau sen – ēku kompleksu Kungu ielā 24 Liepājas pašvaldība nopirka pirms desmit gadiem. Muzejs jau laikus sāka iegādāties un restaurēt priekšmetus topošajam muzejam, rādīja tos izstādēs un pagaidu glabātavā īpaši mūsu portālam. Spāru svētki tika nosvinēti pirms gandrīz diviem gadiem. Un lūk – viss ir gatavs, jau ir zināms, ka atklāšana notiks šogad martā.

Atjaunotā senlaicīgā ēka piesaista skatienu jau no ielas – viss paveikts skaisti, pamatīgi un ar uzmanību pret sīkumiem. Pagalmā ir arī aka zem nojumes. Tās akmens augšdaļa sākumā bijusi nevis šeit, bet pie “Drēzinga pils”. Rokoko stila nams piederēja Benjaminam Drēzingam, tas atradās pašreizējā Baseina ielā, bija krogs un dažādu izklaižu vieta. Tagad pašvaldības mēģina atņemt licences azartspēļu vietām (bet tās tiesājas), taču 1766. gadā rīcība bija daudz skarbāka, bet runas – īsākas: pēc maģistrāta lēmuma ēka, kurā bija ieperinājusies izvirtība, vienkārši tika nojaukta. Tomēr akas augšdaļa, kurā iekalts īpašnieka vārds un gadskaitlis “1738”, saglabājusies, un tai tagad ir pienācīga vieta XVII–XIX gadsimta interjera muzejā.

Šis muzejs būs interaktīvs, tāpēc darbiniekiem tiek šūti atbilstoši tērpi, daļa no tiem jau ir gatavi. Muzeja vadītāja Andra Štāle ar patiku rāda tumšzilu kleitu ar mežģīnēm – tā ir Hoijeres kundzei pēc XVII gadsimta modes, bet darbiniekiem otrajā stāvā būs tērpi pēc XIX gadsimta modes.

Liepājas muzeja direktore Dace Kārkla paskaidro – tērpus šuj māksliniece un scenogrāfe Dace Lanka, viņa savulaik bijusi arī Liepājas muzeja māksliniece.

Katram darbiniekam būs gan XVII, gan XIX gadsimta tērps – viņiem tāds darbs, un kurā gadsimtā būs vakarā, no rīta, vēl nav zināms.

Dace ierosina sākt apskati no pirmā stāva galvenās zāles, paskaidrojot, ka apmeklētāji ienāks nevis no pagalma, bet no ielas: “Pa šīm galvenajām durvīm ar rūpīgi restaurēto XVII gadsimta atslēgu. Un pirmais, ko cilvēki ieraudzīs, būs krogs. Mēs tagad aktīvi meklējam operatoru, kurš te pārzinās virtuvi… Pēc mūsu koncepcijas, krogs strādās ciešā sadarbībā ar muzeju, jo te arī XVII gadsimtā bija krodziņš. Bet otrais stāvs, kas piebūvēts vēlāk, – tas jau ir XIX gadsimts, un tur būs konditoreja, kuru ierīkoja notārs Stenders un viņa ģimene. Darbinieki būs vēsturiskos tērpos, lai saglabātu šo senatnīguma izjūtu. Mēs gribam, lai arī kroga darbinieki iesaistītos un ēdienkarte vairāk vai mazāk atbilstu XVII gadsimtam. Bet otrajā stāvā būs kūkas, bulciņas un citi konditorejas izstrādājumi, varēs nobaudīt liķierus, vīnu un citus dzērienus.”

Dace piebilst, ka tagad, balstoties vēstures pētījumos, tiek izgatavotas mēbeles krogam, visiem galdiem un krēsliem jābūt atbilstošam kopējam interjeram. To arī finansē Liepājas pašvaldība.

”Liesma Markova, šīs ēkas atjaunošanas projektētāja un zinātniskā konsultante, ņēmusi vērā visus arhitektūras pētījumus, kas veikti pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados arhitekta Pētera Blūma vadībā. Likteņa ironija – Liesma tolaik strādāja Blūma birojā un piedalījās šajos darbos. Pateicoties tam, restaurācijas gaitā saglabāts, precīzāk sakot, atjaunots ēkas pirmā stāva plānojums – kā XVII gadsimtā. Kad notika darbi, kāds cilvēks, kurš dzīvojis šajā ēkā, kad te vēl bija dzīvokļi, lūdza atļauju paskatīties, kā tagad viss izskatās. Viņš bija ļoti pārsteigts, jo padomju laikā viss izskatījās citādi! Protams, mēs taču esam noņēmuši visus gadsimtu uzslāņojumus! Un viss patiešām atkal ir tur, kur tam jābūt. Restaurācijas procesā Liepājas muzeja darbinieki sadarbībā ar Juri Zviedrānu un Liesmu Markovu būvgružus burtiski izsijāja, lai nezaudētu kādas detaļas. Un atrada! Nedaudz vēlāk tās mums ļoti noderēja. Tieši pagrabā zem kroga mēs atradām holandiešu zelta monētu. Protams, ar tik lielu naudu krogā neviens nemaksāja, par tādu summu tolaik varēja nopirkt zirgu vai labu laivu. Taču gadījies tā, ka kāds turīgs kungs kroga mājīgajā atmosfērā atslābis, monēta viņam izkritusi, bet mēs to pēc trīs gadu simtiem atradām,” saka Dace. Viņa stāsta aizrautīgi, ar degošām acīm. Tas nepārsteidz, jo šis muzejs ir izsapņots, izlolots…   

Dace rāda – kroga galvenā telpa būs visiem apmeklētājiem, bet ir arī istaba turīgākiem viesiem, kas iedēvēta par “vācu istabu”, – tai jau pietaupīts brīnišķīgs skapis baroka stilā. Šajā istabā būs arī dārgāki trauki un izmeklētāka ēdienkarte.

”Šajā “vācu istabā” ir arī stilizēts pagrabs, un viesmīlis, to atverot ar īpašu āķi, varēs pagriezties atpakaļ pret dāmām un kungiem un painteresēties, kādu vīnu viņi vēlas – sarkano vai balto, vācu vai holandiešu. Tāda atrakcija,” smaida Dace. Un piebilst – šai ēkai paveicies, ka pašvaldība to iegādājusies un iegulda tik daudz līdzekļu atjaunošanā un aprīkošanā. Citādi senatnes liecības zustu.

”Ostas uzņēmums “DG Termināls” mums arī palīdzēja; pateicoties tam, mēs varējām nopirkt divus senus skapjus, un vēl tas piešķīra līdzekļus trīs muzeja priekšmetu restaurācijai, bet tas nepavisam nav lēts prieks,” teic muzeja direktore.

Ejam tālāk – priecājamies par no jauna uzbūvēto milzīgo pavardu ar dūmvadu, tajā ir arī maizes krāsns. Tā ir neliela, sešiem klaipiem. Muzejnieki iecerējuši to periodiski izmantot, rīkojot maizes cepšanas meistarklases un muzejpedagoģijas nodarbības.

”Bet dažkārt pie mums strādās Hoijeres kundzes veikaliņš, tajā pārdos svaigi ceptu maizīti,” plānus atklāj Dace Kārkla.

Grīda piekrauta ar dažādiem priekšmetiem, daļa no tiem jau pazīstami, bet ir arī jaunumi. Lūk, piemēram, ļoti piezemēta lieta – vietējā ražojuma XVII gadsimta naktspods, atbraucis no Rīgas, tur senos laikos izmantots. Neliels… Ak, atvainojiet – liels lūgums īpaši cimperlīgajiem – nekavējoties sāciet lasīt nākamo rindkopu! Tātad – podiņš gabarītu ziņā ir gluži kā bērnu, drīzāk nevis podiņš, bet vārda pilnā nozīmē naktsvāze. Lieta tāda, ka uz šī podiņa nesēdēja. To pielika pie pēcpuses.

“Tas ir unikāls. Mēs daudzus XVII gadsimta priekšmetus nopirkām Francijā, Holandē, Vācijā, pat Itālijā… Bet šis… Rīgas muzejnieki var mūs apskaust. Jā, par katru priekšmetu var stāstīt stundām,” sajūsmināti saka Dace, norādot uz īstiem dārgumiem no gadsimtu dzīlēm.

Ir vēl viens naktspods – holandiešu. Bet, lūk, ragaviņas stūrī. Muzejnieki grib izgatavot to kopiju un ziemā sarīkot vizināšanos bērniem. Vēl viens priekšmets – brīnišķīga forma piparkūku cepšanai. Tās iznāk kā kungs bagātā tērpā un cepurē ar spalvām. Līdzās stāv termofori gultai, soliņš kāju sildīšanai ar skaistu tipiski holandisku zīmējumu – ainavu ar vējdzirnavām. Ir arī senlaicīga taburetīte – taisīta visai pamatīgi. Visi logi, durvis, durvju rokturi un citas detaļas radītas pēc seniem Libau paraugiem. Lustras restaurētas vai izgatavotas no jauna tādas kā vecos laikos. Pēc izskata tās visas domātas svecēm, taču, protams, ir elektriskas.

Divas durvis no kroga ved viesu istabās. Dace atkal runā par to, cik ļoti nolaista bijusi māja pēc daudziem saimniekiem un cik rūpīgi Liesma Markova visu atjaunojusi.

Jebkurš, pat mazītiņākais senatnes liecinieks, rūpīgi notīrīts un būs apskatāms.

Piemēram, pie sijām var redzēt gleznojumu fragmentus no 1652. gada un nedaudz vēlāka laika – XVII gadsimta beigām. Istabās ir krāsnis, kas taisītas pēc baroka paraugiem, turklāt izmantoti podiņi, kas ilgus gadus gaidījuši savu stundu Liepājas muzejā. Protams, nācās arī izgatavot jaunus pēc to parauga, tāpēc krāsns vienā pusē ir senie oriģināli, bet otrā pusē – no jauna tapušie. Rakņāšanās būvgružos pilnībā apstiprināja restauratoru versiju – tika atrastas arī šo podiņu atlūzas. Šo telpu muzejnieki nosacīti nosauca par “Pētera I istabu”, bet blakus telpu, kur krāsnij ir melni podiņi, par “Meņšikova istabu” – viņš pavadīja caru Lielajā sūtniecībā.

Lūk, senlaicīga lāde, uz tās ir skaitlis 1704. Dace stāsta, ka savulaik tā nokļuvusi Liepājas muzejā no Antona Vites un Joahima Lorenca Hikes nama, bija Libau tādi visi turīgi tirgotāji un mecenāti. Hike bija arī birģermeistars. Savu īpašumu šie cienījamie kungi novēlēja pilsētas bāreņu patversmei. Dace Kārkla pieminēja interesantu notikumu virpuli.

”Vites un un Hikes nams bija Bāriņu ielā, taču sākotnēji tas atradās Kungu ielā, tur, kur tagad ir ebreju biedrība. Un, lūk, pagājuši vairāk nekā trīssimt gadu, un šī lāde, kuru izgatavojuši Libau meistari, atgriezusies kaimiņu mājā!”

Līdzās ir rokoko perioda sekretārs – lakots skaistulis ar daudzām atvilktnēm. Bet te vēl viens holandiešu skapis, tas stāvēs Hoijeres kundzes personīgajās telpās. Aiz durvīm slēpjas skaisti kokgriezumi, īpaši jauks ir putniņš. Taču galvenais – ir slepenās atvilktnes. Lai tās parādītu, Dace pabīda uz augšu plāksnīti ar kokgriezumiem. Ir vēl viens Liepājas skapis, iebraucamās sētas laikabiedrs. To muzejam uzdāvinājusi Svētās Trīsvienības draudze, tajā simtiem gadu glabāti dažādi dokumenti, notis un citi svarīgi papīri.

Hoijeres kundzes un viņa meitas istabas ir pirmajā stāvā, tās tiek dēvētas par “augstajām” vai “aukstajām”. Krāsns te nebija, tāpēc grīdas līmenis ir augstāks, lai saglabātu siltumu. Uz istabām ved pakāpieni, bet iekšā ir durvis uz pagrabu, kas tika izmantots saimniecības vajadzībām. Šīm istabām pašlaik tiek izgatavotas gultas, baldahīns jau sagādāts.

“Hoijeres kundze bija stipra sieviete. Viņa kļuva par atraitni 1695. gadā. XVII gadsimts – tā bija vīriešu pasaule, un, ja sieviete spēja uzturēt tādu nebūt ne vienkāršu saimniecību kā krogs ar iebraucamo sētu… Tātad skaidrs, ka viņa nebija mīkstčaule un nolēma pēc vīra nāves nemeklēt stipru vīrieša plecu,” uzsver Dace Kārkla.

Bet mēs kāpjam augšā, uz Libau notāra Kristofa Vilhelma Stendera kunga privātajām telpām. Māja un krodziņš viņam piederēja kopš 1835. gada, viņš arī piebūvēja otro stāvu.

Dace lūdz pagaidām nepievērst uzmanību tam, kā izvietotas mēbeles, – tās domātas viesistabai, bet pagaidām vēl nav noliktas savā vietā. Lielajā zālē, kurā nonāk apmeklētājs, uzkāpis pa trepītēm, plānots rīkot konferences, lasījumus un tamlīdzīgus pasākumus.

Un tad muzeja direktore pavīpsnājot atver mazas durvis, kas atrodas stūrī.

”Ir leģenda, ka šī māja bija pirmā Libau, kurā tika ierīkota tualete iekšā. Protams, tā nefunkcionē, taču mēs to atstājām. Te var pasēdēt, padomāt par dzīvi,” smejas Dace.

Rus.lsm.lv piedāvājumu laipni noraida. Un mēs dodamies uz topošo Stendera konditoreju. Tagad tai tiek restaurēts pianīns, tāpēc viss būs solīdi, nevis kaut kāds lētais iestādījums. Te ir arī smalks plauktiņš notīm. Zviedrijā pasūtīti galdi un krēsli. Milzīgs “divstāvu” jūgendstila radiators jāpievieno apkurei. Savulaik tas bijis kādā Libau mājā, autentiska lieta. Tepat arī augšdaļa milzu dūmvadam, kas nāk no pirmā stāva, var pavērt durtiņas un iebāzt ziņkārīgo degunu.

”Pazīsti?” Dace norāda uz ļoti skaistu bufeti. “Tā visu laiku stāvēja manā kabinetā, bet tagad atrodas tur, kur ir tās īstā vieta.”

Virtuvē skatienu piesaista sena malkas krāsns. Lai gan… Nāk atmiņā, ka bērnībā mūsu virtuvē vecajās mājās bija gandrīz tāda pati. Dace paceļ sānu vāku – šajā padziļinājumā varēja uzsildīt trauku ar ēdienu. Plīts ir darba kārtībā, iecerēts uz tās cept pankūkas konditorejai.

Tapetes otrā stāva telpās pašas par sevi ir mākslas darbs, restaurācijas laikā uz sienām tika atrastas tapešu atliekas, pēc to parauga tika izgatavotas kopijas. Dace stāsta, ka XIX gadsimtā tapetes līmēja tieši uz sienu dēļiem.

Krāsnij ir XVII gadsimta podiņi – Stenderu kungi bija taupīgi cilvēki, ar labām baroka laikmeta lietām nemētājās. Bet mūrēšanas tradīcijas ir jau no XIX gadsimta. Podiņi arī ir no Liepājas muzeja krātuvēm.

Bet, lūk, arī bērnistaba. Tapetes te ir unikālas – restaurācijas laikā tika atrasts gabaliņš no vienīgajām XIX gadsimta bērnistabas tapetēm, kas saglabājušās Latvijā, pēc šī parauga arī izgatavotas jaunās. Stūrī ir neliels pieliekamais, Dace teic, ka ir ideja tajā ierīkot slēptuvi – “štābiņu” –, kurā varēs ielīst bērni. Te būs daudz rotaļlietu, pat dzelzceļš. Un ar to varēs spēlēties!

”Šeit mums ieplānota ekskluzīva XIX gadsimta viesistaba ar brīnišķīgām melnām mēbelēm. Te būs elektrificētas petrolejas lampas. Turklāt tapetes uz griestiem te bija pašā sākumā. Man šķiet, ka šejienes saimnieki sekoja modei. Bagātāki cilvēki griestus apgleznoja, taču, ja nebija naudas vai neizdevās atrast labu mākslinieku, tad līmēja tapetes,” stāsta Dace.

Mēs jau domājām iet projām, taču sākām priecāties par sarmu uz logiem un lāstekām, kas nokarājās no augšas… Jā, šeit nav stikla pakešu, bet īsts logu stikls.

Rus.LSM.lv pateicas Liepājas muzeja direktorei Dacei Kārklai par ārkārtīgi interesanto ekskursiju.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti