Latvijas pērles

Impozantās lauku celtnes - Odzienas pils - mošanās jaunai dzīvei

Latvijas pērles

Jaunsvirlaukas pagasta vēstures stāsti Staļģenes vidusskolas pagrabā

Zilupes pērles - Pasienes katoļu baznīca, Savelinku kokgriezumi, Lomošu krucifikss

Savelinku kaprīzā Dievmāte un Pasienes baznīca – «Aglonas bazilikas māte»

Zilupes novada Pasienes Svētā Dominika Romas katoļu baznīca ir izcila poļu baroka stila celtne, ko dēvē arī par "Aglonas bazilikas māti". Te elpa aizraujas, veroties ābeļziedu rozā krāsā apgleznotajos griestos un sienās, apzeltītajās svētbildēs un interjera elementos. Bet Zilupes Savelinku kapličas unikalitāte slēpjas bagātīgajos kokgriezumos, ar ko rotāts altāris. Savukārt pa ceļam uz Pasieni var piestāt ceļmalā un aplūkot teju 200 gadus veco Lomošu ciema krucifiksu.

Unikālie kokgriezumi Savelinku kapličā

Zilupes pilsētas nomalē atrodas kāda unikāla celtne. Reiz celta kā baznīca, bet, kad 1932.gadā Zilupē iesvētīja jauno katoļu dievnamu, Savelinku baznīca sāka kalpot kā kapliča. Tās unikalitāte slēpjas bagātīgajos kokgriezumos, ar ko rotāts altāris, kur zaļu lapu ietvarā ir apdarinātas altārgleznas. Uzskata, ka visi šie kokgriezumi savulaik, tas ir, 19. gadsimta sākumā, tika griezti ar nazi. Raupjums un tajā pašā laika barokāls krāšņums priecē acis.

"Iespējams, tas ir Pasienes baznīcas pirmsākums, koka variants, kas saglabājies, par to liecina daudzās koka detaļas, kas ir roku darbs – ar cirvi tēsti baļķi, ar roku zāģēti," Latvijas Radio raidījumā "Latvijas pērles" stāsta Zilupes novada tūrisma organizatore Ilga Ivanova.

"Tie ir augstas pilotāžas kokgriezumi. Telpiski. Ir pieņēmums, ka tas saistīts ar dominikāņu misijas darbu mūsu novada teritorijā."

Oficiālie dati liecina, ka kokgriezumi tapuši 18.gadsimtā, bet vietējie pieņēmuši, ka tas saistīts ar senāku laiku, ar to laiku, kad Pasienē sāka darboties dominikāņu mūki.

"Pasienes dominikāņu ordeņa misijas darbu var datēt ar 1653.gadu, kad Polijas landtāgs pieņēma lēmumu vest pie ticības pagānu tautas un misijā uz Pasieni norīkoja 12 dominikāņu mūkus. Sākotnēji ne gluži tik grezna tā celtne bija," skaidro Ivanova.

Līdzās greznajām altārgleznām pie sienam rindojas virkne svētbilžu, kas savulaik atradušās Zilupes iedzīvotāju mājās.

"Reprodukcijām varbūt nav tik liela mākslinieciskā vērtība, bet ir liela vēsturiskā vērtībā. Latgales ciemos bijis "Dieva kakts", kur dievbildīte vienmēr bijusi. Tie priekšmeti bija svētīti, un ar īpašu godbijību pret tiem attiecās. Kad māja paliek tukša, lai svētbilde netiktu apgānīta, jo svētpriekšmetu nevar aiznest uz ugunskuru, tā atrod vietu tuvākajā kapličā vai citā telpā, kur to saglabā," atklāj Ivanova.

Ivanova stāsta arī par citiem priekšmetiem, kas raduši vietu kapličā – tāda ir prievīšu sega, kas šobrīd paslēpusies zem paklāja.

"Agrāk cilvēkiem nav bijusi liela rocība, lai ziedotu naudu. Viņi ziedoja prievītes savā nodomā ar lūgšanām, kad to savācies daudz, tās tika šūtas prievīšu segās," atklāj Ivanova.

Sega, kas atrodas kapličā, ir vislabāk saglabājusies un gaida restaurāciju. Vēl viena šāda sega atrodas Ludzas muzeja fondos, bet trešā ir zudusi. Lai prievīšu segu atkal varētu novietot altāra priekšā, ir doma lūgt cilvēkus ziedot prievītes, lai atkal varētu uzaust jaunu segu.

Kaprīzā Dievmāte

Garā baltā tērpā ar gaišzilu apmetni, rožukroni rokās, spēcīgiem sejas vaibstiem apveltītā Dievmātes figūra stāv ziedu un sveču ielokā.

"Viņu pēc Otrā pasaules kara atrada tepat grāvī, iespējams, bēgļiem izkritusi no ratiem. Viņu gribēja vest uz Pasienes baznīcu, bet zirga vezums nav varējis izkustēt no vietas, to iztulkoja tā, ka viņa grib palikt šeit," min Ivanova.

Kamēr nav veikta padziļināta izpēte, vietējie pieņēmuši, ka šis tēls ar vīrišķajiem vaibstiem ir Dievmāte.

Turklāt šai Dievmātei esot arī šerps raksturs, ne visiem viņa ļaujas iemūžināties fotogrāfijās un arī ne kuru katru rožukroni pieņem. Tikai to, ko uzlicis pats priesteris pēc tam, kad ilgu laiku pavadījis lūgšanās.

Par to, lai kapličā viss būtu uzkopts un sakārtots, rūpējas Eleonora Meškovska. Laipnu smaidu viņa atslēdz šo kapliču un sarunas laikā pieticīgi stāv malā, gatava parādīt te vienu vai otru pieminēto dārgumu. Kopā ar ģimeni viņa jau vairākus gadus aprūpē šo dievnamu, un līdzās tam Eleonora ir Zilupes apkaimē izslavēta kā godu saimniece.

Eleonora Meškovska

Kur vecā kundze ņem spēku? “Dievs dod enerģiju, jo vairāk strādāju, jo vairāk dod,” uzskata Eleonora.

Namiņš krucifiksam

Lomošu ciemā, pusceļā starp Zilupi un Pasieni, ceļmalā var manīt nesen atjaunotu namiņu, kas uzcelts par godu Lomošu krucifiksam.

"Visas krucifiksa koka detaļas ir saglabājušās, tas ir unikāls gadījums Latgales, ne tikai mūsu novada kontekstā," atzīst Ivanova. "Cilvēkiem ir veidojies stereotips, ka katrā Latgales ciema centrā ir krucifikss. Tas bija kā ciema vizītkarte, ja tur bija veiksmīgāki meistari vai turīgāki cilvēki, krucifikss bija greznāk rotāts vai lielāks. Ja rocība mazāka – arī krucifikss vienkāršāks. Padomju gados tos nopostīja, un retu reizi kādu izdevās saglabāt."

Viens no tādiem ir Lomošu ciema krucifikss Zilupes novadā, jo

tas arī agrāk bija "paslēpts" namiņā. Namiņš bijis necils un, iespējams, cilvēkiem padomju gados šķitis, ka šai būvei nav nekāda sakara ar reliģiju.

Nostāsts vēsta, ka Lomošu krucifiksam ir ap 200 gadu un tas nav vietējo meistaru darbs, bet pirkts par naudu no citiem amatniekiem.

Tāpat kā Savelinku kapličā pašaizliedzīgi Dievam par godu to kopj Eleonora, arī šo krucifiksa jauno namiņu uzstādīja vietējais iedzīvotājs Roberts Dolgilevičs kopā ar domubiedriem. Tiesa, namiņa durvis ne vienmēr ir vaļā, jo diemžēl ir garāmbraucēji, kas demolē šo krucifiksa vietu, taču, ja esat Zilupē un jums interesē to apskatīt, varat sazināties ar Ilgu Ivanovu, viņas kontakti ir atrodami Zilupes novada mājaslapā, un viņa jums parādīs šo krucifiksu.

Pasienes baznīca – Aglonas bazilikas māte

Ar diviem baltiem torņiem no ārpuses dievnams atgādina Aglonas baziliku, bet iekšā elpa aizraujas, veroties ābeļziedu rozā krāsā apgleznotajos griestos un sienās, apzeltītajās svētbildēs un interjera elementos. Tā ir Pasienes Svētā Dominika Romas katoļu baznīca - viena no skaistākajām sakrālajām poļu jeb Austrumeiropas baroka stila celtnēm Latgalē.

"Baznīcai ir izdevies saglabāt savu pirmatnējo veidolu, viss interjers ir oriģinālā. Īpašie griestu gleznojumi ir sprediķis bildēs. Visi altāri ir oriģinālā restaurēti," skaidro Ivanova. "Kāds varbūt no padomju gadiem atceras, ka Pasienes baznīcas interjers bija gaiši zilos toņos, un kādam varbūt ir nostaļģija."

Kāpēc tieši gaiši zilie toņi bija ienākuši Pasienes baznīcas interjerā? Ivanova atklāj, ka 1961.gadā, kad Pasiene svinēja savu jubileju, vietējie mākslinieki baidījās sniegt savu atbalstu baznīcas restaurācijai, jo baidījās no represijām. Atsaucās brīvmākslinieki no Baltkrievijas.

"Kā viņi uzskatīja par skaistu, tā arī gleznoja, viņi to darīja Dieva godam. Bet šobrīd Pasiene ir savā sākotnējā veidolā," stāsta Ivanova.

Ārēji Pasienes baznīca atgādina Aglonas baziliku. Ivanova min, ka tā ir "Aglonas bazlikas māte", jo Aglonas baznīca celta pēc Pasienes parauga. Aglonu tāpat kā Pasieni dibināja dominikāņu mūku ordenis, un ārējā līdzība ir saglabāta.

Sākumā bijusi koka baznīca, bet, kad tā nodega, celta no mūra. Tagadējā mūra baznīca iesvētīta 1761.gadā.

"Pasiene vienmēr ir bijusi liels garīgais centrs - ordeņa laikā darbojās Tautas universitāte, bija filozofijas studijas.

Viņi ņēma pie sevis apdāvinātu dzimtzemnieku bērnus un izglītoja. Vēlāk viņi strādāja valsts pārvaldē, jo dominikāņu mūki uzskatīja, ka apdāvinātība ir īpaša dieva dāvana un tai ir jākalpo tautai," atklāj Ivanova.

Runājot par grezno baznīcas interjeru, Ivanova min, ka mākslinieku vārdi nav zināmi, bet ir ziņas, ka dievnama celšanā iesaistījušies vietējie amatnieki un meistari. Ķieģeļi, piemēram, piegādāti no četru kilometru attālās ķieģeļu dedzinātavas.

"Mūki bija izdomājuši, ka ķieģeļus nav izdevīgi vest ar ratiem. Cik bija daudz cilvēku mūsu novadā, ka katru dienu varēja nodrošināt dzīvo rindu, lai nodotu ķieģeļus baznīcas celtniecībai no rokas rokā!" par baznīcas celtniecību stāsta Ivanova.

Bijušas arī lielas olu nodevas, jo materiāla stiprībai tās jauktas klāt javai, ar kuru mūrēja ķieģeļus. Un baznīca tik liela celta, jo draudzē vien bijuši 8000 cilvēku. Tā Zilupes pusē bijis 18.gadsimtā, kad pati Zilupe vēl nebija dibināta.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti