Sapnis par valsti. Prezidents.
Judīte Čunka, LTV žurnāliste

Valsts prezidenta funkciju formulēšanā nonāca pie liela kompromisa, jo daži politiķi domāja, ka prezidentu vispār nevajag, citi gribēja, lai prezidentu ievēlē tauta. Un radās kompromiss – Valsts prezidents kā institūts pastāvēs, bet ievēlē viņu Saeima. Valsts prezidents ir tāds līdzsvarojošs elements un vienlaikus arī tāds kā Satversmes sargs, kas viennozīmīgi pilda līdzsvara funkciju. Kā ievēlēja pirmos Latvijas prezidentus, un kādi viņi bija?

Kopš Latvijas Republikas dibināšanas līdz šim (2022) Valsts prezidenta amatu pildījušas 12 personas:

  • Jānis Čakste (1922–1927)
  • Gustavs Zemgals (1927–1930)
  • Alberts Kviesis (1930–1936)
  • Kārlis Ulmanis, Valsts prezidenta amata izpildītājs (1936–1940)
  • Pauls Kalniņš, Valsts prezidenta amata izpildītājs (1944–1945)
  • Jāzeps Rancāns, Latvijas Valsts prezidenta vietas izpildītājs (1947–1969)
  • Guntis Ulmanis (1993–1999)
  • Vaira Vīķe-Freiberga (1999–2007)
  • Valdis Zatlers (2007–2011)
  • Andris Bērziņš (2011–2015)
  • Raimonds Vējonis (2015–2019)
  • Egils Levits (2019–...)

      Būt vai nebūt prezidentam Latvijā?

      "Atsevišķi jāizceļ pirmie trīs prezidenti, kuri ir vēlēti demokrātiskā ceļā un demokrātiski nokļuvuši savos amatos. Jānis Čakste, Gustavs Zemgals un Alberts Kviesis. Runājot par Valsts prezidenta institūcijas vēsturi, Kārlis Ulmanis jāpiemin kā šo pienākumu izpildītājs. Bet gribētos uzsvērt – viņš šajā amatā nav nonācis demokrātiskā ceļā. Tā ir diezgan fundamentāla atšķirība," uzsver vēsturniece Guna Zariņa.
      Pirmo Valsts prezidentu izraugās pirmā Saeima

      1922. gada 14. novembra Saeimas sēdē galvenais darba kārtības jautājums – valsts galvas ievēlēšana. Ar 92 balsīm un 6 deputātiem atturoties, Jāni Čaksti kā vienīgo kandidātu apstiprināja par pirmo Latvijas Valsts prezidentu. Pirms tam kuluāros partijas sprieda, kurš varētu ieņemt valsts galvas amatu. Sociāldemokrāti virzīja Jāni Pliekšānu jeb Raini. Vēlāk viņa kandidatūru atsauca.

      "Brīvā Zeme" raksta, ka Zemnieku savienības frakcija nolēmusi uzstādīt savu kandidātu Valsts prezidenta amatam un par tādu vienbalsīgi izraudzījās Saeimas locekli K. Ulmani. Kad šo lēmumu paziņoja Ulmaņa kungam, viņš atteicās kandidatūru pieņemt, ar ko tātad frakcijai un partijas ir jārēķinās. Lēmums par kandidāta uzstādīšanu tomēr paliek spēkā, un kandidāta izvēlei frakcijai jāpulcējas uz jaunu sēdi."


      Kurzemes Vārds, Nr. 254, 9. novembrī, 1922. gads

      Jāņa Čakstes portrets.
      Foto: J.Rieksts/Jāņa Čakstes dzimtas muzeja "Auči' krājums

      No 1. Saeimas sēžu stenogrammām 1922. gada 14. novembrī, sēde atklāta plkst. 5.15 pēcpusdienā. Vārdu ņem sociāldemokrātu pārstāvis A. Rudevics, kurš nolasa frakcijas paziņojumu: "Apspriežot Satversmes sapulcē valsts konstitūciju, Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija izteicās pret atsevišķu Valsts prezidenta institūtu, būdami tai pārliecībā, ka arī uz priekšu Valsts prezidenta amatu varētu apvienot ar likumdošanas iestādes priekšsēdētāju. Satversme tomēr raksta priekšā Saeimai ievēlēt uz 3 gadiem atsevišķu Valsts prezidentu, kuram pēc Satversmes piekrīt zināmas izpildu varas funkcijas saziņā un saskaņā ar ministriem. Neraugoties uz to, ka Satversme šai jautājumā neizsaka mūsu domas, mēs tomēr neatsacītos no sava kandidāta uzstādīšanas šim valsts amatam. Bet, tā kā pie tagadējā Saeimas sastāva mēs nevaram cerēt uz sociālistiska kandidāta ievēlēšanu, tad sociāldemokrātiskā frakcija atsakās no sava kandidāta uzstādīšanas, bet Valsts prezidenta vēlēšanās pabalstīs to no nesociālistiskiem kandidātiem, kurš šķiet pieņemamāks Latvijas Republikas Satversmes piepildīšanai, paliekot pie pamatdomas, ka suverēnā vara pieder Latvijas tautai, kurai vienmēr jābūt nodomā šīs tiesības aizstāvēt."

      Saeimas priekšsēdētājs Frīdrihs Vesmanis pavēsta, ka saņemts paziņojums, ka Demokrātiskā centra, Latgales darba partijas un Jaunzemnieku savienības frakcijas uzstāda Jāņa Čakstes kandidatūru:
      Ne tikai Krievijas pagaidu valdības likumi, bet liela daļa arī cara likumu. Tas viss būs Saeimai jārisina," uzsver Jēkabsons
      Tālāk Vesmanis lūdz kandidātu Jāni Čaksti izteikties, vai viņš piekrīt: "( J. Čakste no vietas: "Pieņemu!"). Vairāk neviens kandidāts nav uzstādīts. Es lieku tādēļ priekšā šo kandidatūru apstiprināt. Iebildumu nav? Saskaņā ar lēmuma 4. punktu es pasludinu uz pusstundu pārtraukumu."

      Seko pārtraukums no plkst.5.50 līdz 6.20 pēcpusdienā. Deputāti aizpilda kartītes un balso. Pēc tam vēl viens sēdes pārtraukums no plkst. 7.20 līdz 7.38 vakarā, kad saskaita balsis. No sēdes stenogrammas: "Priekšsēdētājs Fr. Vesmanis: Saeimas sēde turpinās. Balsošanas iznākums: par Čaksti nodotas 92 balsis, atturējušies 6. Ievēlēts Jānis Čakste par Valsts prezidentu (vētraini aplausi)." Nākamā Saeimas sēde sestdien, plkst.11 rītā. Dienas kārtībā svinīga solījuma došana no Valsts prezidenta. Šīs dienas sēde slēgta. Sēdi slēdz plkst. 7.40 vakarā."

      Vēlāk LSDSP frakcijas vadītājs F. Cielēns atminēsies:
      J. Čakstes apsveicēju vidū "ļoti saskābušu seju bija arī Kārlis Ulmanis, bet nebija Raiņa, kurš bija ļoti neapmierināts, ka nekļuva par Valsts prezidentu, it sevišķi uz savu frakciju, kas viņu nemaz nebija uzstādījusi par kandidātu."

      Kā vēlēja pirmos trīs Latvijas prezidentus. Latvija Amerikā, Nr. 27-28, 2007
      Jānis Čakste savā lauku īpašumā "Aučos". Foto: Autors nezināms, Jāņa Čakstes dzimtas muzeja "Auči" krājums
      Dienu, kad Jānis Čakste deva Valsts prezidenta svinīgo solījumu, prese aprakstīja īpaši. Prezidenta solījuma tekstu un ģerboni zīmējis profesors R. Zariņš. "Teksts zīmēts uz sevišķi laba pergamenta (tāds ar lielām pūlēm Rīgā atrasts) lapas, kura vidū pārlocīta un ar zīda šņori valsts krāsās iesieta pelēkas ādas vākos ar zelta malām."

      Ilustrētais žurnāls "Nedēļa" nr.11, 1922. gada 25. novembrī


      Tas bija 18. novembris. Dienas norises aprakstītas kā "valsts gada svētku svinības." Valsts pirmā prezidenta amatā stāšanās diena sakrita ar valsts proklamēšanas 4. gadadienu. Svētku oficiālā daļa sākās pulksten 11.00 ar svinīgu sēdi Saeimā. "Taisni noteiktā laika Saeimas priekšsēdētājs Fr. Vesmanis ieved zālē Valsts prezidentu J. Čaksti. Viņš iesēžas sevišķā sēdeklī pret tribīni. Saeimas priekšsēdētājs ieņem savu vietu un saka svētku runu. Pēc runas un trīs reizes nodziedātas valsts himnas Saeimas priekšsēdētājs atklāj Valsts prezidenta amatā ievešanas amatu, uzaicinādams prezidentu dot svinīgu solījumu. J. Čakste ieņem vietu runātāju tribīnē, visi sapulcējušies pieceļas. Svinīgam klusumam valdot, J. Čakste nolasa zvērestu, kas iesiets sevišķā pergamentā ar valsts ģerboni un zīmogu. Pēc nolasīšanas prezidents svinīgo solījumu apliecina ar savu parakstu un Saeimas priekšsēdētāja pavadībā atstāj sēžu zāli."

      Ilustrētais žurnāls "Nedēļa" nr.11, 1922. gada 25. novembrī

      Valsts prezidenta zvēresta teksts kopš tā laika nav mainījies: "Kad Jānis Čakstes saka šos vārdus – ka viņš zvēr, ka viss viņa mūžs būs veltīts Latvijas labklājībai, patiesībā viņš jau to ir pierādījis savas dzīves gaitā. Tas viņam nav nekas jauns, nekas citādāks, ko viņš līdz tam jau ir darījis," saka Jāņa Čakstes dzīves gājuma pārzinātāja Ineta Freimane, J. Čakstes muzeja "Auči" vadītāja.
      Jāņa Čakstes dzimtas muzeja "Auči" vadītāja Ineta Freimane.
      Foto: Latvijas Televīzija

      Svinības turpinājās ar karaspēka parādi Esplanādes laukumā. Vakarā Nacionālajā operā bija svētku koncerts, bet teātros – svētku izrādes. Operā ieradās arī Valsts prezidents Čakste. Bet pulksten 9 vakarā pilī notika viesības. "Līdz vēlai naktij pilsētā valdīja īsta svētku noskaņa. Svinīgumu vairoja spilgti apgaismotie, zaļumiem, valsts krāsām un ar prezidenta ģīmetni rotātie veikalu logi. Daudzu namu logos mirdzēja svētku gaisma. Arī dažās ielās uz trotuāriem bija aizdegta tradicionālā iluminācija."

      Ilustrētais žurnāls "Nedēļa" nr.11, 1922. gada 25. novembrī

      "Svinīgā sēde 18. novembrī. Sēžu zāle, kā arī publikas telpas jau ilgi pirms sēdes sākšanās šoreiz tā pārpildītas, kā vēl nekad iepriekš. Diplomātu ložā sūtņi un citi ārvalstu priekšstāvji spožās uniformās ar ordeņiem un lentām. Valdības ložā visi kabineta locekļi ar ministru prezidentu Z. Meierovicu priekšgalā, kuram pār plecu "Polonia restitata" I. šķiras ordeņa lenta. Goda viesu vidū starp citiem redzami bijušais armijas virspavēlnieks ģenerālis Balodis, ģenerālis Peniķis, ģenerālis Apinis un citi augstākie armijas pārstāvji.

      Pulksten 11.15 zālē ienāk Saeimas priekšsēdētājs Fr. Vesmanis ar Valsts prezidentu J. Čaksti, kurš nosēžas deputāta krēslā, bet Fr. Vesmanis, ieņēmis savu vietu pie prezidija galda, atklāj sēdi ar runu:
      Augstā sapulce!

      Šodien, svinot valsts dibināšanas svētkus, mēs atgādināsim, ka valsts mums ir dzimuse cīņu troksnī, un pieminēsim ar klusu godbijību tos, kas šinīs cīņās par valsts veidošanu savu dzīvību nolikuši. (Visi pieceļas.)

      Ar atzinību pieminēsim arī tās slavenās cīņas, kuras grūtos apstākļos ar lielu sajūsmu un vienprātību izcīnījuse mūsu varonīgā armija valsts tapšanas laikmetā. Šīs slavenās cīņas dod mums stipru paļāvību, ka valsts aizstāvība nodrošināta arī nākotnē. Tāpat ar pateicību lai pieminam visus tos darbiniekus, kuri katrs savā vietā un katrs saviem spēkiem pūlējušies un upurus nesuši valsts izveidošanai.

      Mūsu šī gada svinības ir sevišķi ievērojamas un atšķiras no agrāko gadu svinībām ar to, ka mēs šos svētkus svinam tajā brīdī, kur galīgi noslēdzas mūsu valsts izveidošanas darbs. Uz Satversmes sapulcē pieņemtās satversmes pamata ievēlēta un sanākuse mūsu pirmā kārtējā likumdevēja iestāde – mūsu Saeima, kura ievēlējuse mūsu pirmo Valsts prezidentu. Šis darbs ir noslēgts, un stājoties pie valsts tālākas izbūves, pie mūsu valsts jaunbūves galīgās izveidošanas, mums visiem jāpieliek visi spēki, lai šī valsts jaunbūve pārvērstos par drošu un ērtu patvērumu visiem valsts pilsoņiem..
      Dievs, svēti Latviju! (Klātesošie pieceļas un nodzied 3 reizes valsts himnu.)
      Svinīgās sēdes otrā daļa – Valsts prezidenta svinīgā solījuma došana. Valsts prezidentu uzaicina dot Satversmes 40. pantā paredzēto svinīgo solījumu. Valsts prezidents J. Čakste pieceļas un lasa: "Es zvēru, ka viss mans darbs būs veltīts Latvijas tautas labumam. Es darīšu visu, kas stāvēs manos spēkos, lai sekmētu Latvijas valsts un tās iedzīvotāju labklājību. Es turēšu svētus un ievērošu Latvijas Satversmi un valsts likumus. Pret visiem es izturēšos taisni un savus pienākumus izpildīšu pēc labākās apziņas." Tad Valsts prezidents paraksta svinīgo solījumu, pēc kam abi ar Saeimas priekšsēdētāju atstāj zāli.

      Pulksten 11.30 priekšsēdētāja biedrs A. Alberings pasludina svinīgo sēdi par slēgtu. Diplomātiskais korpuss, valdības locekļi, deputāti un citi pilsoņi atsevišķās telpās dodas novēlēt Valsts prezidentam laimes, ar ko svinības parlamenta namā beidzas."

      Valdības Vēstnesis, Nr. 261, 1922

      "Rīga. Latvijas dienas svinībām šogad bija divkārša nozīme: viņas neatkarības pasludināšana, kas notika priekš četriem gadiem, un pirmā Valsts prezidenta amatā ievešana. Tādēļ tām bija šoreiz ievērojami kuplāks veids nekā iepriekšējus gadus, kaut gan laiks nebija izdevīgs, jo jaucās pa starpām lietus un sniegs. Bet tas nespēja traucēt svinību sajūsmu un kuplumu. Priekš pusdienas vispirms devās gājiens uz Brāļu kapiem, lai apvaiņagotu šai lielajā piemiņas dienā brīvības cīņās kritušos kareivjus. Pie kapiem nonākot, gājienu pārsteidza kāds tīkams jauninājums: visu klajumu no pareizticīgo kapsētas kapu komiteja likuse nolīdzināt un pār viņu uztaisīt plašu, taisnu ceļu līdz Brāļu kapu kalniņam, pušķotu ozolu un liepu gatvām. Pie kapiem runāja augstskolas saimes vārdā profesors J. Plāķis, no Latviešu jaunatnes savienības Laiviņš, Latvijas nacionālas savienības priekšnieks Pone, Esperanto biedrības priekšstāvis Grots un valsts darbinieku vārdā Ramats. Pēdējais paziņoja, ka valsts darbinieku aroda biedrība ziedo kapu komitejai 2000 rbļ.
      Pēc svinīgās Saeimas sēdes pulksten 1 svinīgā pavadībā jaunievēlētais Valsts prezidents J. Čakste nobrauca uz Esplanādes laukumu, kur notika liela kareivju parāde diplomātiskā korpusa, Saeimas locekļu, valdības priekšstāvju un apsardzības ministrijas ielūgto viesu klātbūtnē.
      Te Valsts prezidents izcēla īsos vārdos mūsu nacionālās armijas apbrīnojamo varonību un tās panākumus. Šī brāļu asinīm izpirktā Latvija tagad jānostiprina uz drošiem, nesatricināmiem pamatiem joprojām nacionālajai armijai. "Kā Valsts prezidents tautas vārdā es uzaicinu un nešaubīgi ticu, ka armija stāvēs katru brīdi par mīļo Latviju, un, ja tas būtu vajadzīgs, ziedos par viņu arī savu dzīvību."
      Ar Latvijas ārlietu ministru Zigfrīdu Annu Meierovicu. 1920. gads.
      Foto: Fotogrāfiju muzeja īpašums

      Kad pēc tam dziedāja tautas himnu, tad 21 lielgabalu šāviens tricināja gaisu. Pēc tam uz ministru prezidenta Meierovica uzaicinājumu karaspēks uzsauca augstas laimes Valsts prezidentam. Tam sekoja Polijas Goda leģiona krusta izdalīšana ģenerālim Balodim un 10 augstākiem virsniekiem, ko izdarīja svinīgā ceremoniālā Polijas sūtnis Jodko Narkevičs.

      Beigās nāca svinīgā parāde. Pēc parādes gara rinda manifestantu ar mūziku un karogiem devās uz pili pie Valsts prezidenta, kur prezidentu uzrunāja, to apsveicot, starp citiem students Rozentals, Latvijas jaunatnes savienības priekšnieks Laiviņš un nacionālās jaunatnes savienības priekšnieks Pone. Valsts prezidents pateicās par apsveikumiem un solījumiem. Viņš arī uzsvēra to, ka Latvija tik īsā laikā panākuse jau tādu kārtību un mieru, kāda nav pat dažā vecā valstī. Ir vēl trūkumi un vājumi, bet šās dienas jūsmīgā manifestācija mani pārliecina, ka tauta ir cieši vienota ar valdību, kas ir drošākā ķīla, ka izzudīs arī tie. Ja joprojām Latvijas pilsoņi bez tautības un ticības izšķirības vienprātīgi darbosies par Latvijas plaukšanu, tad viņa kļūs laimīgākā valsts, kur valdīs miers un labklājība. Šai vienprātībai jāpateicas, ka līdz šim Latvija bez kāda ievērojama pabalsta no ārienes atjaunojas un attīstās. Pēc runas nodziedāja: "Dievs, svēti Latviju!".
      Pēc tam Valsts prezidents apsveica arī Saeimu, uz ko manifestanti nodziedāja: "Dievs, dod tautas darbiniekiem!"
      Vakarā bija Nacionālā operā svētku koncerts un pēc tam pilī rauts pie Valsts prezidenta. Visa pilsēta šai divkārši svinīgajā dienā bija flagām un visādiem pušķojumiem izgreznota un vakarā laistījās visādās ilumināciju ugunīs. Daudzu veikalu logi bija sevišķi izgreznoti puķēm un vijumiem sarkanbaltās krāsās ap izlikto Valsts prezidenta ģīmetni."
      LNA vadošais pētnieks Gints Zelmenis rāda prezidenta sekretariāta dokumentus
      Foto: Judīte Čunka/Latvijas Televīzija
      Interesanti, ka Jānis Čakste Valsts prezidenta pienākumus faktiski pildīja vēl pirms zvēresta nodošanas
      1922. gada 18. novembrī, un pat ievēlēšanas 14. novembrī. LNA Latvijas Valsts vēstures arhīvā fondā "Valsts prezidenta sekretariāts" ir biezs sējums tumšos vākos. Grāmata ar Valsts prezidenta pavēlēm un rīkojumiem. Ieraksts Nr. 1. "1922. gada 7.novembrī. Šodien plkst. 12.00 ar Latvijas Republikas Satversmes spēkā stāšanos, esmu stājies pie Valsts prezidenta pienākumu izpildīšanas. Pamats: Likums par Latvijas Republikas spēkā stāšanos un ievešanu. 8. pants. Paraksts: Valsts prezidenta pienākumu izpildītājs, Satversmes sapulces prezidents J. Čakste."

      Jānis Čakste pildīja valsts galvas pienākumus arī laikā pēc Latvijas Republikas proklamēšanas līdz Satversmes sapulces sanākšanai.
      Būt vai nebūt prezidentam Latvijā?

      Par to, vai Latvijai vajag prezidentu un kā to izraudzīties, izlēma Satversmes sapulce, un to noteica valsts pamatlikumā. Laikā no 1918. gada 18. novembra, kad Latvijas valsti proklamē, līdz 1. Saeimas sanākšanai 1922. gada novembrī pienākumus reprezentēt valsti dalīja priekšparlamenta – Latvijas Tautas padomes – priekšsēdētājs Jānis Čakste un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Pagaidu konstitūcijas, kas bija spēkā līdz Satversmes pieņemšanai, neparedzēja īsti Valsts prezidenta institūtu.
      Jānis Čakste, Satversmes sapulces priekšsēdētājs ap 1920.g.. Foto: Jāņa Čakstes dzimtas muzeja "Auči' krājums
      Satversmes sapulcē, kuras galvenais uzdevums bija uzrakstīt valsts pamatlikumu jeb Satversmi, lielākie politiķu strīdi bija tieši par Valsts prezidenta institūtu. Vai vispār šāda amatpersona nepieciešama un, ja vajadzīga, tad ar kādām pilnvarām un kāda būs ievēlēšanas kārtība? Kā norāda Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētnieks Imants Cīrulis, ir jāņem vērā, ka tobrīd – 1920., 1921. un 1922. gada sākumā – sekmīgi funkcionēja cits modelis: "Proti, ir Satversmes sapulce, parlaments, kas bija brīvās vēlēšanās ievēlēts, un ir Satversmes sapulces priekšsēdētājs, kas pildīja arī Valsts prezidenta funkcijas. Jānis Čakste to darīja ļoti veikli un ar labiem panākumiem. Izstrādājot Satversmē pantus par Valsts prezidentu, deputātiem un komisijas locekļiem bija jāizlemj – kā jau pastāvošajā modelī ielikt vēl vienu jaunu institūciju ar diezgan lielām pilnvarām."

      "Pirmais piedāvājums bija tautas vēlēts prezidents ar visai plašām funkcijām. Bet, kā jau politikā, bija aktīvas diskusijas un, protams, beigās kompromiss. Tie pretpoli bija Zemnieku savienība, kas būtu tāds labējais spārns, kas iestājās par tautas vēlētu prezidentu ar plašām funkcijām, spēcīgu varas centru. Savukārt pretī bija sociāldemokrāti, kuri vispār apšaubīja, vai šāds atsevišķs prezidenta institūts nepieciešams. Šādas reprezentācijas funkcijas varētu veikt Saeimas priekšsēdētājs, kā tas lielā mērā bijis līdz tam. Bet kompromisa ceļā tika rasts vidusceļš. Proti, parlamenta vēlēts prezidents ar visai šaurām funkcijām, drīzāk reprezentatīvām.

      Līdz ar to starpkaru periodā prezidentiem bija ceremoniālas, reprezentatīvas funkcijas, viņi visai maz viņi iesaistījās izpildvaras, likumdevējvaras, tiesu varas darbā," norāda vēsturniece Guna Zariņa.
      Sociāldemokrātiem (LSDSP) sākotnēji jau bija ļoti stingri iebildumi pret Valsts prezidenta institūcijas nepieciešamību. "Viens no redzamākajiem sociāldemokrātiem Fēlikss Cielēns no Satversmes sapulces tribīnes uzsvēra, ka nav vajadzības radīt "tādu ķēniņu", kas būtu kā monarha institūcijas turpinātājs. Latvija ir demokrātiska valsts, suverēnā vara pieder tautai, un tauta ievēl Saeimu, parlamentu. Sociāldemokrāti uzskatīja, ka Saeimai ir jābūt arī vienīgajam augstākajām valsts varas nesējam. Nav vajadzīgs kādai vienai personai, kas turklāt varētu būt kā varas vertikāle, deleģēt īpašas funkcijas, kas kādā brīdī varētu kļūt pat riskanti. Sociāldemokrāti argumentēja, ka šī viena persona, kuru ievēlētu tauta, varētu nostāties bīstamā pretsvarā pret parlamentu. Varētu būt kāds populists pie varas, piemēram, ievēlēts. Varētu būt situācija, ka Valsts prezidents pārlieku nostājas valdības pusē, un tad konflikta gadījumā nevis vairs parlamentam būtu izšķirošā teikšana, bet valdībai plus prezidentam," skaidro Imants Cīrulis.
      Kādēļ sociāldemokrāti ieņēma šādu nostāju? Pirmkārt, tas balstījās viņu kreisajā ideoloģijā, nostādnē, ka nedrīkst būt nekādas varas vertikāles izpausmes.
      Cīrulis turpina: "Visam ir jāpaliek diezgan horizontālam. 100 deputātiem ir galvenā vara. No otras puses, LSDSP tajā brīdī joprojām bija lielākā frakcija Satversmes sapulcē. Bet, salīdzinot ar pāris gadiem iepriekš, sociāldemokrāti bija cietuši jūtamu varas kritumu. Jo 1917. gadā, vēl 1918. gadā nenoliedzami lielākā sabiedrības daļa bija par kreisajām idejām. Vairāk radikāli kreisas, mazāk kreisas, mēreni kreisas, bet tik un tā – kreisajā flangā. Latvijas Neatkarības karš ar ļoti sāpīgo, ļoti asiņaino Pētera Stučkas režīmu daudziem atvēra acis. Kreisās idejas kļuva diezgan nepopulāras daļā sabiedrības. Satversmes sapulces vēlēšanās 1920. gada aprīlī LSDSP ieguva 57 deputātu mandātus no 150. Tas ir nedaudz vairāk par trešdaļu. Sociāldemokrāti saprata, ka būs grūti izveidot koalīcijas valdību, kurā vadošie būtu kreisie spēki. Saprata un pareizi saprata. Un tieši tā arī bija līdz pat 1934. gadam, ka valdību gandrīz vienmēr veidoja centriskie un labējie spēki. LSDSP intuitīvi saprata arī Satversmes rakstīšanas brīdī, ka parlamentam ir jāatstāj lielākā vara, līdz ar to nodrošinot varas balansu. Jo sociāldemokrāti, iespējams, tad nevarēs vēlāk arī caur prezidenta institūtu, piemēram, gūt tādu varas pārsvaru."
      Sociāldemokrātiem ļoti asi iebilda pārstāvji no labējiem un centriskajiem spēkiem. Piemēram, Arveds Bergs uzsvēra, ka nedrīkst pieļaut tādu patvaļu, ka parlaments, kurā varētu būt ievēlēti arī populistiski elementi vai kādi citi, nostātos uz viena ceļa.
      Vajadzīgs kāds pretsvars, mehānisms, kas spētu vajadzības gadījumā spert izšķirošu soli. Pat atlaist Saeimu. Tika minēts, ka Valsts prezidents, kuru ievēlēs tauta, daudz labāk izpratīs tautas vajadzības, noskaņojumu un spēs ar savām funkcijām ierobežot kādu nepareizu Saeimas lēmumu.

      Konstitucionālo tiesību eksperts Jānis Pleps atgādina: "Satversmes komisijā vairākumā, rakstot konstitūciju, izrādījās tie politiķi, kuri grib tautas vēlētu prezidentu. Piemēram, tas pats Rainis un viņa partija sociāldemokrāti uzskatīja, ka vispār nevajag prezidentu. Pietiks ar parlamenta priekšsēdētāju, bet
      Rainis bija par tautas vēlētu prezidentu. Ļoti loģisku un saprotamu iemeslu dēļ, ka lielākas izredzes viņam varētu būt tautas vēlēšanās.
      Un līdz ar to Satversmes komisijas piedāvājums bija par tautas vēlētu prezidentu, kur arī pamatojums bija ļoti līdzīgs, ka tālaika Vācijas Veimāras konstitūcija paredzēja tautas vēlētu prezidentu. Taču jau otrajā lasījumā pie lietas ķērās tāds kompromisu meistars kā Oto Nonācs, kurš panāca kompromisu, viņu par to izslēdza no Zemnieku savienības kaut kādā brīdī arī, jo tur gāja emocionāli un karsti tās lietas, bet viņš panāca kompromisu starp sociāldemokrātiem un centristiem un mazākumtautībām. Respektīvi, ka prezidents būs. Sociāldemokrāti piekāpās, bet prezidents nebūs tāds, kas varētu apdraudēt parlamentu un demokrātisko valsts iekārtu. Jo tomēr baidījās, lai nebūtu vēl viens ķeizars, kurš atlaiž vai padzen parlamentu, kā to darīja Krievijas imperators.
      Un šis kompromiss faktiski izpaudās tajā, kā mēs šodien to redzam, tātad - prezidents ir, bet viņu ievēl parlaments ar 51 deputāta balsu vairākumu. To panāca otrajā lasījumā patiešām ar trīs balsu pārsvaru.
      Ļoti tuvs rādītājs. Trešajā lasījumā atkal labējie spēki, Zemnieku savienība un, piemēram, Arveds Bergs mēģināja panākt atpakaļ tautas vēlēto prezidentu. Tur atkal bija tās divas trīs divas balsis starpā uz otru pusi. Stenogrammās fiksēts starpsauciens, kad paziņo rezultātus. No sociāldemokrātu frakcijas sēdvietām ir starpsauciens: "Kārlis Pirmais pazaudē." Jo tālaika Ministru prezidents Kārlis Ulmanis bija pazīstams ar tādu karikatūru apzīmējumu kā Kālis Pirmais, uzsverot viņa tendenci, šo varas gribu, gan arī šo spēju būt par varas nesēju. Un no viņa baidījās parlamentā."
      Tātad Valsts prezidenta funkciju formulēšanā nonāca pie liela kompromisa. No vienas puses, bija kreiso priekšstats, ka prezidentu vispār nevajag. To noraidīja ar lielu balsu vairākumu. No otras puses – labējo partiju priekšlikums, ka prezidentu ievēlē tauta uz pieciem gadiem. Arī to noraidīja, bet ar ļoti minimālu – trīs balsu – starpību. "Radās kompromisa modelis, ka Valsts prezidents kā institūts pastāvēs. Bet ievēlēs nevis tauta, kā to iztēlojas labējās partijas, bet gan Saeima. Tas bija sociāldemokrātu pienesums Valsts prezidenta institūta jautājumā. Domājot par Saeimas lomu – kādēļ parlamentam ievēlēt prezidentu un nevis tautai, neatkarīgais deputāts Oto Nonācs, kurš ļoti aktīvi piedalījās Satversmes izstrādē, uzsvēra – Saeimā būs daudz mazāka varbūtība tumšai aģitācijai un ka populistiskiem vai valsti graujošiem spēkiem izdosies pārliecināt simts deputātu vairākumu. Turpretī tauta varbūt nav tik nobriedusi šajā brīdī.. Ka parlamentam ir jāatstāj iespējami lielākas pilnvaras; ka nevar vienmēr uzticēties vai nu kādai iniciatīvai no tautas, no vēlētāja puses, vai šai gadījumā – par Valsts prezidentu, " tā LNVM pētnieks Imants Cīrulis.
      Valsts prezidenta pienākumi
      Valsts prezidenta pilnvaru loku nosaka Satversmē. Valsts prezidents ir kā atsevišķs, vēl viens autonoms un patstāvīgs varas centrs paralēli Saeimai un pārējām valsts varas struktūrām.

      Guna Zariņa norāda: "Valsts prezidents ir tāds līdzsvarojošs elements un vienlaikus arī tāds kā Satversmes sargs, kas viennozīmīgi pilda līdzsvara funkciju. Un tad, kad ir kādas krīzes, viņš ar savu autoritāti, un kas ir ne mazāk būtiski, ar savu personību un harismu, spētu tautu mobilizēt un kaut kā vienot. Es domāju, ka tieši pirmajiem prezidentiem, īpaši jau Čakstem, tas noteikti izdevās."

      Pirmskara prezidenti bija celmlauži, kam pilnvaras noteiktie uzdevumi bija jāapgūst, jātiek galā un jāsagatavo sava veida mantojums mūsdienu prezidentiem. Kā stāsta vēsturniece Guna Zariņa, starpkaru Latvijā prezidentiem pārsvarā bija ceremoniālas un reprezentatīvas funkcijas.

      "Jāņa Čakstes laikā viņam bija ļoti svarīga ārpolitiskā līnija un atzīšana, kas, protams, arī 20. gadu sākumā veiksmīgi sekmējās. Piemēram, Jānim Čakstem pirmā vizīte bija 1925. gada februārī uz Igauniju. Un pāris mēnešus vēlāk atbildes vizītē Latvijā ierodas Igaunijas valsts vecākais. 1926. gadā Jānis Čakste dodas uz Somiju, un mēnesi vēlāk ir Somijas pārstāvju atbildes vizīte Rīgā.
      Latvijas prezidents Jānis Čakste un Somijas prezidents Lauri Kristians Relanders vizītes laikā Rīgā. 1926. gads.
      Foto: Jāņa Čakstes dzimtas muzeja "Auči' krājums
      Jāatzīmē, ka visu trīs demokrātiski ievēlēto prezidentu ārvalstu vizītes ir uz Ziemeļvalstīm. Gustava Zemgala prezidentūras centrālais notikums ir Zviedrijas karaļa Gustava Piektā vizīte Latvijā un Gustava Zemgala vizīte Zviedrijā. Tas notiek 1929. gadā. Tas viennozīmīgi ir tiešām skaists un ļoti būtisks notikums Latvijas vēsturē.
      Gustavam Zemgalam kā atturīgam un vienkāršam cilvēkam protokols un etiķete, maigi sakot, sagādāja tādu nepatiku, galvassāpes un tamlīdzīgi.
      Es domāju, ka starpkaru perioda prezidenti – gan Čakste ar savu pienesumu un šīs tradīcijas sākšanu, ko turpina arī Gustavs Zemgals un Alberts Kviesis –, viņi parāda, ka prezidents ir viens no mums. Viens no tautas, bet vienlaikus iemieso Latvijas pamatvērtības. Viņš ir mazliet labāks, uz kādu mēs tiecamies, un viņš pārstāv visu sabiedrību. Domāju, ka svarīga tieši šo starpkaru Latvijas prezidentu spēja vienot. Piemēram, Gustavs Zemgals spēja aktīvi iesaistīt arī mazākumtautības, dažādus sabiedrības slāņus. Es domāju, ka tas ir tas mantojums, ka Valsts prezidents ir visas tautas prezidents, viņš visus pārstāv, ir visu prezidents."

      Mūsdienās ir daudz vieglāk novērtēt prezidenta popularitāti un sabiedrības attieksmi, saka vēsturniece. "Ja parlaments ir tautas spogulis, un gandrīz vienprātību pauž attiecībā uz Čaksti, tad, es domāju, Čakste viennozīmīgi arī sabiedrības acīs bija ļoti augstu vērtēts.
      Lai gan Valsts prezidentam nav tik plašas pilnvaras, viņam tomēr ir tiesības un iespējas paust savu viedokli plašā sabiedrībā un tikt sadzirdētam. Ar to saprotot, ka viņam tomēr ir plašāka iespēja uzrunāt sabiedrību un to vienot. Protams, arī šķelt vienlaikus. Bet tomēr vienot un uzrunāt. Un Čakste viennozīmīgi bija šī uzdevuma augstumos.
      To apliecina, piemēram, arī Čakstes bēres, kur it kā izskaitīts, ka bēru gājienā bijuši ap 50 000 cilvēku. Bet visā šajā notikumā Rīgā bijuši 200 000 cilvēku. Tas viennozīmīgi ir ļoti daudz. Tāpat varētu arī teikt par Gustavu Zemgalu, kurš mirst 1939. gada janvārī. Protams, ka tas jau ir autoritārā režīma laiks. Gustavs Zemgals bija tādā klusā opozīcijā Ulmanim. Tās, protams, nebija tik apjomīgas bēres kā Čakstem, bet tāpat bija ārkārtīgi daudz cilvēku. Ir ļoti daudz pavadītāju. Tas noteikti apliecina, ka sabiedrība arī autoritārā režīma laikā ir gatava izrādīt cieņu, un viņiem tas daudz ko nozīmē," uzsver Guna Zariņa.
      Prezidenta kancelejas budžeta uzmetums (1922.g.)
      • Valsts prezidenta alga mēnesī 75 000 rubļi, periodā – 360 000
      • Reprezentācijas un ceļošanas nauda 50 000 rubļi, periodā – 240 000
      • Telpu apkalpotājiem (šveicars, kurjers, apkalpotāji) – 48 960
      • Apkalpošana prezidenta dzīvoklī bez norēķina (sulainis, kučieris, ķēkša, aptīrītāja) – 90 000
      • Reprezentācijas telpu īre – 120 000
      • Dzīvokļa īre – 100 000
      • Reprezentācijas telpu apkurināšana – 125 000
      • Dzīvokļa apkurināšana – 100 000
      • Reprezentācijas telpu apgaismošana – 100 000
      • Dzīvokļa apgaismošana – 100 000
      • Zirgu uzturēšana – 120 000
      • Inventāra remonts – 25 000
      • Valsts prezidenta sekretariāta algas (sekretārs, adjutants, nodaļas vadītājs, sevišķu uzdevumu ierēdnis, grāmatvedis, darbvedis, arhivārs, mašīnrakstītāja, stenogrāfiste, 2 kancelejas ierēdņi) – 393 576
      • Apkalpotāji (ziņnesis, izsūtāmais zēns, aptīrītāja) – 45 816
      • Valsts sekretariāta kancelejas izdevumi – 40 000
      • Valsts sekretariāta administratīvie izdevumi – 100 000
      • Valsts sekretariāta ceļa izdevumi – 25 000
      • Valsts sekretariāta inventārs – 17 000
      • Valsts sekretariāta saimnieciskie izdevumi – 100 000
      • Lāčplēša ordeņa domes izdevumi – 80 000
      • Telpu iekārta – 1 350 000
      • Mākslas priekšmeti – 650 000
      • Sekretariāta iekārta – 250 000
      • Bibliotēka – 100 000
      • Zirgi – 200 000
      • Pajūgi – 100 000
      • Rati – 200 000
      • Kamanas – 100 000
      • Kučiera livreja – 30 000
      • Prezidenta vasaras rezidence – 3 000 000
      Budžeta komisija atrada, ka pieprasītos līdzekļus mūsu apstākļos Latvija nespēj valsts prezidentam dot. Un tādēļ izdarīja šādus grozījumus. Atstājot projektēto algu 75 000 rubļi mēnesī, samazināja bezaprēķina izdevumus no 50 000 rbļ. uz 30 000 rbļ. Reprezentācijas izdevumus no 100 000 rbļ. mēnesī samazināja uz 25 000 rbļ. Strīpoja 96 000 rbļ. mēnesī prezidenta apkalpotāju algām. Strīpoja arī 630 000 rbļ. zirgu, ratu, pajūgu un kučiera livrejas iegādāšanai. Tāpat strīpoja 785 000 rbļ. neparedzētām saimniecības vajadzībām."

      Nedēļa, Nr. 13. 09.12.1922

      Beigu beigās Saeima apstiprināja prezidenta Čakstes un sekretariāta budžetu, kā teikts – "ar kopēju kredīta summu 4 488 860 rbļ."

      Likumu un valdības rīkojumu krājums, Nr. 27, 1922
      Nepārspētais Čakste un Zemgals,
      kam nepatika ārišķības
      Nepārspētais Jānis Čakste

      "Jānis Čakste jāizceļ ne tikai kā pirmais prezidents, bet viennozīmīgi arī kā cilvēks, kas simbolizē Latviju un Latvijas jauncelsmes laiku. Viņa lomu sabiedrībā arī apliecina tieši ievēlēšanas process. Jānis Čakste ir vienīgais kandidāts, un viņš iegūst 92 balsis. Līdz pat mūsdienām neviens Valsts prezidents tādu atbalstu nav ieguvis. Vienīgi varētu minēt Vairu Vīķi-Freibergu, kura otrajā savā prezidentūrā ieguva 88 balsis. Bet nu neviens nav pietuvojies," uzsver vēsturniece Guna Zariņa.

      "Jā, viņš uzlika ļoti augstu latiņu prezidenta statusam Latvijā. Ar savu stāju, ar savu attieksmi. Ar savu tādu ļoti harmonisko nostāju, spēju sarunāties mierīgi.
      Neviens cilvēks neatceras, ka Čakste kādreiz būtu pacēlis balsi. Ļoti mierīgi, bet ļoti noteikti, ar savu tādu prasmi uzstāties sabiedrības priekšā. Ar savu prasmi jebkurā sabiedrībā, lai cik augsta politiska līmeņa sabiedrība tā būtu, viņš radīja iespaidu ar ļoti staltu stāju, ar labām manierēm.
      Ar prasmi uzvesties jebkurā kompānijā un, protams, ar to, kā viņš pieņēma lēmumus. Čakste nekad nepastāvēja tikai uz saviem uzskatiem. Nekad nebija tā, ka viņš, teiksim, izvirzīja kādu domu – tagad darīsim tikai tā un nekā citādāk. Viņš tiešām apspriedās ar visiem, pat sīkākajos jautājumos. Satversmes sapulces prezidija viens no dalībniekiem Mārtiņš Antons, man šķiet, zvērināts notārs, kurš bija teicis un atmiņās rakstījis par to, ka pat vissīkākos jautājumus Čakste neizlēma viens pats.
      Tautas padomes prezidijs un Jānis Čakste
      Foto: Jāņa Čakstes dzimtas muzeja "Auči' krājums
      Viņš izvirzīja to kā jautājumu, kas ir apspriežams. Vismaz Satversmes sapulces prezidijā neviens jautājums netika pieņemts tad, ja kāds nepiekrita. Te pat nebija runas par balsu vairākumu vai mazākumu. Jautājums ir apspriežams, jautājums ir pārstrādājams, jautājums ir pieņemams tikai vienbalsīgi. Tā ka viņš neuzspieda savus viedokļus. Varbūt arī tāpēc ļoti krasi nekur nav izskanējis, ka Čakste darījis tā un darījis to nepareizi un tā tālāk," tā par Jāni Čaksti saka Ineta Freimane, Čakstes dzimtas muzeja "Auči" vadītāja.
      Arī otrajā reizē – 1925. gada 6. novembrī – Jānis Čakste kandidēja un atkārtoti kļuva par Valsts prezidentu. Kā norāda Guna Zariņa, situācija gan nebija tik viennozīmīga kā pirmoreiz.
      Jo piedalījās vēl divi kandidāti: "Sociāldemokrāti bija izvirzījuši Jāni Pliekšānu jeb Raini. Savukārt Zemnieku savienība virzīja Kārli Ulmani. Visas ļoti spēcīgas personas. Bet pēc pirmā balsojuma visi kandidāti ieguva apmēram līdzīgu balsu skaitu. Un tad, kad sociāldemokrāti saprata, ka Rainis viennozīmīgi nekļūs par prezidentu, viņa kandidatūra tika noņemta. Tad jau palika vairs tikai Čakste un Ulmanis. Čakste ar 60 balsīm otrreiz kļuva par Valsts prezidentu."

      Raksturojot Jāni Čaksti, Ineta Freimane piesauc viņa laikabiedra Jāņa Kreicberga teikto, ka "Jānis Čakste piederēja pie tās politiskās aristokrātijas, kas reizē pilda arī garīgās aristokrātijas funkcijas. Viņš sekoja Atmodas laikmeta idejām. Krišjāņa Valdemāra, Kronvaldu Ata, Andreja Spāģa idejām. Tās bija tās, kas ļāva viņam pārredzēt lielos vilcienos situāciju, ne tikai koncentrēties uz konkrēti risināmiem uzdevumiem, bet ļāva saprast arī vispārīgās lietas, galvenos mērķus un virzienu, kurā doties. Daudz pieminēts, ka Jānis Čakste nesaistījās ne ar vienu no politiskajām partijām. Līdz ar to viņš stāvēja pāri partiju ķildām. Un, ja viņš deva kādai padomu, tad tikpat labi viņš to padomu deva arī kādai citai partijai. Kā virzīt un kā darīt, vai kādu lēmumu pieņemt. Viss viņa dzīves ceļš būtībā ir arī ceļš tautas labklājības vārdā, ar mērķi veicināt Latvijas iedzīvotāju labklājību. Cilvēki viņam uzticējās tāpēc, ka viņš bija godprātīgs. Tāpēc, ka viņš spēja risināt lietas un to izdarīt līdz galam."
      Somijas un Latvijas prezidenti VI. dziesmu svētkos Rīgā, 1926.gads, Ed.Krautca uzņēmums
      Foto: Jāņa Čakstes dzimtas muzeja "Auči' krājums
      Latvijas Valsts prezidenta statusā Čakste 1925. gada februārī devās savā pirmajā oficiālajā vizītē uz Igauniju, bet 1926. gada maijā uz Somiju.

      Ineta Freimane stāsta: "Ir slavens viņa teiciens par to, ka nepieciešams turēties kopā mazajām valstīm. Jo lielas varas rūpējas tikai par savām interesēm. Ka mums ir jānostāda savas intereses tā, lai tās tiek pamanītas.
      Viņš ļoti domāja par Baltijas valstu vienotību. Tie ir jautājumi, ko viņš redz kā prezidents. Prezidentūras laikā viņš pamanīja lietas, kas nestrādā tik labi, kas varbūt ir atkarīgas no personālijām. Tāpēc viņš norādīja, ka cilvēkiem vajadzētu domāt par valsts labumu, nevis par savu labumu.
      Ja tu esi valsts darbinieks, tad tev būtu jākoncentrējas uz valsts labumu, nevis savu labumu veidošanu. Viņš redzēja nepilnības un to, ko viņam prezidenta pilnvaras īsti nedod. Teiksim, viņš var apžēlot noziedzniekus, ja ir kādi valsts svētki un ir amnestijas izsludinātas, bet viņš nevar neko izdarīt cilvēkiem, kuri izlaupa valsts kasi, jo viņam nav tādu pilnvaru."
      Jāņa Čakstes muzejs "Auči"
      Foto: Judīte Čunka/Latvijas Televīzija
      Kristīnes Čakstes stāstījums

      Kā Jānis Čakste varēja justies, nesen dibinātā valstī ieņemot augstāko amatu, ko tolaik varēja ieņemt? Jāņa Čakstes mazmazmeita saka: "Viņam bija ļoti liels atbalsts no sievas, kas nebija tikai sieva, bet arī vismīļākais draugs. Viņam bija ļoti stabila visa tā ģimenes situācija. Es domāju, ka viņš gāja no amata uz amatu, izgāja caur visiem augstiem amatiem, pirms viņš nonāca prezidenta amatā. Un viņš to veidoja pēc savas galvas. Un daudz kas turpinājās jau šodien arī ar to, kā viņš strādāja.
      Es domāju, ka viņam tas bija pienākums. Viņam bija ļoti stingra pienākuma sajūta. Kā mums daudziem Čakstu ģimenē.
      Tas nozīmē, ka viņš ar lielu interesi iesāka savu darbu pilī. Jo viņš arī pārvācās uz pili. Viņš ir vienīgais prezidents, kas ar visu ģimeni ievācās pilī un tur dzīvoja. Mana tēva māsa Aija pat tur ir dzimusi."

      Vai ir kāds ģimenes stāsts vai leģenda, ko dzimta nodod jaunajām paaudzēm par Jāni Čaksti, kas raksturo viņu kā cilvēku? "Viens tāds, kas mums sekoja līdzi no paaudzes paaudzē:
      Opaps bija stāstījis saviem bērniem, ka jūs neesat karaļa bērni. Jūs esat prezidenta bērni, un tas nenozīmē neko – viņš teica. Tas nozīmē, ka jums pašiem ir jāveido savs liktenis, sava dzīve pēc jūsu ieskatiem un gribām.
      Tā bija tāda supersvarīga mēraukla, kas mums jau tika nodota arī lietās. Es domāju arī par to demokrātisko pusi, par to, ka tev jārespektē cits cilvēks, ka tev ir jāuzklausa. Ja nepiekrīti cilvēka viedoklim, tad mēģini saprast, ko viņš saka. Visa šī pirmā fāze demokrātijas izglītībā – tā mums ļoti ātri tika iedzīta. Jā.. Saprotams, ir jāmācās, jāstudē. Jādara arī kaut kas sabiedrisks, jāatdod atpakaļ, jo mēs esam privileģēti. Mums ir arī atbildība dot sabiedrībai kaut ko atpakaļ," uzsver Kristīne Čakste.

      Jānis Čakste bijis vienkāršs un pieticīgs ikdienā. Kristīnes kundze min vienu piemēru: "Kad viņu ievēlēja par prezidentu, viņam piedāvāja Rundāles pili kā rezidenci, kur pieņemt smalkos viesus vasarās. Un viņš bija ļoti sirsnīgi smējies par to. Teicis – mīļie cilvēki, man taču ir "Auči". Ja kāds grib braukt ciemos, lai brauc uz "Aučiem" sienu pļaut, piemēram. Viņš jau bija zemnieka dēls sirdī."
      1. J.Čakste labības laukā Aučos. Ed. Krautca uzņēmums
      2. J.Čakste savā kabinetā Aučos 20.gs. 20.gadi K.Grīnberga foto
      3. Bišu dravā Aučos. Autors nezināms

      Foto: Jāņa Čakstes dzimtas muzeja "Auči' krājums
      Prezidenta statuss un alga viņam nebija noteicošais. Ģimene bija pārtikusi, jo "Aučos" bija liela un moderna lauksaimniecība. Arī Čakstes dēli un meitas strādāja labos darbos. "Ir stāsts, ka viņš ļoti bieži cēlies ļoti agri un gājis staigāt pa Rīgu un tikties ar cilvēkiem. Un ir stāsts par zvejnieku pie Daugavas, kas bija saticis cilvēku ar cilindru, kurš bija apstājies un parunājies par zvejām. Tādu stāstu ir daudz. Viņš jau nepacēla sevi virs tautas, bet viņš bija tajā pašā līmenī. Kad viņš bijis Rīgā, katru vakaru, kad mana tante Aija, pirmais bērnu bērns, bija piedzimusi un jaunie pārvācās dzīvot uz Valdemāra ielas dzīvokli, katru vakaru gāja no pils uz Valdemāra ielu palasīt pasaciņu Aijiņai un mēģināt viņu iemidzināt. Un tad viņš gāja atpakaļ uz pili. Es domāju, ka viņš turpināja dzīvot tādu normālu dzīvi, esot arī savā augstajā amatā."
      Jānis Čakste ar meitām pirms pārcelšanās uz pili. 1922. gads. Autors nezināms.
      Foto: Jāņa Čakstes dzimtas muzeja "Auči' krājums
      Čakstes mazmazmeita viņu raksturo kā nosvērtu, gudru un mīlīgu cilvēku: "Un pilns ar jokiem. Un tāds viņš bija arī kā tēvs un kā vecvectēvs. Ļoti rūpējās par ģimeni. Viņam bija daudz interešu, ne tikai politika. Bija dārzkopība, mežkopība, koki un ģimene. Tādu mēs viņu atceramies." Kad Čakstestēvs atgriezās "Aučos" no darba Rīgā, viņš vispirms gājis apskatīt dārzu un ābeles. "Izstaigāja visu. Un arī mežu, jo viņš bija liels stādītājs. Saprotams, gribēja redzēt, kas ir saaudzis, kas nīkuļo, kuram ir problēmas. Dārzs bija pirmais, ko viņš izstaigāja. Jāatceras, ka viņš bija ļoti daudzas stundas nomodā. Darbā un arī mājās. Tāpēc viņš pats sev lielajā mājā bija iezīmējis savu darbistabu tieši pie ārdurvīm, lai viņš var nākt un iet, netraucējot nevienu. Viņš ļoti agri cēlās un gāja vēlu gulēt."
      Bet kāds Jānis Čakste būtu bijis kā mūslaiku Latvijas prezidents? "Es domāju, ka viņš būtu ļoti ieinteresēts šodienas izaicinājumos, kas ir pilnīgi citi. Kā mēs sakām – viņš bija cilvēks ar ļoti daudzām interesēm un skatu uz daudzām pusēm. Viņš ļoti labprāt ķertos pie visādiem jautājumiem Latvijā, jo viņam Latvijas attīstība tomēr jau kopš agras, agras bērnības un jaunības bija svarīga. Latviešu valoda un kultūra. Viņš ļoti ieinteresēti strādātu visos jautājumos, lai attīstītu Latviju. Es domāju, ka viņam nebūtu problēmas pieņemt tos izaicinājumus, kas ir šodienas ar sociāliem medijiem un mobilajiem telefoniem. Viņš pārzinātu lietas," saka Valsts pirmā prezidenta mazmazmeita Kristīne Čakste.

      Gustavs Zemgals. Prezidents, kam nepatika ārišķības

      "1927. gada pavasarī notiek jaunajai Latvijas valstij visai dramatiski notikumi. 1927. gada 14. martā mirst Valsts prezidents Jānis Čakste. Aiziet mūžībā Latvijas valsts simbols, valsts tēvs. Ne velti Čaksti tautā dēvē par Čakstestēvu, kas viennozīmīgi kaut ko liecina par viņa tēlu sabiedrībā. Un, protams, ir jautājums, kas tad pildīs tālāk prezidenta funkcijas? Vai arī jārīko jaunas vēlēšanas?" stāsta vēstures pētniece Guna Zariņa.
      "Līdz ar to neformāli tiek uzrunāts Gustavs Zemgals, kurš pēc diezgan ilgas pierunāšanas tomēr piekrīt. Viņu kā neitrālu no malas, tādu kā kompromisa figūru (viņu arī nereti sauc par kompromisa prezidentu) ievēlē par Valsts prezidentu. Bet te tādai nelielai atkāpei. Ir visai interesants stāsts, ko vēlāk savās atmiņās raksta sociāldemokrāts Fēlikss Cielēns, ka viņš bijis tas, kurš neformāli Gustavu Zemgalu ir uzrunājis, mēģinot pārliecināt. Gustavs Zemgals esot paudis visnotaļ lielu izbrīnu, kāpēc tad viņu tā uzrunā. Viņš mēģinājis, protams, teikt – nē, noteikti nē, ka viņš nav piemērots šim amatam. Pirmkārt, tādēļ ka viņam nav tādas diplomātiskās izveicības. Viņš arī ne angļu, ne franču valodu zina, kas ir ļoti nozīmīgi tādā starptautiskā reprezentācijā. Noteikti ne. Kā raksta Fēlikss Cielēns, viņš mēģinājis spiedienu izdarīt un tā. Bet tomēr Gustavs Zemgals esot teicis, ko Fēlikss Cielēns kā citātu raksta – neies, neies, tā lieta neies. Bet beigu beigās pēc pāris pārdomu pilnām dienām Gustavs Zemgals tomēr ir uzņēmies un piekritis. Un tad arī nu beigu beigās ticis ievēlēts."

      Gustava Zemgala portrets.
      Foto: Valsts prezidenta kanceleja
      Līdz vēlēšanām Valsts prezidenta amata pienākumus veica Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš.

      Trešās Valsts prezidenta vēlēšanas norisinās ilgāk nekā iepriekšējās. Notika 9 (!) nesekmīgi balsojumi par piedāvātajiem kandidātiem. Neviens neguva pietiekami lielu atbalstu.
      Mazmazdēla Mārtiņa Andersona stāstījums

      Gustava Zemgala mazmazdēls Mārtiņš Andersons dzīvo ASV. Taču visai bieži brauc uz Latviju. Viņš ir Amerikas latviešu apvienības (ALA) valdes priekšsēdis, kā arī Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) vicepriekšsēdis. Un gluži kā viņa slavenajam vecvectēvam, arī Mārtiņam rūp padarīt Latviju labāku un arī rūpēties par ārzemēs dzīvojošajiem tautiešiem. Kā viņš uzsver: "Maza mēs esam kā tauta, ir jāturas kopā un jādomā par visiem slāņiem un latviešiem visur pasaulē."
      Gustava Zemgala mazmazdēls Mārtiņš Andersons
      Foto: Judīte Čunka/Latvijas Televīzija
      "Mūsu ģimenē Gustavs Zemgals nebija ne Valsts prezidents, ne Latvijas neatkarības pasludinātājs, ne ministrs. Mūsu ģimenē Gustavs Zemgals bija vectēvs. Vienmēr saukts par Dadiņu. Īsts ģimenes cilvēks, ar labu humora izjūtu, piekopa vienkāršu dzīves stilu. Neatzina ārišķības un izvairījās no asumiem. Cilvēks, kas mīlēja dzejas un teātri.
      Un, lai gan viņš bija pazīstams politiķis, pats lepni tirgoja Rīgas Centrāltirgū savus izaudzētos ābolus Un, kā man vecmāmiņa, viņa meita Anna, bieži atgādināja – Gustavs bija cilvēks, kas ar savu tiešo un atklāto pieeju cilvēku attiecībās spēja sazināties ar visiem sabiedrības slāņiem. Gan ar karaļiem, gan amatniekiem, gan arī karavīriem. Ne vienmēr ar vārdiem, bet arī caur rīcību.
      Cilvēks, kas rūpējās par citiem un kas ar savu degsmi spēja panākt rezultātu arī tad, kad cerību bija maz. Savā profesionālajā dzīvē kā advokāts, kā notārs viņš ļoti bieži aizstāvēja maznodrošinātus cilvēkus, kuri varbūt nevarēja atļauties atalgot advokātu. Viņš brīvprātīgi iestājās un aizstāvēja viņus darījumos, sūdzībās. Kad bija boļševiku apvērsums, viņš bija virsnieks. Un viņa pakļautībā esošie karavīri tādēļ, ka viņiem bija tik tuvas attiecības ne vien kā virsniekam un pakļautajiem, bet arī kā cilvēkiem, izglāba Zemgalu un viņa ģimeni nakts vidū. Viņi bija kaut kur uzzinājuši, ka nāk komanda, kas meklēja, lai apcietinātu Zemgala ģimeni."
      Gustavs Zemgals kopā ar ģimeni
      Foto: Mārtiņa Andersona privātais arhīvs
      Mārtiņš Andersons atstāsta atmiņas, kas dzimtā ir saglabājušās par dienu, kad Gustavu Zemgalu ievēlēja Valsts prezidenta amatā: "Par to dienu, kad Zemgals tika ievēlēts, mana vecmāmiņa – viņa meita – stāstīja, ka viņas ģimnāzijas klasē skolotāja paziņoja šo svarīgo notikumu. Kamēr pārējie audzēkņi ceļas kājās un aplaudē, viņa raudāja. Un tās nebija prieka asaras. Tas bija uztraukums, domājot par prezidenta amata lielo slodzi un nozīmi viņas ģimenei. Jo Gustava sieva tajā laikā bija ļoti slima. Tajā dienā, kad Zemgals tika ievēlēts, arī daudzajām viņa darbiniecēm acīs mirdzējušas asaras. Tas bija viņa notāru birojā. Jo bija žēl šķirties no tik iemīļota vadītāja. Tika teikts, ka tik labu priekšnieku darbinieki nevarēja iedomāties."

      Zemgala meitai Annai bija jāuzņemas pirmās lēdijas pienākumi. "Tas bija liels izaicinājums, jo viņa bija jauna. Viņai bija tikai 18 gadi. Un es varu tikai iztēloties, ka viņai bijusi smaga sirds. Domājot sākumā par savu slimo māti, vēlāk par savu aizgājušo māti, un tādā jaunā vecumā uzņemties atbildību par pirmo lēdiju droši vien nebija viegli. Bet viņa tika ar to galā," saka Mārtiņš.

      Kāds, viņaprāt, bija viņa slavenais vecvectēvs kā politiķis? "Manuprāt, viņš negribēja neko asi mainīt. Viņš gribēja turpināt to labo darbu, ko Jānis Čakste kā pirmais Valsts prezidents bija iesācis. Viņi abi divi bija kolēģi, bija kopā strādājuši.
      Gustavs Zemgals un Jānis Čakste
      Foto: Mārtiņa Andersona privātais arhīvs
      Man liekas, ka Zemgals arī labi saprata, kas bija tā vīzija Čakstes galvā. Un Zemgals apsolīja sev un vienkārši gribēja turpināt to labo darbu."
      Savukārt par Zemgala vizīti Zviedrijā Mārtiņam tika stāstīts maz. Gustavs Zemgals apmeklēja Zviedriju un uzņēma atbildes vizītē zviedru karali, pirmo monarhu, kas viesojās Rīgā pēc Latvijas Republikas nodibināšanas.
      Gustava Zemgala, Zviedrijas karaļa Gustava V un valdības pārstāvju tikšanās
      Foto: Mārtiņa Andersona privātais arhīvs
      "Par vizīti Zviedrijā maz man tika stāstīts. Tikai to, ka šis notikums darīja Zemgalam lielu prieku, domājot par tā politisko nozīmi Latvijai. Bet mazliet biedēja zviedru valodas nezināšana, kā arī etiķetes jautājumi. Tomēr nebija, par ko bažīties. Vizīte viņam ļoti labi izdevās, jo īsā laikā pirms došanās ceļā viņš apguva franču valodu. Lai labi, brīvi aprunātos ar karali. Sarunas viņam labi padevās, pateicoties jau minētajam cilvēciskumam. Mana vecmāmiņa arī man stāstīja, ka vizīte tika labvēlīga aprakstīta Zviedrijas presē. Un kā apliecinājumu viņa man rādīja dažas avīzes ar vizītes aprakstiem. Tie vēl joprojām glabājas pie manis. Tikpat nozīmīga bija arī atbildes vizīte, karalim atbraucot uz Latviju. Un mana vecmāmiņa stāstīja par vienu epizodi, kad Zviedrijas karalis ar Valsts prezidentu vienu vakaru Rīgas pilī vēlu ciemojās. Vienā brīdī mana vecmāmiņa ienāca tajā telpā, kur viņi sēdēja, un tēvs viņu aicināja uzspēlēt karalim klavieres. Mana vecmāmiņa beidza konservatoriju, un es pieņemu, ka viņai padevās. Zviedrijas karalis apmetās Rīgas pilī, un, cik es saprotu, Zemgalu ģimenes izvācās no pils, un savā vasarnīcā Mežaparkā dzīvoja, kamēr karalis bija šeit.
      Gustava Zemgala un Zviedrijas karaļa Gustava V oficiālā tikšanās.
      Žurnāla "Atpūta" specizlaidums veltīts Zviedrijas karaļa Gustava V vizītei Latvijā
      Foto: Mārtiņa Andersona privātais arhīvs
      Zviedrijas karalis bija liela auguma cilvēks. Tajā laikā Latvijā nekur nevarēja atrast viņam piemērotu garu gultu. Nācās speciāli pasūtīt. Kur tā gulta palika... vēstures jautājums," stāstu turpina Zemgala mazmazdēls.

      Jaunajai valstij bija jāspēj atrisināt dažādus neordinārus uzdevumus, kas saistīti ar protokolu, un jāprot iziet no situācijas.
      Gustavs Zemgals neatzina ārišķības. Par viņu teikts – Valsts prezidents, kas atteicies no ordeņiem.
      "Viņš, man šķiet, uzskatīja ordeņus kā tādu nevajadzīgu izcelšanu cilvēkiem. Lai runā darbi labāk, nevis kaut kādas spilgtas dekorācijas, ko liek uz žaketes. Jā, es pieņemu, ka viņš neiebilstu par to ideju atzīt cilvēkus un viņus labos darbus, bet staigāt apkārt ar ordeņiem pie krūtīm, viņa uzskatā, tā bija nevajadzīga izcelšana."
      Interesants fakts Latvijas vēsturē. Divu prezidentu – Jāņa Čakstes un Gustava Zemgala – ģimenes apvienojās. Prezidentu bērni apprecējās.
      Turpina M. Andersons: "Gustavam Zemgalam bija divi bērni – dēls Pauls un meita Anna. Meita Anna bija mana vecmāmiņa. Un dēls Pauls ieprecējās Čakstu ģimenē. Jānim Čakstem bija vairāki bērni. Pauls Zemgals apprecēja Dailu Čaksti. Otrā pasaules kara laikā gan Paula Zemgala ģimene, gan Annas Ūdres, bijušās Zemgales, ģimene, devās bēgļu gaitās. Plāns bija abām ģimenēm aizbraukt, aizceļot uz Zviedriju. Paulam Zemgalam tas izdevās. Manai vecmāmiņai ar vīru un bērniem neizdevās. Jo laikam kuģis, ar ko viņiem bija paredzēts ceļot, tika bombardēts. Pauls Zemgals un viņu pēcteči, kā saka, visus gadus dzīvoja Zviedrijā, un mēs joprojām viņus saucam par mūsu Zviedrijas radiem."
      Gustava Zemgala mazmazdēls sācis savu dzimtas arhīvu pārskatīt un dāvināt priekšmetus Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam, lai tie nestāv albumos vai atvilktnē mājās. "Es uzskatu, ka šie priekšmeti man vairs nepieder. Viņi pieder Latvijas tautai. Viņi ir vērtīgāki un tā pievienotā vērtība ir lielāka, ja viņi var tikt eksponēti. Ja varam dalīties ar cilvēkiem, ar sabiedrību, ar tautu," uzsver Mārtiņš Andersons.
      Alberts Kviesis. Pēdējais pirmskara demokrātiski ievēlētais prezidents
      "Tas jau ir 1930. gads. Iepriekšējais prezidents Gustavs Zemgals kategoriski atteicās no kandidēšanas. Es domāju, ka viens no iemesliem varēja būt arī ģimenes situācija. Jo 20. gadu beigās pāragri mirst viņa sieva Emīlija. Tas ir būtisks trieciens, protams, pašam Gustavam Zemgalam un viņa ģimenei. Tobrīd, kad sieva ir aizgājusi mūžībā, šos prezidenta kundzes pienākumus kādu laiku uzņēmās viņa meita. Un otrreiz kandidēt Gustavs Zemgals atsakās," stāsta vēsturniece Guna Zariņa.

      Uz prezidenta amatu kandidēja Alberts Kviesis, kuru virzīja Zemnieku savienība. Sociāldemokrāti viņam pretī lika ļoti nopietnu kandidātu – ilggadējo Saeimas vadītāju Paulu Kalniņu. Tāpēc vēlēšanas ieilga. Šoreiz bija vajadzīgi pat 11 balsojumi!

      Alberta Kvieša portrets.
      Foto: Valsts prezidenta kanceleja

      Pēdējā kārtā 1930. gada 9. aprīlī ar 55 balsīm uzvarēja Alberts Kviesis. Pēc trim gadiem Kviesis atkārtoti startēja prezidenta vēlēšanās un viņa konkurents atkal bija Pauls Kalniņš. Šoreiz Kviesi ievēlēja jau pirmajā balsošanas reizē – ar 52 balsīm.

      Alberts Kviesis tiek vērtēts neviennozīmīgi. Viņu dēvē par klusāko un nemanāmāko pirmskara laika prezidentu. Kviesis centās izvairīties no iejaukšanās likumdošanas darbā.
      1. Valsts prezidents Alberts Kviesis uzrunā Brīvības pieminekļa pamatakmens likšanas svinību dalībniekus. Rīga, 1931. gada 18. novembris.
      2. Valsts prezidents Alberts Kviesis atklāj Latvijas skautu nometni Asaros. 1934. gads.
      3. Alberts Kviesis militārajā parādē. 30. gadi.

      Foto: Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums, Valsts prezidenta kanceleja
      Viņš neiesniedza Saeimai nevienu paša sagatavotu likuma projektu, neaizsūtīja parlamentam atpakaļ otrreizējai izskatīšanai nevienu likumprojektu un nesasauca arī nevienu Ministru kabineta sēdi.
      Kamēr Kviesis vēl ir prezidents, 1934. gada 15. maijā Ministru prezidents Kārlis Ulmanis ar saviem domubiedriem sarīkoja valsts apvērsumu. Sākās Ulmaņa autoritārās varas periods Latvijā.

      Vēsturniece Guna Zariņa norāda: "Alberts Kviesis nekādā veidā nebija iesaistīts ne organizēšanā, ne īstenošanā. Viņu apvērsuma naktī Kārlis Ulmanis vienkārši informē, ka ir noticis valsts apvērsums, vara ir pārņemta. Te būtu būtiski pieminēt, ka šis ir viens no momentiem, kādēļ Alberts Kviesis tomēr ir vērtējams kā pretrunīga persona Latvijas vēsturē, jo viņš neizrādīja pilnīgi nekādu pretestību vai kaut kādu formālu protestu šai varas pārņemšanai. Skaidrs, ka reālā vara nonāca Kārļa Ulmaņa rokās. Prezidents palika kā tāda formāla figūra līdz savu pilnvaru termiņa beigām."
      Alberts Kviesis kļūst par valsts prezidentu
      Žurnāls "Aizsargs", nr. 4, 01.04.1930
      1936. gada 12. martā tika pieņemts " Likums par Valsts prezidenta amata izpildīšanu", kurā noteica, ka līdz Satversmes jaunajai redakcijai, kas tā arī nekad dienasgaismu neieraudzīja, Ministru prezidents uzņemas Valsts prezidenta pienākumu izpildīšanu. Un pamatojoties uz šo likumu tad, kad Albertam Kviesim 1936. gada 11. aprīlī beidzās pilnvaru termiņš, Kārlis Ulmanis pārņēma arī Valsts prezidenta pilnvaras. Un visu atlikušo laiku līdz Otrajam pasaules karam pastāv amats – Valsts un Ministru prezidents.
      1934. gadā Kārlis Ulmanis Saeimā izvērsa Satversmes reformēšanas kampaņu, kas paredzēja tautas vēlētu prezidentu un Saeimu ar 50 deputātiem. Kā norāda vēsturnieki, šīs kampaņas patiesais nolūks bijis slēpt, ka tiek gatavots valsts apvērsums.

      Naktī uz 16. maiju Rīgas pilī notika tradicionālā kāršu partija, kurā piedalījās arī ģenerālis J. Balodis, iepriekšējais prezidents G. Zemgals, bet Kviesis esot agri devies pie miera, atstājot pārējos spēlēt kārtis. Pirms diviem naktī Kviesi pamodinājis viesis – Ulmanis, kurš informēja prezidentu par valsts apvērsumu. Citi avoti min, ka Ulmanis pie prezidenta esot ieradies vien no rīta, jo nevēlējies prezidentu naktī traucēt.

      Alberts Kviesis esot saraucis pieri par valsts apvērsumu, nelabprāt akceptēja, tā laužot pirms 11 mēnešiem doto svinīgo zvērestu sargāt Satversmi. Arī prezidenta varu 1936. gadā Alberts Kviesis nodeva Kārlim Ulmanim bez jebkādu prasību izvirzīšanas.

      Kārlis Ulmanis ap 1934. gadu
      Foto: Latvijas Kara muzeja krājums

      Lūk, kā brīdi, kad Kviesis pamet Rīgas pili, apraksta prese: "Plkst. 9.30 Valsts prezidents A. Kviesis ieradās pils sekretariāta telpās un atvadījās no darbiniekiem. Īsi pirms plkst. 11 pils pagalmā ieradās Armijas štāba bataljona goda sardze, brīdi vēlāk kara ministra ģenerāļa Baloža pavadīts no pils iznāk līdzšinējais Valsts prezidents A. Kviesis. Viņš sasveicinās ar godasardzi un tad uzrunā karavīrus: "Veselus sešus gadus, kamēr pildīju Valsts prezidenta pienākumus, jūs stāvējāt sardzē pilī. Viss jūsu dienests ir noritējis manu acu priekšā. Varu apliecināt – jūs savus pienākumus pildījāt apzinīgi un priekšzīmīgi. Šķiroties pateicos par priekšzīmīgo dienestu un novēlu cienīgi stāvēt tanī vietā, kura štāba karavīriem pienākas armijas rindās. Paldies, karavīri!" Tad līdzšinējais Valsts prezidents A. Kviesis ieiet pilī, pēc brīža kopā ar kundzi iznāk atpakaļ pagalmā un ieņem vietas automobilī, lai dotos uz savām lauku mājām. Orķestrim spēlējot un karavīru godasardzei sveicot, līdzšinējais Valsts prezidents A. Kviesis atstāj pili."

      Latvijas kareivis, Nr. 84, 12.04.1936
      Pēc prezidentūras Kviesis turpināja darbu advokatūrā, līdz sākas padomju okupācija. Ģimenei izdevās paglābties no 1941. gada 14. jūnija deportācijām, paslēpjoties mežsarga mājās Tērvetē. Alberts Kviesis piedzīvoja arī vācu okupācijas režīmu, un pieņēma vācu varas iestāžu piedāvājumu sadarboties. 1942. gadā kļuva par Tieslietu ģenerāldirekcijas juriskonsultu un pēc tam par Tieslietu ģenerāldirektoru. Un par to Kviesis izpelnījās smagus pārmetumus.

      1944. gada vasarā padomju karaspēks sāka uzbrukumu, lai atkal okupētu Latviju. Vācu armija nespēja apturēt Sarkanā armijas virzīšanos, tā strauji tuvojās Rīgai. Alberts Kviesis gatavojās doties bēgļu gaitās. 9. augustā viņš kopā ar dēla ģimeni uzkāpa uz tvaikoņa "Monte Rosa", lai dotos uz Vāciju, kur jau atradās viņa kundze. Īsi pirms izbraukšanas, kad kuģis vēl nebija atstājis ostu Bolderējā, Kviesi piemeklēja sirdstrieka.

      Kāda aculiecinieka atmiņas, kas publicētas laikrakstā "Latvija Amerikā", Nr. 5, 7.01.1959

      Trešo Latvijas prezidentu apbedīja 12. augustā Meža kapos.

      Kārlis Ulmanis ap 1934. gadu
      Foto: Latvijas Kara muzeja krājums

      Prezidenti bez frakas

      Kādas prezidentiem bija intereses sabiedriskajā darbā un no darba brīvajā laikā? "Čakste un Zemgals bija kaislīgi mednieki. Arī tad, kad ievēlēja Gustavu Zemgalu par prezidentu, bija raksti presē par to, kāds ir šis cilvēks ārpus darba un sadzīvē. Attiecībā par medībām tika teikts, ka viņš aktīvs mednieks un viņam ļoti garšo medījumu gaļa. Viņš bija arī ir kaislīgs kāršu spēlmanis. Spēlēja kārtis ar citiem juristiem, ar citiem sabiedriskajiem darbiniekiem, arī saviem bērniem. Un, piemēram, par Čaksti... viņš studiju laikā bija studentu organizācijās, un studentu organizācijas nāk ar savām tradīcijām. Viena no tām, piemēram, dziedāšana, un tad nu Čakste esot bijis arī liels dziedātājs. Alberts Kviesis bijis liels opermūzikas mīļotājs. Arī pats dziedājis un 20. gadu sākumā, piemēram, viņš arī aktīvi iesaistījās Nacionālās operas organizēšanā. Bijis viens no Operas valdes locekļiem. Alberts Kviesis savas prezidentūras laikā bijis viens no Dziesmu svētku pārraudzītājiem."
      1. Jānis Čakste medībās. No ģenerāļa J. Franča arhīva
      2. Gustavs Zemgals medībās
      Foto: Jāņa Čakstes dzimtas muzeja "Auči' krājums, Mārtiņa Andersona privātais arhīvs
      Prezidenta pienākumu pildītāji

      Valsts prezidentu portretu galerijā redzami arī Paula Kalniņa, Jāzepa Rancāna un Kārļa Ulmaņa foto, jo šīs personas noteiktos laika periodos ir pildījušas valsts galvas pienākumus. Par Kārli Ulmani šajā sakarā minēts jau iepriekš.

      Tādēļ turpmākajās rindkopās par Paulu Kalniņu (1944–1945) un Jāzepu Rancānu (1947–1969) kā prezidenta pienākumu izpildītājiem.
      Skaidro vēsturniece Guna Zariņa: "Mazliet atkāpjoties un plašāk aplūkojot Valsts prezidenta institūtu, jāsaka – ja Valsts prezidents savus amata pienākumus kaut kādu iemeslu dēļ nevar veikt, tos uzņemas Saeimas priekšsēdētājs. Starpkaru Latvijā parlamentu vadīja Frīdrihs Vesmanis līdz 1925. gadam. Un tad līdz 1934. gada 15. maija apvērsumam – Pauls Kalniņš.

      Kad Otrā pasaules kara laikā bija centieni atjaunot Latvijas valsts neatkarību, Latvijas Centrālā padome 1944. gada septembrī izdeva deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu. Tajā norādot, ka Valsts prezidenta amata pienākumus līdz Valsts prezidenta ievēlēšanai uzņemas Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš. Diemžēl Pauls Kalniņš 1945. gadā dodas mūžībā. Un 1947. gada pavasarī Centrālā padome šos Valsts prezidenta amata pienākumus uztic Saeimas priekšsēdētāja biedram, bīskapam Jāzepam Rancānam, kurš arī šos pienākumus veic līdz pat savai nāvei 1969. gadā. Protams, viņi nav parlamenta ievēlēti prezidenti, bet viņi ir šo pienākumu izpildītāji. Un, ja plašākā kontekstā runā par valstisko nepārtrauktību, šie cilvēki ir ļoti nozīmīgi."

      Pauls Kalniņš. Valsts prezidenta vietas izpildītājs 1944–1945
      Foto: Valsts prezidenta kanceleja
      Valdnieks bez valsts – Jāzeps Rancāns

      Jāzeps Rancāns ir vienīgais garīdznieks Latvijas vēsturē, kam nācies pildīt arī Valsts prezidenta pienākumus. Vēsturnieks Kaspars Strods bīskapu Rancānu nosaucis par "prezidentu no Zaļmuižas". Jāzeps Rancāns dzimis 1886. gada 25. oktobrī Rēzeknes apriņķa Zaļmuižā (tagad Nautrēnu pagasts) Luizinīku sādžā.

      Kaspars Strods: "Viens no redzamākajiem Latgales politiķiem starpkaru Latvijā. Vēsturisko apstākļu dēļ viņš kļuva par vienu no tiem cilvēkiem trimdā pēc Otrā pasaules kara, kurš centās uzturēt ideju par Latvijas valstiskumu un valsts valstiskuma nepārtrauktību. Bija ļoti aktīvs un par to cīnījās. Tomēr trimdas kopiena varbūt nebija vienota."
      Vienā trimdas kopienas daļā Jāzepu Rancānu uzskatīja gan par Ministru prezidenta vietas izpildītāju, gan arī par Valsts prezidenta pienākumu izpildītāju. Bet bija arī daļa sabiedrības, kas neatzina Rancānu par augstāko Latvijas varas pārstāvi trimdā, un iebilda pret trimdas valdības izveidi, ko vadītu J. Rancāns.

      "Augstākās raudzes politiķi, tie paši diplomāti – Kārlis Zariņš, kas, ļoti iespējams, saskatīja Rancānā konkurentu. Viņš bija publiski izteicies – ja mēs Rancānu ieliekam kā Valsts prezidenta pienākumu izpildītāju, diplomāti zaudē savu jēgu. Nodaļas, kas bija Lielbritānijā un Amerikas Savienotajās Valstīs. Turklāt Zariņam pēc Latvijas okupācijas bija arī šīs pilnvaras kā ārkārtējam sūtnim. Bija tomēr spēki, kas īsti varbūt Rancānu neatzina. Bet es domāju, ka tas nav galvenais. Būtiskākais ir tas, ka viņš ir bijis klātesošs Latvijas Republikai visos svarīgajos brīžos. Sākot ar to, ka jau neilgi pēc 1918. gada viņš bija sūtnis Vatikānā, kas kārtoja lietas ar Svēto Krēslu par Latvijas Republikas atzīšanu de jure un par Konkordāta noslēgšanu. 1922. gadā viņš kopā ar ārlietu ministru Zigfrīdu Annu Meierovicu brauca un to parakstīja," uzsver Kaspars Strods.


      Jāzeps Rancāns. Valsts prezidenta vietas izpildītājs 1947–1969
      Foto: Latgales Kultūrvēstures muzejs, Valsts prezidenta kanceleja
      Bīskaps Jāzeps Rancāns bija deputāts visās četrās Saeimās. Viņš arī nebija pozitīvi noskaņots par to, kas notika pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma. "Par to, ka tika likvidēta Saeima un vara pārnāca viena cilvēka rokās. Neilgi pēc 15. maija apvērsuma viņš dabūja pāris dienas mājas arestā pasēdēt pēc Ulmaņa rīkojuma. 1930. gados Jāzeps Rancāns pirmām kārtām bija garīdznieks. Viņam ir lieli nopelni Teoloģijas fakultātes izveidē 1938. gadā Latvijas Universitātē. Un trimdā viņš jau nenodarbojas tikai ar politiskām lietām. Viņš ļoti regulāri viesojās Vatikānā, piedalījās jauno priesteru ordinācijā.
      Jāzepam Rancānam veltītā izstāde Saeimā
      Foto: Ernests Dinka, Saeima
      Pēc Otrā pasaules kara ļoti aktīvi aizstāvēja latviešu bēgļu tiesības Vācijā. 1951. gadā viņš pārcēlās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Un neaizmirsīsim faktu – 1944. gadā viņš bija viens no Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem, kas pēc tam darbojās trimdas apstākļos un viņš bija šīs padomes dalībnieks. Viņam tas kaut kādā ziņā noteikti uzlika par pienākumu turpināt valstiskuma ideju un mēģināt apvienot gan latgaliešus, gan latviešus, kas dzīvo dažādās pasaules vietās pēc Otrā pasaules kara."

      2. Saeimā Jāzeps Rancāns bija priekšsēdētāja otrais biedrs. Latgales Zemnieku savienības partijas biedrs. Tā bija viena no lielākajām politiskajām partijām.

      Turpina K. Strods: "Protams, viņa starptautiskā atpazīstamība, jo ne jau kuru katru sūtītu uz Vatikānu parakstīt Konkordātu un ne jau kurš katrs to varētu izdarīt. Viņš piedalījās šī dokumenta sastādīšanā un pēc tam arī aktīvi uz ārzemēm devās. Savā ziņā garīdznieks, kas ārlietu funkcijas izpildīja. Viņš bija ļoti cienīts, un tāpēc arī šādu amatu viņam bez lielas vilcināšanās piedāvāja un viņš arī pieņēma."
      Pēdējā Latvijas Centrālās padomes sēde 1944. gadā 8. septembrī notika tieši bīskapa Rancāna dzīvoklī, Rīgā Mazajā pils ielā 2. "Tas bija vēsturisks mirklis. Diemžēl Rancānam kara beigas nebija pozitīvas. Viņu un citus garīdzniekus nacistiskās Vācijas represīvās iestādes piespieda doties trimdā. "Bet varbūt tas pat bija labi. Jo diez vai padomju vara nerepresētu cilvēku, kurš tik aktīvi piedalījies politiskajos un sabiedriskajos procesos? Domāju, visdrīzāk, viņš tiktu represēts. Un diez vai viņam karjera, lai arī bez Latvijas valsts, vispār būtu iespējama? Varbūt mēs šodien par viņu nemaz nerunātu," saka vēsturnieks Kaspars Strods.

      1951. gada martā Rancāns izceļoja uz ASV, apmetās Grand Rapidos Mičiganas štatā, kur pildīja kapelāna pienākumus klostera veco ļaužu mītnē, līdz 1969. gada 2. decembrī devās mūžībā.

      Par Jāzepa Rancāna izstādi vairāk lasiet šeit.