Uz visiem laikiem šķīra māti un meitu
“Daudzus bērnus mammas atrada, mani neatrada,” saka bijusī Salaspils nometnes ieslodzītā Lidija Gūtmane. Viņu un mammu uz Salaspils nometni nacistiskās Vācijas vienības atveda no Baltkrievijas, Rosicas. Tas bija 1943.gada februārī.
“Man tad bija pusgadiņš, kad esmu atsūtīta šeit. Brīnums ir tas, kā es vispār esmu izdzīvojusi,” saka Lidija Gūtmane.
Salaspils nometnē bērnus atšķīra no mātēm. Lidija savu mammu vairs nekad nesastapa. Meitenīti aizveda uz Liepājas zīdaiņu namu un adoptēja.
“Tā ir mūžīgā sāpe, to nevar pateikt. Daudz kas ir zaudēts. Mana mammīte ir nomirusi 1980.gadā Leņingradā. Viņa neatgriezās mājās. Bērns pazudis. Viņa mani neatrada. 1944. gadā te viss beidzās, viņus atlaida mājās, bet nepateica, kur bērni ir aizvesti,” saka Lidija.
To sāpi ļoti grūti izstāstīt – tā Lidija Gūtmane saka, apskatot jauno ekspozīciju Salaspils memoriālā, kas pirmo reizi izveidota memoriāla pastāvēšanas 50 gados. Ekspozīcija balstīta uz faktiem un mūsdienu vēsturnieku atziņām.
Apgāž padomju laika mītus
Kā uzsver izstādes autori, ekspozīcija apgāž padomju laika mītus, ka Salaspils nometnē nogalināti 100 tūkstoš cilvēku. Tur bijuši ieslodzīti aptuveni 23 tūkstoši ieslodzīto. Bojā gāja apmēram trīs tūkstoši cilvēku.
“Vairāki simti bērnu mira no epidēmijām, pazemojumiem un bada. Mēs noraidām un šeit neparādās padomju propagandas pārspīlējumi par 7000 mirušiem bērniem vai 3500 kubikmetru izsūktām asinīm no bērniem. Šī nometne bija nežēlīga, nacistu represīvā nometne. Taču tas stāsts nav tāds, kāds tika pasniegts padomju laikā sabiedrībai,” stāsta Okupācijas muzeja vēsturnieks Uldis Neiburgs.
Viņš norāda uz vēl kādu nepatiesu mītu: “Apgāž mītus, ka te bija tikai kādi komunistiski noskaņoti cilvēki, kas visi gaidīja sarkano armiju kā atbrīvotāju. Mēs te rādām dažādus cilvēkus: gan ebrejus, kas būvēja šo nometni no Vācijas, Austrijas, Čehoslovākijas, gan darba kavētājus, politieslodzītos, sodītos leģionārus, pretošanās kustības dalībniekus, Latvijas Centrālas padomes priekšsēdi Konstantīnu Čaksti. Par visiem šiem cilvēkiem vienkārši nerunāja.”
Ekspozīcija balstās uz vēsturnieku – Ulda Neiburga, Kārļa Kangera un Rudītes Vīksnes – pētījumu “Aiz šiem vārtiem vaid zeme”. Grāmatas izdošanu atzinīgi novērtēja rietumu akadēmiskās aprindas, savukārt Krievija to asi nosodīja.
“Es gribētu aicināt cilvēkus, kuriem ir citāda pieredze vai zināšanas par Salaspils nometni, kas savulaik iegūtas, iepazīties ar šo memoriālu jauno ekspozīciju. Un kopā visiem sarunāties, saprasties un saprast, ka nav tikai viena patiesība vai vienas ieslodzīto kategorijas stāsts. Tie stāsti ir ļoti dažādi. Tās dažādās pieredzes ir iespēja nevis naidoties savā starpā, bet labāk saprasties. Tieši šo vēsturi izprotot,” saka Neiburgs.
Godinot Salaspils nometne bojā gājušo piemiņu, valdības un pašvaldības pārstāvji nolika ziedus. Kā uzsvēra ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (“Vienotība”), totalitārisma idejas un galēji ekstrēmas idejas joprojām ir dzīvas. Salaspilī piedzīvotā traģēdija un vēstures ekspozīcija visiem ir skaudrs atgādinājums, ka pret tādām idejām ir jācīnās.
