Tajā šausmīgajā dienā no Daugavpils tika deportēti vismaz 672 cilvēki. Viņu vidū arī Anatolijs Rubļevskis, dzimis 1896. gadā, Valentīna Rubļevska, dzimusi 1894. gadā, un Ariadna Rubļevska, dzimusi 1929. gadā. Tā pati meitenīte, kas sēdēja uz lieveņa.
Tagad Ariadnai jau pāri deviņdesmit, un garas sarunas viņai vairs nav pa spēkam. Par Rus.lsm.lv galveno sarunbiedru kļuva Ariadnas vecākais dēls Anatolijs Gallers.
“Māte spēlējās ar draudzenēm, kad atnāca “onkuļi”. Pajautāja – kur ir vecāki. Māte atbildēja, ka darbā, atgriezīsies pēc pāris stundām. Pēc divām stundām “onkuļi” ieradās atkal un deva ģimenei divas stundas laika sagatavoties ceļam. Tālāk – Grīvas stacija, lopu vagoni un ilgs ceļš uz ziemeļiem,” mātes stāstīto atceras Anatolijs.
Līdz Maskavai brauca kopā – Ariadna un vecāki. Maskavā tēvu aizveda. Tuvinieki viņu vairs neredzēja.
“Mātes tēvs, mans vectēvs, Anatolijs Rubļevskis, bija daugavpilietis. Strādāja par mūzikas skolotāju latviešu ģimnāzijā, vadīja arī darbmācības stundas. Jaunībā divas nedēļas nodienēja Deņikina armijā, ne reizi nav izšāvis. Viss, ko viņš paspēja, dienot šajā armijā, bija satikt vecmāmiņu – Valentīnu Zembulatovu no Donas kazakiem – un iemīlēties. Jūs taču saprotat – “baltais virsnieks”: tiem laikiem bija pilnīgi pietiekami, lai arestētu un nošautu.
Un gadās tik dīvainas sakritības… No 1969. līdz 1971. gadam es dienēju armijā Gorkijas apgabalā tā dēvētajās Gorohovecas nometnēs, bet 80. gados uzzināju, ka tieši tur nošauts mans vectēvs… Māte teic, ka esmu viņam ļoti līdzīgs,” stāsta Gallers.
Ariadna un Valentīna brauca ilgi. Pa ceļam cilvēki mira, viņi tika izsviesti no vagoniem tieši uz sliedēm.
Rubļevskus aizveda uz Potapovas ciemu pie Igarkas: “Māte stāstīja, ka likts izkāpt klajā laukā. Vietējiem iedzīvotājiem bija aizliegts palīdzēt “tautas ienaidniekiem”, tomēr viņi centušies palīdzēt. Sākumā izsūtītie dzīvojuši pusbadā, vārījuši zupu no kartupeļu mizām. Vasarā ļoti palīdzējis tas, ka bijušas sēnes un ogas. Pakāpeniski dzīve kaut kā iekārtojusies, māte ar vecmāmiņu pārcēlušās uz Igarku, pēc tam – uz Dudinku, lielāko Sibīrijas ostu. Māte iekārtojusies darbā. Pirms kara beigusi četras klases, kopš tā laika nekur citur nav mācījusies. 1948. gadā sākusi strādāt par pastnieci, vēl piestrādājusi, tīrot barakas. 1949. gada viņa satika manu tēvu Arturu Galleru; 1950. gadā piedzimu es, divus gadus vēlāk – brālis Pjotrs.”
Arturs Gallers ir no Pievolgas vāciešiem. Ārsta un memuārista Pjotra Gallera dēls. Ieguvis lielisku izglītību: “Tēvs strādāja ostā, pēc specialitātes viņš bija inženieris celtnieks, prata piecas valodas – vācu, franču, krievu, sengrieķu un latīņu. Kad iepazinās ar māti, dzīvoja brīvajā nometinājumā, bet pirms tam skaloja zeltu Jakutijā – skaidrs, ka “vācu spiegs”. Viņam bija kaligrāfisks rokraksts, labāks par jebkuru datora fontu. Un vēl es atceros, kā jau Daugavpilī pie tēva nāca studenti, – viņš viņiem mācīja valodas.”
Arturs bija 28 gadus vecāks par Ariadnu, bet laimīgai laulībai šis apstāklis nekādi netraucēja.
1958. gadā Galleru ģimene uzdrošinājās atstāt Sibīriju un atbraukt uz Daugavpili.
“Iespējams, tas nebūtu noticis, ja nebūtu mana nošautā vectēva brāļa. Boriss Rubļevskis dzīvoja Rīgā, Zaķusalā, viņa mājas vietā tagad stāv televīzijas tornis. Viņš mēdza braukt uz Daugavpili un atrada dokumentus par māju, kurā mana māte ar vecākiem dzīvoja līdz 1941. gada 14. jūnijam. Boriss sazinājās ar manu māti, brāļa sievas jau vairs nebija starp dzīvajiem. Un māte nolēma atgriezties. Mājā dzīvoja vairākas ģimenes, tā piederēja lokomotīvju remonta rūpnīcai.
Atrada labu advokātu un vinnēja tiesā – tātad mātei izdevās likumīgi atgūt māju. Tiem laikiem rets gadījums. Bet iedzīvotājiem piešķīra atsevišķus dzīvokļus, visi palika apmierināti,” paskaidro Anatolijs.
Viņš teic, ka politika ģimenē nav tikusi apspriesta. Līdz 60. gadiem vispār centušies pagātni neatcerēties. 1961. gadā Arturs Gallers saņēmis vēstuli par reabilitāciju un 360 rubļu naudas kompensāciju.
“Atceros, ka tēvs raudāja un rādīja visiem šo vēstuli. Tēvam bija tuvu draugu loks, man šķiet, tajā viņš ne pārāk glaimojoši izteicās par padomju varu. Stāstīja dažādas anekdotes. Bet es vēl biju bērns, uz mani tas neattiecās. Māte nekad nekādās “divdomīgās” sarunās neiesaistījās. Nacionālais jautājums pie mums netika apspriests. Izsūtījumā bija latvieši, lietuvieši, ebreji, vācieši, krievi un citu tautību cilvēki. Māte prata lamāties dažādās valodās. Man bija laimīga bērnība – atceros Sibīrijas dabu, salu. Atceros, kā ziemā uz steķiem (!) tika zāģēta sasalusi store – to uz steķiem tik tikko varēja uzlikt, tik liela bija padevusies. Vēl palicis atmiņā – izej uz ielas ar kaut ko garšīgu, piemēram, maizi ar sviestu, un jāpaspēj pateikt: “Сорок один, ем один” (“Četrdesmit viens, ēdu viens”). Ja nepaspēsi, tad kāds nokliegsies: “Сорок семь, дай всем” (“Četrdesmit septiņi, dod visiem”). Un tad jādalās…
Kad salīdzinoši nesen izlasīju Jevgeņijas Ginzburgas “Stāvo maršrutu”, sapratu, ka tajā vēstīts arī par mūsu ģimeni,” stāstu pabeidz Anatolijs Gallers.
-
1941. gada maijā un jūnijā deportāciju vilnis, kas tika īstenots administratīvā kārtībā, bez tiesas un izmeklēšanas, vēlās pāri visām “jaunajām” padomju teritorijām – Moldovai, Rietumukrainai un Rietumbaltkrievijai, Lietuvai, Latvijai un Igaunijai. Kopumā tika represēti ne mazāk kā 250 tūkstoši cilvēku, un viņu vidū bija ne tikai tie, kurus NKVD pasludināja par “pretpadomju elementiem” (piemēram, neatkarīgo Baltijas valstu politiskie un sabiedriskie darbinieki) vai par “asociāliem elementiem” (bijušie kriminālnoziedznieki un prostitūtas), bet arī viņu ģimeņu locekļi, tostarp bērni. No Latvijas 14. jūnijā veiktās “specoperācijas” gaitā uz PSRS attālajiem rajoniem un nometnēm tika izvesti vairāk nekā 15 tūkstoši cilvēku. Ceļā, ieslodzījuma un nometinājuma vietās gāja bojā apmēram trešā daļa represēto.
-
Pēc Krievijas cilvēktiesību aizsardzības biedribas “Memoriāls” datiem, ģimeņu locekļi tika nosūtīti uz divdesmit gadu nometinājumu Kazahstānā, Komi Autonomajā Republikā, Altaja un Krasnojarskas novados, Kirovas, Omskas un Novosibirskas apgabalos, savukārt ģimeņu galvas – uz PSRS NKVD karagūstekņu nometnēm. Par kriminālnoziedzniekiem pasludinātie uzreiz nonāca GULAG sistēmas meža “darba” nometnēs. Visām iepriekš nosauktajām kategorijām kopīgs bija tas, ka līdz deportācijas brīdim neviens no viņiem pat nebija oficiāli notiesāts.
-
Pēc “Memoriāla” datiem, kas iegūti galvenokārt Krievijas arhīvos, no Latvijas nosūtīti pavisam 19 ešeloni, turklāt pirmais no tiem – jau 13. jūnijā no Daugavpils stacijas, bet pēdējais – 21. jūnijā. Kopējais izsūtīto skaits šajos sastāvos bija 16 924, liecina “Memoriāla” sniegtā informācija. Tas ir vairāk nekā 15 424 izsūtītie, kas minēti oficiālajos Latvijas datos. Tomēr, tā kā ešeloni ceļā tika pārformēti, daļa deportēto varēja būt pierakstīti dažādiem sastāviem.
