Romu biedrība, koris, folkloras vākšana, evaņģelizācija un nodarbinātība – Jāņa Leimaņa aktīvisms

Latvijas romu aktīvisma vēsturē īpaša loma ir Jānim Leimanim (1886–1950). 20. gs. 30. gados viņš bija gan biedrības “Čigānu draugs” dibinātājs, gan romu kora izveidotājs un folkloras vācējs, gan reliģisku tekstu tulkotājs, sludinātājs un savu tautas brāļu nodarbinātības veicinātājs.

1932. gada 16. martā laikrakstā “Сегодня Вечеромъ” publicēta gara intervija ar romu, Edinburgas (tagad – Dzintari) pareizticīgo baznīcas sargu Jāni Leimani. Intervijas iemesls ir nupat dibinātā čigānu kultūras veicināšanas biedrība “Čigānu draugs”, un Leimanis tajā izklāsta savus mērķus: “Es vēlētos apvienot čigānus (..), izvest no tā stāvokļa, kādā viņi tagad atrodas. Tikai grūti. Paši čigāni bieži to nevēlas, vairās no kultūras. Par mani smejas: “Gribi čigānu karalis būt.” Bet man jau pašam neko nevajag. Man ir svarīgi, lai viņi garīgi attīstītos. Atrastu kopīgu valodu. Tagad taču pat tās nav.” Turpmākajos gados Leimanis šo ideju vārdā ir darījis apbrīnojami daudz, pat ja reizēm saskārās ar tautiešu neuzticību un pretestību.

Biedrības aktīvās darbības laiks nebija ilgs – galvenokārt tā bija kora dibināšana un koncertu organizēšana 1932.–1933. gadā. Sadarbojoties ar latviešu komponistiem Jāni Kalniņu un Ralfu Alunānu, tapa romu tautasdziesmu apdares, dalībnieki apguva kordziedāšanas mākslu un 1933. gada 29. aprīlī debitēja koncertā Latvijas Konservatorijā. Atsauksmes bija dažādas – gan uzmundrinošas, gan tādas, kas apšaubīja kora “čigāniskumu” – dziedāšana no notīm un sekošana latviešu kordziedāšanas tradīcijām nebija tas, kā klausītāji bija raduši dzirdēt čigānu mūziku. Lai vai kā, debijas koncertam sekoja uzstāšanās Rīgā, Igauņu biedrības zālē un Brīvdabas muzejā, kā arī Slokā, Jelgavā un Svētē. Pateicoties Leimaņa entuziasmam, vietējo romu publiskās muzicēšanas vēsture bija sākusies.

Biedrības “Čigānu draugs” koris 1933. gada 29. aprīlī Latvijas Konservatorijā

1936. gadā sākās Leimaņa cīņa par biedrību, kurai saskaņā ar 1934. gada papildinājumiem biedrību likumā bija uzdots likvidēties. Pret biedrības pastāvēšanu iestājās ne tikai valsts ierēdņi, bet arī Ventspils romi – vēstulē Iekšlietu ministrijai viņi sūdzējās par Leimaņa darbību un iestājās par to, ka valdība par viņiem gādā labāk nekā viņš. Biedrība tomēr tika likvidēta. Taču jāpiebilst, ka Leimanis turpināja ar Ventspils romiem sadarboties arī pēc šīs vēstules – rīkoja sapulces, evaņģelizēja, cīnījās par zemes piešķiršanu un rosināja iesaistīties valsts darbā.

Paralēli kora organizēšanai Leimanis sāka sadarboties ar Latviešu folkloras krātuvi. Par viņa folkloras vācēja gaitām liecina apjomīgā, vairāk nekā 70 burtnīcu lielā folkloras kolekcija, kas pieejama Latviešu folkloras krātuves digitālajā arhīvā [saite]. Kolekciju veido teksti romu valodā ar paralēlu tulkojumu latviešu valodā. Tās ir gan daudzās viņa uzklausītās un pierakstītās pasakas un stāsti, gan dziesmu teksti, apraksti par romu dzīvesveidu, no romu valodas izzūdošie vārdi, romu palamu saraksts. Apbrīnojami bagātīgs materiāls romu cilvēkvēstures, valodas, kultūras izzināšanai.

Svarīga Leimaņa aktīvisma daļa ir viņa reliģiskais darbs. Mūsdienu romi, Leimaņa pēcteči viņu atceras tieši kā “mācītāju” un cilvēku, kas bijis cienīts starp baznīckungiem. Tālaika presē Leimanis reizēm minēts kā Bībeles tulkotājs. Nav pamata domāt, ka viņš iztulkojis visu Bībeli, taču pavisam skaidrs, ka viņš ir tulkojis Jāņa evaņģēliju, katehismu, lūgšanas un garīgas dziesmas. Šie tulkojumi 20. gs. 30. gados ir publicēti.

Līdzās tulkošanai Leimanis bija aktīvs sludinātājs – no 1934. līdz 1939. gadam viņš organizēja sapulces un dievkalpojumus un bija saistīts ar dažādām reliģiskajām organizācijām. Šķiet, šajos gados Leimanis izmantoja katru iespēju, lai pievērstu savus tautiešus kristīgai dzīvei. Kādu laiku Leimanis bija saistīts arī ar Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas Iekšmisijas Čigānu misiju. Tā sāka darboties 1934. gadā un ietvēra gan romu kristīšanu, iesvētīšanu, laulāšanu un svētā vakarēdiena došanu, gan romu dievkalpojumu organizēšanu baznīcās un romu mītnēs.

Misijas dalībnieki regulāri apciemoja romu mājas un līdzās sludināšanai palīdzēja apgūt lasīt un rakstītprasmi un nokārtot juridiskus jautājumus. Lai arī oficiālas romu draudzes 20. gs. 30. gados, visticamāk, nebija, ideja par tādas nepieciešamību tolaik izskanēja vairākas reizes.

Romu luterāņu “draudze” Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas Iekšējās misijas lūgšanu namā Anniņmuižā. “Draudzes” priekšā – Jānis Leimanis. “Jaunākās Ziņas”, 1936. gada 22. februāris.

Ziedojis savu enerģiju romu kultūras un reliģiskajai apgaismošanai, 20. gs. 30. gadu otrajā pusē Leimanis pievērsās vēl vienai būtiskai jomai – romu nodarbinātības jautājumam. No 1937. gada, organizējot sapulces dažādās Kurzemes un Vidzemes pilsētās, Leimanis aicināja savus tautiešus būt godīga darba strādātājiem. Cīnījās par zemes piešķiršanu Rīgas un Ventspils romiem. 1939. gadā Latvijas Darba centrāles uzdevumā Leimanis organizēja romu iesaistīšanu mežsaimniecības, lauksaimniecības un citos darbos. Pēc ziņām tālaika presē, 1940. gada sākumā mežos ap Kuldīgu, Talsiem un Ventspili strādājuši aptuveni 300 romi.

Pateicoties Jānim Leimanim, 20. gs. 30. gadi tapa par Latvijas romu aktīvisma vēstures sākuma punktu. Pēc Leimaņa laika plašākas publiskās romu aktivitātes atsākās 20. gadsimta beigās – nu jau daudz sazarotāk un izvirzoties vairākiem līderiem (Normunds Rudevičs, Anatolijs Berezovskis, Vanda Zamicka, Leons Gindra, Kaspars Arhipovs un citi). Romi iesaistās valsts un pašvaldību pārvaldē, dibina biedrības (Latvijas Čigānu nacionālā kultūras biedrība, “Nēvo drom”, “Gloss” un citas) un organizē mūzikas festivālus (“Urdenoro”, “Šarad”, “Roma World”). Arī Leimaņa dzimtas turpinātāji bija sabiedriski aktīvi cilvēki. Viņa dēls Juris Leimanis 1939. gadā publicēja grāmatu “Čigāni Latvijas mežos, mājās un tirgos” un vēlāk Kuldīgā un Ventspilī dibināja romu ansambļus, savukārt Jāņa Leimaņa mazdēls Pēteris Leimanis padomju laikā bija Ventspilī zināms estrādes dziedātājs.

*Raksts tapis Ievas Tihovskas pēcdoktorantūras pētījuma ietvarā, pētniecības pieteikuma numurs 1.1.1.2/VIAA/1/16/220.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt