Rīgas stacijas pulksteņa torņa stāsts. Kā tas tapa un mainījās

Rīgas ielās atrodami neskaitāmi pulksteņi, taču viens no zināmākajiem pilsētas laikrāžiem atrodas stacijas tornī. Kāds ir šī atpazīstamā pilsētvides objekta stāsts?

Par godu olimpiskajām spēlēm Maskavā

Rīgas Centrālās stacijas tornis ar pulksteni tika atklāts 1965. gadā. Tā bija autonoma būve stacijas laukuma vidū, kuras konstrukcijā nebija ne publisku telpu, ne lifta, un tolaik celtne kalpoja arī kā ūdenstornis stacijas ūdensapgādes un dzesēšanas sistēmām. 1979.–1980. gadā tornis tika rekonstruēts un analogo pulksteni nomainīja elektroniskais tablo, slaidā torņa sānos tika uzstādītas gaismu vizualizācijas.

Uzlabojumi norisinājās par godu 1980. gada olimpiskajām spēlēm Maskavā, paredzot, ka virkne sportistu uz olimpiādi dosies caur Rīgas Centrālo dzelzceļa staciju. Līdz ar to bija nepieciešams uzpost ne vien torni, bet arī staciju un tās teritoriju kopumā. Kā stāsta Ieva Astahovska, mākslas zinātniece, kas pētījusi stacijas modernizācijas tēmu – tik vērienīgi pasākumi tā laika leksikā tika dēvēti par komplekso vai sintētisko projektēšanu, jo darbs pie stacijas un torņa bija gan visas pilsētas mērogā, gan piesaistīja ne vien arhitektus un dizainerus, bet arī dažādu nozaru māksliniekus un pat elektroniķus un programmētājus, kas tobrīd vispār bija jaunums.

Stacijas laukuma skice ar torni. Autori: Jānis Krievs, Andris Bērziņš, 1979.

Jāatzīst, ka finālā olimpieši caur Rīgu tomēr nebrauca, tomēr pilsēta tāpat bija ieguvēja – stacija ieguva jaunu, krāšņu vizuālo veidolu, bet tornis, galvenais telpiskais akcents ap staciju, bija dizaina un tehnoloģiju kulminācijas punkts projekta laikā (autori: Jānis Krievs, Aivars Bērziņš, Izrails Blumenaus u.c.). Tā augšgalā atradās elektroniskais laika tablo, bet sānos parādījās īpaši projektētas elektroniski vadāmas kinētiskās gaismas strēles, kas kalpoja gan kā dekors, gan funkcionāla ilustrācija pulksteņa sekundēm.

Atpakaļ uz sākumu

Jāņa Krieva ceļš no gleznošanas uz dizainu un kinētisko mākslu

Viens no vadošajiem stacijas torņa modernizācijas dizaineriem bija Jānis Krievs, pēc izcelsmes gleznotājs, kam nācās pievērsties dizaina jautājumiem. “Mani interesēja virzīšanās prom no reālisma, saistīja krāsas pašvērtība, vēlme strādāt ar tīriem krāsu apjomiem. Arvien vairāk saistīja kustība,” izstādes “Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam” ietvaros intervijā stāstīja Jānis Krievs. “Kad 9. jauno mākslinieku izstādē 1972. gadā iesniedzu savas gleznas, kur parādījās šie principi – abstrakcija, krāsu pašvērtība, kustības meklējumi, tās noraidīja. Izrādījās, ka glezniecībā nedrīkstēja ievazāt “nepareizas” tendences.”

Ironiski, ka tai pašai izstādei “Svētki” paralēli notiekošajā dizaina un interjera ekspozīcijā Jānis Krievs daudz veiksmīgāk piedalījās ar līdzīgā stilistikā veidotu interjera darbu – popārtisku sienas gleznojumu un kinētisku objektu. Tā nu Jānis saprata, ka stājglezniecības vietā ir jāizvēlas citas mākslas formas.

Stacijas pulksteņa gaismas un kinētiskais risinājums nebūt nebija pirmais tāda veida objekts Jāņa Krieva portfolio. Līdzīgi darbi bija arī audiokinētiska gaismas skatuve Daugavpils Celtnieku kultūras namā (1978), monumentāla vitrāžas siena Rīgas Sporta pilī (1969), kas tapa sadarbībā ar arhitektu Oļģertu Kraukli, kopā ar Jāni Borgu veidotais interjera gleznojums Sauleskalna tūristu atpūtas bāzes ēdnīcā (70. gadu 2. puse), skatuve Dzelzceļnieku kultūras namā Rīgā (1972) un interjera dekori Liepājas Laulību pilī (1975).

Atpakaļ uz sākumu

Laikmetīgi risinājumi pasaules kontekstā

Taču stacijas torņa kinētiskais un gaismas risinājums bija vērienīgākais tāda veida projekts Latvijā, kas kā pamatprincipu izmantoja tā laika fenomenu “gaismas mūziku” – gaismas ritmiku, kompozīciju, dinamiku, programmēšanu. Kā stāsta Ieva Astahovska, tad pasaules kontekstā šie risinājumi saistīti ar kibernētikas idejām un attīstību, un vismaz PSRS kontekstā tie bija ļoti novatoriski.

Realizētais gaismas strēles risinājums. 1980. gadu sākums.

Stacijas pulkstenī galvenokārt tika izmantotas trīs pamatkrāsas, sarkanā, dzeltenā un zaļā, kas ne vien atsaucās uz pilsētas satiksmi, bet arī piešķīra nozīmi pasažieru plūsmai pašā stacijā – sarkanā krāsa tika pielietota atejošajiem vilcieniem, dzeltenā ieejām hallēs un uzgaidāmajās telpās, zaļā – aizejošajiem vilcieniem.

Gan stacijas interjerā, gan torņa gaismas strēles risinājumos Jānis Krievs ar partneriem virzījās pēc bultas principa – sekunžu rādītājs bultas formā pieauga minūtes laikā, 59 sekundē viss gaismas stabs lidoja uz augšu un 60. sekundē tas izgaisa, lai sāktos no jauna nākamajā minūtē. “Es vispār gribēju pats sev atvieglot laika izjūtu, lai zinātu, cik līdz vilcienam vēl ir atlicis. Vai man jāskrien vai arī es varu mierīgi ieiet stacijā,” atcerējās Jānis Krievs. 2014. gadā izstādes “Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam” ietvaros pat tika sagatavots stacijas pulksteņa modelis vairāku metru augstumā. To atdzīvināja programma, kas rekonstruēja un simulēja šo kinētisko gaismas strēli un ilustrēja, kā tā darbojās pirms 30 gadiem.

Fragmenti no stacijas gaismas pulksteņa simulācijas.

Tāpat no 1982. gada saglabājusies kāda unikāla amatieru dokumentālā filma, veltīta torņa pulkstenim un tā tehniķim, kurš stāsta par savām ikdienas gaitām laikrāža apkalpē: “Man ir uzticēts pārbaudīt šo pulksteni un bojājumu gadījumā to remontēt. Vairākas reizes nedēļā es kāpju pa kāpnēm līdz pašai augšai, jo lifta šeit nav. Pulstenis ir labi saskatāms jebkurā diennakts laikā. Spuldžu spožums naktī un dienā atšķiras, to nodrošina fotoelementi. Es pulksteni atveru un manuāli samazinu ciparu spožumu.

Tāpat vajag pārbaudīt, kā strādā pulksteņa “sirds”. Tā [elektroniskā mehānisma] gaita tiek kontrolēta automātiski no precīza signāla no radio. Laiku regulēt var viegli, piemēram, pārejot no vasaras uz ziemas laiku. Ar to mana ierastā pārbaude beidzas.”

Tomēr gaismas strēlei mūžs nebija ilgs, un tā varētu būt pārstājusi darboties līdz ar tā saucamajiem “juku laikiem” (iespējams, ap 1986.–1987. gadu). Arī paši gaismas risinājuma veidotāji atzina, ka ik pa brīdim kaut kas ķērās un nefunkcionēja. Līdz gadu tūkstošu mijai regulāri vai pavisam nedarbojās arī pats pulkstenis, tā mehānismi ilgstoši bija bojāti.

Atpakaļ uz sākumu

Atdzima pirms 20 gadiem

2003. gadā kompānijas “Linstow Wagner” pasūtītā un arhitektu biroja "SARMA & NORDE Arhitekti” izstrādātā stacijas laukuma pārbūves un lielveikala “Origo” celšanas laikā vecais pulksteņa tornis tika nojaukts, lai vietu dotu jaunam, tādam, kā to pazīstam šodien. Kā stāsta Gunta Grikmane, viena no biroja arhitektēm, tad galvenais iemesls torņa pārbīdei bija vajadzība atrast labākas asis, jo sākotnēji pulkstenis (atradies pretī Raiņa bulvārim, kur šobrīd ir lielveikala karogi) nebija praktisks orientieris ne telpā, ne laikā. No attāluma tas nebija saskatāms teju no nevienas ielas, taču šobrīd jauno torni un pulksteni var redzēt jau no Zemitānu tilta.

Stacijas un tās laukuma rekonstrukcijas skice. 2000. gadu sākums.

“Vienlaikus mēs mēģinām saglabāt šo slaido apjomu, kāds tas bija vēsturiski. Jau sākotnēji bija pilnīgi skaidrs, ka mēs vēlamies, lai tas ir arī pulksteņa tornis. Savulaik gan bija diezgan garas diskusijas par to, vai pulkstenim ir jābūt analoga tipa kā šobrīd vai sākotnējā celšanas brīdī, vai arī tam ir jābūt elektroniskajam ar precīzām minūtēm un sekundēm,” atceras Gunta. “Viens no iemesliem par labu elektroniskajam bija Latvijas dzelzceļa pārstāvju teiktais, ka vilcienu mašīnisti vadās pēc precīzā laika uz torņa. Viņi bija nedaudz bēdīgi par to, kad mēs dizaina dēļ lēmām par šo vēsturiskāko variantu.”

Jaunais, pārdesmit metru tuvāk stacijai pārceltais, ar dabīgo akmeni apšūtais apjoms ir analogs vecajam tornim. Līdz ar lielveikala celtniecību tas ieguva arī komercfunkcijas un liftu, kura stiklojums “iedeva šo telpisko akcentu, kas atsaucās uz iepriekšējo gaismas strēli,” komentē Gunta Grikmane. “Vecā torņa pamati vēl arvien ir atrodami zem laukuma, pazemes autostāvietas daļa joprojām ir aizņemta ar betona kluci, kuru fiziski nevarēja izņemt ārā, jo pamati bija nopietni.”

Gunta min, ka projekts tika apspriests daudz un plaši, arī būvvaldē, kur norisinājās tā saucamās Pilsētbūvniecības padomes sēdes. “Tās bija publiskas, varēja nākt jebkurš sabiedrības loceklis, un arī nāca. Ja nekļūdos, tad divas šādas sēdes bija veltītas stacijas laukuma attīstībai, un galvenais, ko vēlējās cilvēki – lai pulksteņa tornis paliktu, un tāpēc mēs vēlējāmies to saglabāt.” Tikmēr projektēšanas laikā tika veikti arī stacijas laukuma labiekārtošana un pie visa lielā ielu mezgla pretī stacijai strādāja arī slavenais urbānists Jans Gēls. Kā atceras Gunta, tad Gēla piedāvātais joprojām nav zaudējis aktualitāti un labi iederētos arī mūsdienu Rīgā. Kad un vai tas kādreiz tiks īstenots – par to nekas nav zināms.

Atpakaļ uz sākumu

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt