Rīga pirms Otrā pasaules kara, tā laikā un pēc kara. Jekaterinas Seņkovas ģimenes albums

Mana sarunbiedre ir no tiem, kuru skolas gadi bija lielu pārmaiņu laikā. Krievu pamatskolas sagatavošanas klasē rīdziniece Jekaterina Seņkova sāka iet 1938. gadā, kad valdīja Ulmanis. 1940/1941. mācību gadā pēc tam, kad valstī īsā laika sprīdī bija mainījusies vara, viņa bija otrklasniece. Trešajā un ceturtajā klasē mācījās "pie vāciešiem", bet pabeidza jau padomju septiņgadīgo skolu pēc kara, skolu reformas dēļ "pārlecot" vienu klasi.

Jekaterina Seņkova visu mūžu nodzīvojusi Pārdaugavā un arī tagad mitinās Iļģuciemā, netālu no ielām, kur pagājusi viņas bērnība. Paziņu un draugu lokā viņa pazīstama kā prasmīga rokdarbniece, no Jekaterinas rokdarbiem nevar ne acu atraut!...

Divstāvu koka ēkas Slokas ielā, kurā dzīvoja Jekaterinas vecāki un apkārtējo rūpnīcu strādnieku ģimenes, sen vairs nav. Taču tieši tādu māju vēl šodien ir daudz Rīgas priekšpilsētās. Divdesmit dzīvokļos dzīvoja divdesmit ģimeņu, katrai ģimenei pa istabai, kā arī lielai un plašai virtuvei, kurai bija logi uz kopējo koridoru.

Jekaterinas vecāki bija krievi, no vecticībniekiem, rīdzinieki otrajā paaudzē. Mātes Annas radi bija no Bortnīku ciema, kas atradās starp Viļāniem un Preiļiem. Uz Rīgu mātes vecāki bija pārcēlušies sen. Jekaterinas vectēvs strādāja būvniecībā, lepojās, ka "pats kņazs Kropotkins viņam reiz roku spiedis".

Tēvs Trifons izauga trūcīgā ģimenē citā Latgales malā, tur, kur ir Dagda un Ezernieki. Pirms kāzām paspēja gan pakarot Pirmajā pasaules karā, gan pabūt vācu gūstā. Rīgā kļuva par strādnieku alus darītavā, 30. gados māju tuvumā tādas bija divas – "Iļģuciems" un "Tanheizers".

Krievu skola Grēcinieku ielā   

Rīgas 13. krievu pamatskolas sagatavošanas klasē Jekaterina sāka iet 1938. gadā. Ģimenes dzīvē tas bija Notikums. Ielās ar ziediem skolēni tad nestaigāja. Tomēr vecāki uz pirmo stundu viņu pavadīja līdz pašai skolai, bet ģimenes albumā palikusi fotogrāfija, kas liecina par brīža svinīgumu.

Lūk, viņa – skolniece: ar mugursomu, ļoti nopietna, skolas formas beretē un savā mūžā pirmajos ādas cimdos… Melnas beretes Rīgā valkāja pamatskolas skolēni, ģimnāzistiem beretes bija zilas. Pie galvassegas tika piestiprināta arī broša ar skolas numuru, tāpēc uzreiz bija redzams, no kuras mācību iestādes ir šis skolēns.

Rīgas 13. krievu pamatskola bija pilsētas centrā, Grēcinieku ielā 28. Tāpat kā daudzas krievu skolas, tā atradās nevis atsevišķā ēkā, bet parastā dzīvoklī, kas tika īrēts tieši skolas vajadzībām. Klases bija plašas, bet vislielākās telpas kalpoja arī kā vietas, kur notika uzstāšanās, un kā vingrošanas zāles.

Sagatavošanas klases audzēkņi mācījās glītrakstīšanu un citas nepieciešamas un nākotnē noderīgas prasmes. Tālāk viņiem bija jāmācās no pirmās līdz sestajai klasei. Fotogrāfijās no Jekaterinas pirmā skolas gada bērni klasē mazgā solus. Attēlā Jekaterina ir aizmugurējā rindā, ceturtā no labās.   

Ilgais ceļš uz skolu

Skolā Jekaterinai patika, lai gan ceļš no Iļģuciema nebija tuvs. No Pārdaugavas uz pilsētas centru kursēja 9. tramvajs. Turklāt tam bija divi maršruti – no pontonu tilta, kas atradās tagadējā Akmens tilta vietā, pa vienu maršrutu tramvajs pagriezās pa kreisi, Rīgas pils virzienā, pa otru maršrutu – pa labi. Bultiņa pie stikla rādīja, uz kuru pusi brauks tramvajs.

Biļete ar pārsēšanos maksāja 26 santīmus, bez pārsēšanās – 15 santīmu. Skolēniem arī bija jāmaksā par braucienu. Sākumā Jekaterinu pieturā sagaidīja vecāko klašu meitenes, veda pāri ielai. Bet viņai tik ļoti gribējās būt pieaugušai un patstāvīgai, ka pēc stundām viņa slēpās no pavadītājām un devās atpakaļ viena.

Reiz tramvajā ceļā uz mājām Jekaterina satraucās līdz asarām: pietrūka viena santīma, lai varētu samaksāt par braucienu!... Kāds no pasažieriem, uzzinājis par meitenes bēdu, pielika trūkstošo. Tomēr konduktors, pārskaitījis monētas, atrada kļūdu un lieko santīmu atdeva.

Citā reizē viņa pārbijās ne pa jokam – izgāja no skolas, bet tilta pār Daugavu nav… Ejot ledum, pontonu tilts tika izjaukts, gājēji un tramvaji devās pa apkārtceļu. Ledus iešana tolaik bija liels notikums un rīdzinieku izklaide – gan veci, gan jauni gāja skatīties, kā dārdot atveras upe un griežoties savstarpēji saduras ledus gabali.

Liktenīgie četrdesmitie

…Fotogrāfijā ir 1940. gads, klasesbiedri. Lūk, Rīgas 13. krievu pamatskolas visa otrā klase. Un 1940./1941. mācību gads tikai sācies. Neviens vēl nezina, ka priekšā deportācijas, bet pēc tam – kara gadu grūtības…

…Klase ir milzīga!... Centrā – iemīļotā skolotāja Ludmila Kolosova. Jekaterinai atmiņā vislabāk palikusi tieši viņa. Skolotāja Kolosova mācīja vingrošanu un mājturību, iespējams, arī citus priekšmetus jaunākajās klasēs, to jau vairs nevar atcerēties. Daudz vēlāk Jekaterinai gadījās satikt iemīļoto skolotāju uz ielas, jo Pārdaugavā viņas dzīvoja kaimiņos.

Jekaterinas klasesbiedru likteņi bija dažādi. Par visiem viņa nezina… Vairākus izsūtīja… Kāds vēlāk kļuva slavens, piemēram, Ļevs Sidjakovs, puškinists, Latvijas Universitātes profesors. Bet Sv. Trīsvienības pareizticīgo baznīcas priestera Nikolaja dēls Nikolajs, kuru klasesbiedri sauca vienkārši par Nikiju, gāja tēva pēdās un kļuva par mācītāju.

"Latviešu valodu mums vairs nemācīja…"

Jautāju Jekaterinai Seņkovai:

Bet kā krievu skolā mācības norisinājās vācu laikā?... Kas notika ar Rīgas 13. pamatskolu nacistiskās okupācijas gados?...

Mācījāmies arī vācu laikā. Tiesa, latviešu valodu skolā mums jau vairs nemācīja. Nebija vairs arī vingrošanas stundu, nebija arī kas māca ticības mācību. Ja agrāk uz skolu nāca gan ksendzs, gan pareizticīgo, gan vecticībnieku priesteris, tad vācu laikā viņi uz skolu nākt pārstāja… Tilts, pa kuru uz skolu brauca tramvajs, kara pašā sākumā tika sabombardēts, un tas stāvēja uz pagaidu balstiem. Vispirms laida pāri gājējus, bet pēc tam – transportu. Vecāki baidījās mani vienu laist uz pilsētas centru. Taču Pārdaugavā tika atvērta mūsu skolas filiāle, tur mēs arī tālāk mācījāmies…

Bet skolas brīvlaiks?... Kāda tolaik bija vasara bērniem no strādnieku nomalēm?...

Brīvlaiki bija tik gari kā nekad agrāk. Īpaši 1944. gadā. Mēs pavasarī beidzām mācību gadu jau aprīlī, bet rudenī uz skolu gājām vēlāk nekā ierasts. Jutām kara un drīzu pārmaiņu tuvumu. Neviens vairs nedomāja par skolu. Ikdienas dzīve turpinājās… Sauļoties mēs ar vecākiem braucām uz Spilves lidlauku. Lidmašīnas bija nelielas, aeroplāni. Malā visiem vietas pietika. Turpat, mazajā upītē, mēs arī peldējāmies. Tagad šausmīgi iedomāties, kā tikai tur ūdenī nebija… Jo upītē droši vien tika ieskalotas gan mazuta paliekas, gan citi draņķi. Un gan pieaugušie, gan bērni cepinājās saulē, pilnīgi neaizdomājoties par to, ka ir starojums un cik tas kaitīgs. Mūsu bērnībā par to nerunāja. Stundām saulē bija gan veci, gan jauni. Fotogrāfijā redzama viena no tādām karstām dienām Spilvē… Tur esam arī mēs ar vecākiem. Iļģuciemā bija ļoti populārs Dzegužkalna parks. Tur gāja uz koncertiem, tur arī tika rīkoti pikniki. Ja bija labs laiks, visas nogāzes bija nosētas ar cilvēkiem. Katrs izklāja savu segu, atnesa ēdienu groziņā. Daži atnāca ar savu patafonu. To Rīgas krievi sauca par došanos zaļumos.

Vēl alus darītava, kurā strādāja tēvs, saviem darbiniekiem rīkoja ekskursijas pa Latviju. Braucām uz Daugavu skatīties, kā ceļ Ķeguma HES, braucām uz Siguldu. Tādas ekskursijas bija gan trīsdesmitajos gados, gan pēc kara, kad alus darītava, kurā strādāja tēvs, kļuva par daļu no "Aldara".

Reizēm vasarā mani aizsūtīja uz laukiem, pie mātes radiem Latgalē. Pirmo reizi es tur dzīvoju vēl pirms skolas, kad man bija kādi pieci gadi. Un pēc tam skolas gados man laukos ļoti, ļoti patika. Taču brīvdienas laukos negadījās bieži. Toties divatā ar tēvu mēs bieži devāmies pastaigāties. Apstaigājām visas dzelzceļa pārbrauktuves pie mājām – viss bija skaisti, sakopti, slīga ziedos.

Ģimenes albums un Dancigas koridors

…Pēc tam mēs ilgi dzeram tēju un skatāmies Jekaterinas ģimenes albumu. Gados jauno vecāku fotogrāfijas, viņu kopīgās pastaigas pa toreizējo, pirmskara Rīgu.

Gadās izgriezumi no tā laika avīzēm. Seņkovu mājās laikrakstus lasīja. Tēvs pirka gan "Segodņa" ("Сегодня"), gan "Segodņa večerom" ("Сегодня вечером"). Jekaterinai palicis atmiņā, kā sievietes apsprieda avīžu ziņas. Visi runāja par kaut kādu "Dancigas koridoru", kuru nekā nespēj sadalīt.

Jekaterina, kas tolaik jau bija skolniece, brīnījās: kā gan tas iespējams, ka nevar sadalīt kaut kādu koridoru? Viņa domāja – šiem dīvainajiem cilvēkiem vajadzētu ņemt piemēru no mums. Viņu biezi apdzīvotās mājas koridoros sadzīvoja draudzīgi. Vietas pietika visiem – dienā tur spēlējās bērni, vakaros jaunieši rīkoja dejas patafona pavadījumā, tikās kaimiņienes, mainījās ar visgaršīgāko ievārījumu receptēm…

…Jekaterinas Seņkovas rokdarbus mēs ar viņu arī apskatām. Jo, pateicoties šiem skaistajiem izšuvumiem, mēs ar viņu iepazināmies. Cienītāju meistares talantam ir daudz, viņas arī man ne reizi vien teica, ka man noteikti jāredz brīnišķīgi izšūtās salvetes.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti