Republika uz ūdens – Latvijas Pagaidu valdības laiks uz kuģa «Saratov»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Stāvoklis 1918. gada beigās pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas bija ļoti sarežģīts. Nebija ne naudas, ne armijas, bet vajadzēja nosargāt jauno valsti, kura bija ierautas Neatkarības karā. Vāciešu spēki nevēlējās zaudēt varu un faktiski kontrolēja situāciju. Savukārt no austrumiem Rīgai strauji tuvojās lielinieku izveidotā Padomju Latvijas armija. 1919. gada 3. janvārī lielinieki iesoļoja Rīgā. Dienu iepriekš Latvijas Pagaidu valdība ar ministru prezidentu Kārli Ulmani pameta galvaspilsētu. Aizbrauca sākumā uz Jelgavu, tad uz Liepāju.

Ierodas Liepājā

“6. janvārī vēlā vakarā ir auksts, ir diezgan tāds slapjdraņķis. Un Liepājas stacijā no vilciena izkāpj grupa ļaužu ar somām, ar paunām, ar čemodāniem, nonīkuši ceļā.

Liepāja ir ieradusies Pagaidu valdība. Neviens viņu nesagaida.

Liepājā rekonstruē vēsturiskos notikumus

Liepājā ceturtdien, 27. jūnijā, rekonstruēti vēsturiskie notikumi, simboliski rādot, kā pirms 100 gadiem no kuģa "Saratov" nokāpa Latvijas Pagaidu valdība. Skaties vēsturisko notikumu rekonstrukcijas video šeit.

Vilcienā ir maza grupiņa – latviešu karavīru studentu rota, kas ir devusies līdzi, lai apsargātu topošās valdības iestādes. Protams, jaunekļiem līdzi ir šautenes,” zina stāstīt Liepājas vēstures pētnieks Juris Raķis.

 

Uzreiz gan notiek pirmais incidents: “Vācu patruļa momentā ir klāt – kas tad tagad notiek, kas tie par vīriem ar šautenēm tagad mūsu teritorijā? Konflikts diezgan dīvainā veidā tiek atrisināts pozitīvi. Tāds Zālamana spriedums: valdība lai nāk uz pilsētu. Studentu rota ar visām šautenēm un ar visu inventāru, ekipējumu aizsoļo prom uz Karostu. Pagaidu valdības vīri lēnā garā ar kājiņām, liels gabals, caur pusi pilsētas, kur atrodas profesora Jēkaba Alkšņa privātklīnika. Populārs ārsts, viņam ir privātprakse. Arī valdības vīriem lielākajai daļai viņš ir pazīstams, viņi pieklauvē. Profesors Alksnis, protams, - laipni lūdzu, nāciet iekšā. Alksnis cita starpā ir arī kvēls Latvijas neatkarības piekritējs un latviešu patriots. Bezspēkā cits lielajā viesistabā, cits mazajā viesistabā, kur nu kurš, arī uz saviem čemodāniem apsēžas, paēd vakariņas un liekas uz auss.”

Otrā rītā, 7. janvārī, Pagaidu valdība pulcējās pie brokastu galda: “Un pie reizes tā arī pirmā valdības sēde, kur arī tiek pieņemts lēmums, ja jau tik tālu mēs esam nonākuši. Ka brīvas Latvijas faktiski ir tikai tik, cik ap Liepāju, kādi 40 kilometri, un šis ir tas pēdējais nostūrītis. Daži valdības vīri tur gan saka: nē, nē, mēs tiktāl esam, tad sagaidām kaut kādu kuģi un laižamies tikai tālāk. Cita starp, ļoti daudzi tā arī izdara. Arī ļoti daudzi no augstākās virsniecības pēkšņi ir saslimuši un ģimenes problēmas. Un aizbrauca uz Dāniju. Citi toties uz Zviedriju, uz Vāciju.

Un šajā mājā tad arī tiek pieņemts stratēģiski svarīgais un būtiskais lēmums – lielākā daļa valdības nobalso, protams, ka mēs paliekam te līdz pēdējam,” stāsta Liepājas vēstures pārzinātājs.

Ievēro nolaistu tvaikoni

Valdība atzina, ka nepieciešams peldošs satiksmes līdzeklis. Atsevišķās studentu rotas karavīrs Artūrs Ozols ostā ievēro nolaistu tvaikoni.

““Daugavas Vanagu” mēnešraksts,” 01.11.1980, Nr. 6. “Pirmajā Latvijas brīvības gadā.” Autors Arturs Ozols. 

“Bija viens vienīgs kuģis, tāds uz sāniem sagāzies “Saratovs”. Uz kuģa  sastapu kurinātāju kā vienīgo personu. Mašīntelpa bija pilna ar ūdeni, tikai viens katls ar nelielu spiedienu. Jautāju, kādēļ ūdeni mašīntelpā neizsūknē.”
“Tā nav mana lieta, es negribu nekā pozitīva darīt vāciešiem.”
“Kuģis vajadzīgs mums, latviešiem.”
“Ā, tā ir cita lieta.”
“Saratovs” bija vienīgais kuģis, kas varētu būt Pagaidu valdības rīcībā, bet jādabū rokā, kam tas pieder.”

Tvaikonis “Saratov” – trīs klāju preču kuģis – bija būvēts 1888. gadā Kopenhāgenā. Ielaižot ūdenī, tam deva vārdu “Leopold II”. 1911. gadā kuģi pārdeva krievu a/s “Severo Zapadnoje parohodstvo”. Tvaikoni pārsauca par “Saratov”. To pierakstīja Liepājā. Pirmajā pasaules karā, okupējot Liepāju, viņu rokās krita arī “Saratov''. Tas stāvēja ostā kā noliktava. 

“Un “Saratov” stāv šeit, pie Loču torņa.

Tā “Saratov” kuģis iznāk gandrīz tā kā mūsu pirmais karakuģis arī pie reizes.

Tas šeit tiek savests kārtībā, jo Pagaidu valdības ministrs saprot, ka, ja nu akurāt visi striķi trūkst, tad nu vismaz pēdējā iespēja, pēdējā cerība – doties prom no Liepājas,” stāsta Raķis.

Lielas bailes

“Bailes bija lielas, un ticība, ka izdosies Liepāju noturēt, bija visai mazas. 1919. gada janvārī varēja šķist, ka tās Pagaidu valdības mūžs Latvijas teritorijā būs visai īss.

1919. gada janvāris ir viens no drūmākajiem mēnešiem jaunās Latvijas pastāvēšanas vēsturē.

Ne velti laikabiedri šo periodu pat nosaukuši par atsevišķu posmu, par likvidēšanās nedēļu. Pagaidu valdība pieņem lēmumu doties uz Rietumiem. Uz Rietumiem dodas gan militārpersonas, gan pašas valdības locekļi. Liepājā paliek tikai trīs Pagaidu valdības locekļi, kas ierobežotos apstākļos turpina darbu,” stāsta Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Klāvs Zariņš.

Liepājā palika tikai iekšlietu, apsardzības, satiksmes un darba lietu ministri – Miķelis Valters, Jānis Zālītis un Teodors Hermanovskis. Februāra vidū valdības pārstāvji sāka atgriezties. 2. martā ieradās arī Ulmanis.

“Sākās Pagaidu valdības bruņoto spēku formēšana, frontē jau atrodas pirmais atsevišķais latviešu bataljons Oskara Kalpaka vadībā. Taču ar šiem spēkiem nepietiek, lai izcīnītu Latvijas neatkarību. Līdz ar to tiek formētas jaunas bruņotas vienības Liepājā un tās apkārtnē.  Otrkārt, manuprāt, tas svarīgākais ir zemes jautājums. Vācbaltiešu sabiedrība ļoti asi reaģēja uz Latvijas Pagaidu valdības deklarācijām. Piemēram, 1919. gada februārī par zemes izdalīšanu bezzemniekiem zemes reformas rezultātā. Vairāk vai mazāk kopumā Pagaidu valdības politika apdraudēja šīs vācu pozīcijas Latvijas teritorijā un Baltijā. Līdz ar to centās atbrīvoties no Pagaidu valdības, ja tā var teikt,” stāsta Zariņš.

Trīs valdības

Brīdis, kad Pagaidu valdības un Latvijas liktenis karājās mata galā, bija 16. aprīlis. Vācbaltiešu virsnieki ar algotņu palīdzību sarīkoja apvērsumu un gāza Ulmaņa valdību. Politiskā vara nonāca mācītāja un literāta, vāciešu atbalstītā Andrieva Niedras valdības rokās.

Tobrīd Latvijā bija trīs valdības. Provāciskā Niedras, Ulmaņa Pagaidu valdība un Padomju Latvijas valdība Rīgā ar Pēteri Stučku.

Vācu iestādes apcietina vairākus Pagaidu valdības ministrus.

“Ierēdņu grupiņa, ieskaitot arī preses darbiniekus, piemēram, Kārlis Skalbe. Mums zināmais rakstnieks arī uzkāpj šeit, uz kuģa, un “Saratov” aiziet priekšostā angļu kara kuģa aizvējā, drošībā. Lielbritānijas pārstāvniecība, uz kurieni, uzzinot par vācbaronu rīkoto apvērsumu, paglābās Pagaidu valdības ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Jo, saņemdams informāciju, viņš neskrēja viss uz valdības māju, bet no liepājniekiem piebrīdināts, tepat netālu ir viņa dzīvoklis, šajā mājā paglābās angļu aizsegā, jo vācu karavīri viņu meklēja pa visu pilsētu. No šejienes agrā rītā pārģērbtu latviešu virsnieku pavadībā tika  pavadīts uz ostu, uz kanāla malu.  Un tad laivinieks ar laivu Ulmani  izveda ārā uz kuģi “Saratov”,” stāsta Raķis.

Turpina darbu uz kuģa

“Tas ir periods, ko Kārlis Skalbe nodēvējis poētiski par republiku uz ūdens, valsti uz ūdens. Pagaidu valdības locekļi viens pēc otra nonāk uz kuģa “Saratov” un ļoti ierobežotos apstākļos turpina savu darbu. Viņi konstanti tiekas ar sabiedroto valstu pārstāvjiem, lai risinātu radušos situāciju un panāktu valdības atgriešanos krastā un faktiskās varas pārņemšanu Latvijas teritorijā,” norāda vēsturnieks Zariņš.

Kuģis “Saratov” tobrīd bija vienīgā Latvijas valdības kontrolētā teritorija. Uz kuģa ostas reidā valdība strādāja un dzīvoja divarpus mēnešus.

“Informācija par krastu – ar ziņnešiem, ar laivām. Tad pa kluso aizsegā pielien kāds buksieris. Tajā laikā bija tāda “EBA” diezgan leģendāra. Ar to tad no angļu karakuģiem, kad jau angļi redz, kas tur īstenībā notiek, tad pārkrauj kādus ieročus, ložmetējus. Tos pārveda uz “Saratov” un atkal izdevīgā brīdī noveda krastā. Tas notiek vairāk gan Karostas pusē. Tur ir jaunformējamās Latvijas armijas vienības,” stāsta Raķis.

“Saistībā ar 16. aprīli Kārlis Ulmanis vēlāk teiks: “Mēs atradām viens otru”. Latvijas sabiedrība saprata, ka Pagaidu valdība varbūt nav vācu marionetes, kā varēja līdz šim šķist, jo sabiedrības ticība viņu deklarētajiem mērķiem un darbībai bija visai zema pirmajā posmā.

Šķiet, Neatkarības karā ir divi tādi brīži, pēc kuriem var runāt, ka Latvijas sabiedrība vairāk vai mazāk nostājas Pagaidu valdības pusē: aprīļa notikumi Liepājā un vēlāk Bermontiāde,” norāda vēsturnieks Zariņš.

“Vācieši ar to savu apvērsumu 16. aprīlī izdara sev lāča pakalpojumu. Ja pirms tam liepājnieki skatījās – nu, tur kaut kāda mistiska valdība, amerikāņi prom aiz okeāna pamana, ka te cilvēki mirst badā. Tostarp Rīgā ir bads, Liepājā bads, un viņi ved pārtiku. Un pārtiku atveda uz šejieni, lai pabarotu badā esošos iedzīvotājus Liepājā. Pilsētas dome, pildīdama Pagaidu valdības rīkojumu, dala pārtiku liepājniekiem. Liepājnieki nu ir bišķiņ paēduši.

Tātad uzticība Pagaidu valdībai ar pilsētas pašvaldības rokām,” saka vēstures pārzinātājs Raķis.

Atgriežas krastā

Pēc tam, kad vācu Dzelzsdivīziju un Landesvēru sakauj Cēsu kaujās, Andrievs Niedra noliek pilnvaras un Pagaidu valdībai beidzot rodas iespēja atgriezties krastā. Pienāca 27. jūnijs.

“Liepājnieki viens no otra ir uzzinājuši, kad Pagaidu valdība, kas ir divarpus mēnešus šūpojusies ostas reidā, ieradīsies krastā kāpt nost no kuģa. Un tad jau ir pašiem sava valdība. Tā ir tā, kas ir barojusi, tā ir tā, kas ir pārliecinājusi, ka, jā, mums pašiem vajag Latvijā savu valsti, nevis kaut kam citam kalpot. Ne Krievijai, ne tiem velna vāciešiem. Un notiek pamatīgi priekšdarbi,” stāsta Raķis.

Gaidot izkāpšanu, kanāla krastā tiek būvēta tribīne: “Ar vītnēm, ar visiem karogiem. Gan amerikāņu, franču, britu karogs. Visu sabiedroto karogi. Vajag visiem būt. Visas pilsētas biedrības, sākot no ar meiteņu vingrotāju pulciņu un beidzot ar ugunsdzēsējiem. Sākot ar atlētu klubu un beidzot ar daiļlasīšanas pulciņu. Visiem jāved šurp savi pārstāvji. Dāmas no meiteņu ģimnāzijas baltās kleitās. Komponists Alfrēds Kalniņš sakomponējis veselu lielu garadarbu un te gatavo savu kori.

Šeit ir pilna visa osta. Pūļi. Tie, kas nevar iespiesties, tie stāv uz Lielās ielas, jo gaida, kad valdība uz turieni aizies.

Tad jau “Saratov” lēnā garā ienāk, izrotāts ar karodziņiem. Pietauvojas krastā. Valdība nost nekāpj. Pirmais uz kuģa uzkāpa Jānis Čakste. Apsveicinājās ar valdību, kas ir pildījusi šo grūto uzdevumu. Un tad sākas sveikšana, valdība kāpj krastā. Atlēti triko, meitenes ar ziediem, ugunsdzēsēji spīdošām taurēm, platām jostām. Sākās oficiālā daļa, kurā runā gan Ulmanis, gan sabiedrotie, gan pārstāvji no katras biedrības.

Cik absolūti praktiski nebija atbalsta Pagaidu valdībai 1919. gada janvārī, kad tā ieradās, tad pilnīgi pretēji tagad – sajūsma, atbalsts.

Šeit sagaida, jo nu ir atnākuši savējie. Atnākusi mūsu valdība.”

“Kuģis paliek tepat, kapteinis Remess-Vaicis uzņem ogles, ūdeni, visu, kas vajadzīgs kuģošanai. Tad Pagaidu valdība ved savus čemodānus. Ministrijas visas valdības papīrus saiņo. Tipogrāfijā iekrauj mazlietiņ naudu, jo Liepājā drukāja Latvijas naudu. Iekrauj naudas krājumus, tad no šejienes “Saratov” aiziet uz Rīgu. Un tad tas pusgads “Liepāja - Latvijas galvaspilsēta” ir beidzies. Beidzās pirmās brīvvalsts laikā vēstures grāmatā rakstītais “Saratov” laikmets jeb, runājot mūsu rakstnieka Kārļa Skalbes vārdiem, kurš pats atradās uz šī kuģa, - republika uz ūdens,” norāda Raķis.

Aculiecinieku atmiņas

“Saratov” ar Pagaidu valdību no Liepājas izbrauc 7. jūlijā. Dalībnieki un aculiecinieki vēlāk dalīsies atmiņu stāstos par vēsturisko braucienu un atgriešanos Rīgā.

“Brīvā Zeme”, 26.03.1938, Nr.70.  Kapteiņa Aleksandra Remesa atmiņas.

“Braucēju skaits – ap 300, to vidū valdība un ministriju darbinieki, gandrīz divkārt pārsniedza sarakstos minēto. Briesmas varēja sagādāt mīnu lauki jūrā. Par laimi vācu okupācijas laikā mani piespieda strādāt uz vācu kuģa, kas tīrīja no mīnām braucamo ceļu, kuru labi zināju.”

Izdevums “Universitas”, 01.10.76,  Nr. 38. “No atbrīvotās Liepājas uz brīvo Rīgu”. Autors Dāvids Rudzītis.    

“Jautrais garastāvoklis uz kuģa nemazinājās arī, kad 7. jūlija vakarā Abro salas tuvumā mums paziņoja, ka esam iekļuvuši mīnu laukā un tādēļ ceļojums tumsas laikā jāpārtrauc.

7. jūlijs sakrita ar veco Jāņu dienu, kādēļ arī līgo dziesmas neapklusa līdz pat rīta gaismai. 

Aplīgoja gan aizsardzības ministru Jāni Zālīti, gan citus Jāņus, kas atradās uz kuģa. Uz Rīgu vairs sevišķi nesteidzāmies, jo bija saņemts norādījums iebraukšanu drusku novilcināt, lai rīdzinieki varētu sagatavot pienācīgu sagaidīšanu.”

Pietauvojas Rīgā, bet tvaikonis vēlāk iet bojā

8. jūlijā “Saratov” pietauvojās Rīgā, Daugavmalā.

“Rīgā ir ieradušās un vēlāk apvienosies vienotā Latvijas armijā  Pagaidu valdības bruņoto spēku grupas – tā sauktie dienvidnieki un ziemeļnieki. Baloža brigāde un Ziemeļlatvijas brigāde Jorģa Zemitāna vadībā. Karaspēka vienības Rīgā ļoti svinīgi, Pagaidu valdība, - tūkstošiem cilvēku viņus sagaida krastmalā. Tas ir tas brīdis, kad Pagaidu valdība no tādas ''republikas uz ūdens'' kļūst par reālu faktoru un spēku Latvijā, ar kuru vairs nevar nerēķināties.

Divas dienas pēc Pagaidu valdības ierašanās Rīgā jau tika noformēta vienota Latvijas armija ar trīs divīzijām. Un šis ir militārs spēks, kas atbrīvos Latviju un izcīnīs tās neatkarību,” stāsta Klāvs Zariņš.

Bet vēsturiskais tvaikonis iet bojā 1923. gadā pie Akmeņraga bākas. Tā likteni izšķīra 1920. gada Latvijas un Padomju Krievijas miera līgums, kad valstis sadalīja īpašumus. “Saratov” bija jāatdod Krievijai. 

“Ierodas krievu komanda no Padomju Krievijas, kas to aizvedīs pa jūru uz Petrogradu. Un iepretī Akmeņragam, netālu no Pāvilostas – uzskrien uz sēkļa. Un galu beigās nogrimst. Tas traucē [citiem kuģiem]. Izcelt ir dārgi, un tas arī nav vajadzīgs. Tas ir Krievijas īpašums. Krievija atkal neliekas ne zinis beigās. “Saratov” noplēš lūžņos.  Saglābāts vien kuģa  telegrāfs, un tas ir arī  viss,” saka Juris Raķis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti