Uz Brīdagu piecdesmitajos gados milicijas automašīnās piespiedu kārtā atveda tos, kuriem aizliedza dzīvot 100 kilometru rādiusā ap Rīgu.
Ieejot vietējā barakā, viņiem pavērās garš gaitenis, kura galā kādreiz bijušas durvis.
Izsūtīto starpā bija cilvēki, kuri kaut kādā veidā bija izpelnījušies nevēlamā statusu. Brīdagā viņi strādāja meža darbus.
Pamanījusi iegāzušos griestus, Dārta jautā tēvam, vai šai mājā kādreiz bijuši dzīvokļi.
„Jā, katrā pusē pa kādām piecām sešām nelielām istabiņām, kurās apmetās apmēram 6 – 12 cilvēki," viņš atbild.
Vairāk par vietu skaidro Brīdadziete Millija Bērziņa: „No sākuma bija izvietoti tie, kurus palaida vaļā no Sibīrijas, bet neatļāva atgriezties savās mājās. Tādas ģimenes no sākuma te dzīvoja."
"Bet tad bija visādi. Bija bagātnieki, miljonāri un bija gleznotājs viens,” viņa norāda.
Daļa izsūtīto tiešām bijuši inteliģenti un turīgi cilvēki, piemēram, politiski represētie. Bija arī cilvēki bez pajumtes, tādi, kas daudz dzēra vai aizturēti par huligānismu un prostitūciju. Arī tie, kuri nevēlējās strādāt noteikto valsts darbu.
Brīdaga līdzinājās brīvā režīma cietumam.
„Milicis pastāvīgi bija klāt viņiem. Nebija brīv’ no šejienes nekur prom izbraukt," stāsta Millija.
Millija saka, ka Dārtas vecaistēvs, mežzinis Helmuts Lepiksons, esot bijis lāga vīrs. Mācējis atrast kopīgu valodu ar izsūtītajiem, arī tiem, kas dzēra: „Lepiksons aizgāja atvaļinājumā, atnāca viens cits viņa vietā. Tas viņus te visus atlaida par tādu nestrādāšanu. Un tad, kad Lepiksons nāca atpakaļ, viņš ņēma atkal viņus atpakaļ."
Atmiņās dalās arī Dārtas tētis: „Vectēvam bija strādnieks, kuram mājās bija trīs kundzes – meita, sieva un sievas māte, kas cita par citu bija bargākas dāmas. Algas dienā, kad šis cilvēciņš atļāvās nedaudz relaksēties, viņam bija meža vidū egle, kurā viņš parasti centās uzlīst augšā, lai viņam neviens klāt netiek. Tad vienīgais, kurš viņu varēja piedabūt kāpt no tās egles zemē, bija vectēvs Helmuts. Apkārt bija nogabaliņš, kas bija jānocērt, ta skaitā arī tā egle. Vectēvs izdeva pavēli, ka šo koku nedrīkst zāģēt. Tikai viņš zināja, kāpēc nedrīkstēja zāģēt.”
Vectēvs spriedis - lai tas strādnieks nemeklētu citu egli, lai viņu būtu vieglāk atrast.
Lai gan darbs bija smags un liktenis netaisnīgs, cita mežsarga meita Daila Dančovska stāsta, ka Brīdagā bieži svinēja svētkus: „Ļoti lustīgi, jo bija gan šaušanas sacensības, gan pārģērbšanās."
Svētkus atceras arī Dārtas tētis: "Un tur [ēdnīcā] arī visas aktivitātes notika – Ziemassvētki, Līgo svinēšana, jubilejas."
"Vajadzēja tikai apņemšanos, gribu un māku priecāties," nosaka Daila.
Neraugoties uz to, daudzi brīdadzieši aizgāja no dzīves pašu spēkiem. Tā kā mācītāji viņus nav vēlējušies izvadīt, arī šo pienākumu uzņēmies vecaistēvs, stāsta Dārtas tētis:
„Es no savas bērnības atceros, ka viņam bija tāds mazs ādas blociņš ar brūniem vāciņiem, kur viņš pierakstīja šāda tipa – bēru vajadzībām un svinību pasākumiem – dzejolīšus. Un viens no zīmīgākajiem dzejolīšiem bija „Un neziedēs vairs vizbulītes baltās”. Ja neviens pie kapa neraudāja, sevišķi neuztraucās par aizgājēju, tad pēc šiem vārdiem kundzes norāva lakatiņus un slaucīja asaras. Tas bija tāds kā vimpelis Helmutam Lepiksonam.”
Pēc tam, kad izsūtītos atbrīvoja, Brīdagas barakās dzīvoja no Ukrainas atvestie strādnieki, kas likvidēja 1969. gada vētras postījumus mežā. Pēdējie baraku iemītnieki bija fazāni. Tos šeit audzēja desmit gadus.
P.S. Žurnāliste un literāte Guna Roze par Brīdagu sarakstījusi romānu ''101. kilometrs''.
