Vai izšķirīgās 95 Mārtiņa Lutera tēzes, kas 1517. gadā aizsāka baznīcas reformācijas procesu, tiešām tika piespraustas pie šīs baznīcas durvīm Vitenbergā, Vācijā, vai izplatītas citādi, vēsturnieki strīdas. Jebkurā gadījumā, efekts gan uz baznīcu, gan sabiedrību kopumā bija tik paliekošs, ka reformācijas 500.gadadiena Vācijā šodien pasludināta par brīvdienu.
"Mārtiņš Luters parādīja Svētos rakstus jaunā gaismā. Viņš tos pārlika mūsu valodā. Tagad Bībele ir mums tuvu un sniedz mierinājumu," sacīja Vācu Centrālās protestantu baznīcas bīskape Ilse Junkermane.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags teica – katoļu baznīca bija apaugusi liekiem rituāliem un vienkāršajam cilvēkam bieži kļuvusi nesaprotama.
"Reformācija sāka ar to, ka viņa mainīja cilvēka attiecības ar Dievu. Līdz ar to mainījās viss cits – mainījās cilvēka sevis uztvere, mainījās cilvēka pašapziņa, domāšanas modelis. Tas atbrīvoja cilvēku no bailēm, no šausmām Dieva priekšā, tas palīdzēja iemīlēt Dievu. Tīri tādā praktiskā ziņā, protams, Luters centās, lai baznīca un dievkalpojums kļūtu cilvēkiem tuvāki. Tur viņš ļoti ņēma vērā to, ka dievkalpojumam ir jābūt cilvēkiem saprotamā valodā," stāstīja Vanags.
Otrdien, 31. oktobrī, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā atklāta izstāde “Luters. Pagrieziens” – par agrīnā luterisma ietekmi uz latviešu valodu un kultūru. Īpašos vēstījumos Livonijas iedzīvotājiem Luters aicinājis dibināt skolas un vairot saticību.
"Beigu beigās – skola bija viens no ieguvumiem. Sprediķi nacionālajā valodā, dziesmas latviešu valodā, bībeles tulkojums latviešu valodā, baušļi, katķisms – tas viss bija nacionālās literatūras uzplaukuma sākums, kam motivators bija protestantisma rašanās," teica Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, mākslas vēsturnieks Ojārs Spārītis.
Ja cilvēki saka, ka viņiem ar reliģiju vai reformāciju nav nekādas saistības, tad viņi neapzinās, ka brīvība likt lielāku uzsvaru uz laicīgo dzīvi sakņojas tieši reformācijas idejās.
"Mārtiņš Luters kā viedokļu līderis, patiesību sakot, šajā 1517.gadā ar savu pozu, tēzēm [..] izteica tā laika aktīvās sabiedrības viedokli: mēs vēlamies paši noteikt savu laicīgo dzīvi, laicīgā dzīve ir vērtība un laicīgā dzīve cilvēkam ir jānodzīvo tikumīgi, bet tā, lai šī laicīgā dzīve kļūst par priekšnoteikumu mūsu atdzimšanai un augšāmcelšanās brīdim, kad tas pienāks," sacīja Spārītis.
Taču reformācija nebija miermīlīgs process. Tā nāca ar baznīcu grautiņiem un milzu asinsizliešanu. Aizsākās kari. "Reformācijai bija arī šķeļošs efekts. Es domāju, ka tas bija tas galvenais, ko kā negāciju var atzīmēt. Arī baznīca sašķēlās. Tā tas nebija domāts, nebija iecerēts, bet tā tas notika," atzina Vanags.
Jau pirms 500 gadiem Luterāņu baznīcas galvenā dokumenta – Augsburgas apliecības – ievadā ierakstīts katoļiem un luterāņiem vajag apspriest dažādi izprastos jautājumus un atjaunot kristīgu vienprātību. Toreiz dažādu interešu aizsegā tas nenotika.
"Bet es domāju, tas uzstādījums joprojām ir spēkā, un mūsu pienākums ir izpildīt šo sākotnējo reformatoru vēlējumu un meklēt ceļu uz tuvināšanos. Jo baznīca ir Kristus ķermenis un katra šķelšanās ir ievainojums Kristus ķermenī," piebilda Vanags.
Un šis process notiekot. Šogad reformācijas 500. gadadienai par godu luterāņi un katoļi kopīgi radījuši dokumentu ar zīmīgu nosaukumu “No konflikta uz kopību”, kurā piedāvāti ceļi, kā sašķeltību mazināt.
