„Par Lutera 95 tēzēm ir izplatīti daudz un dažādi mīti. (..) Ir kāda interesanta nianse – Luters šo dokumentu pasniedz nevis kā PRET kaut ko, bet PAR kaut ko," norāda Lutera akadēmijas students Kaspars Bankovskis, kurš padziļināti pēta luteriskās baznīcas aizsākuma posmu un no latīņu valodas pirmoreiz latviski iztulkojis Lutera 95 tēzes. "Proti, jau pašā nosaukumā ir vārdi „par indulgenču sludināšanas pamatojumu”, kaut arī pirms tam viņš bija uzstājies ar satura ziņā daudz radikālākiem tekstiem. Šajā ziņā Luters ar 95 tēzēm ir diezgan piesardzīgs."
"Šodien mēs tā interpretējam, ka tā ir vēršanās pret indulgencēm. Bet viņa sākotnējā doma ir precizēt, novērst kļūdas šajā indulgenču praksē," skaidro Bankovskis. "Kas tad vispār ir indulgence? Ir tāds priekšstats, ka indulgence bija tāda aprakstīta lapiņa, kurā tev [par samaksu] tiek pasludināta grēku piedošana. Bet tas īsti neatbilst ne teorijai, ne tam, kas tur reāli notika. Lapiņa ir tikai izziņa par to, ka tev tiek pasludināta indulgence. (..) Tas, kas tev tiek pasludināts ar indulgenci, ir pienākums veikt kādus konkrētus gandarīšanas darbus par nožēlotajiem grēkiem. (..) Tas, kas Luteram nepatīk šajā praksē, ir, ka – vismaz tā tika apgalvots – šī indulgence spēj atbrīvot mirušās dvēseles, kas ir šķīstītavā. Luters pret to nostājās, jo saskatīja, ka tā ir jauna prakse baznīcā.
Tā arī bija – šis konkrētais aspekts tika ieviests tikai pārdesmit gadu pirms Lutera dzimšanas. Un viņš teica: tā senāk nebija, tas ir cilvēku izdomāts. Ja skatāmies 95 tēžu tekstā, tad par pamattēzi varam uzskatīt tieši šo apgalvojumu: ka pāvests var atlaist tikai tos sodus, ko pats ir uzlicis, nevis tos, kas ir šķīstītavā. Protams, vēlākais, teoloģiski nobriedušais Luters pateiks, ka šķīstītava vispār neeksistē un tas ir sātana izdomājums. Bet mums ir svarīgi saprast, ka 95 tēzes nav reformācijas manifests. Luters šajā tekstā vēl nepauž luterisko teoloģiju. Viņš vēl lielā mērā balstās uz tā laika baznīcas pamatiem un uzskata sevi par pareizu katoli visos šī vārda aspektos.”
Lutera 95 tēzes (1517). Martin Luther. Disputatio pro declaratione virtutis indulgentiarum. Basel: Adam Petri, 1517.
Daži fragmenti no Kaspara Bankovska tulkotajām Lutera 95 tēzēm:
"Aicinājums uz disputu par indulgenču sludināšanas pamatojumu"
1. Mūsu Kungs un skolotājs Jēzus Kristus, sacīdams: "Atgriezieties no grēkiem!", ir vēlējies, lai visa ticīgo dzīve būtu grēknožēla.
(..)
5. Pāvests nedz grib, nedz spēj atlaist jebkādus citus sodus, kā vien tos, kurus ir uzlicis vai nu viņš pats, vai kanoni.
6. Pāvests nespēj atlaist nekādu vainu citādi, kā vien pasludinot un apstiprinot, ka to atlaidis Dievs. Kā arī, protams, viņš to spēj atlaist tajos gadījumos, kas atstāti viņa ziņā; ja tas netiek ņemts vērā, tad visa vaina pilnībā paliek.
(..)
21. Tādēļ maldās tie indulgenču sludinātāji, kuri apgalvo, ka ar pāvesta indulgencēm cilvēks top atbrīvots no visiem sodiem un pestīts.
(..)
36. Jebkuram patiesas nožēlas pilnam kristietim pienākas pilnīga atbrīvošana no soda un vainas arī bez atlaidu vēstulēm.
