„Atceroties reformācijas piecsimtgadi, bieži vien Luters un viņa vēsts tiek attēlota kā kaut kas labs un pārmaiņas nesošs. Bet brīžiem mēs aizmirstam par dramatiskajām sekām, kas sekoja Lutera mācības izplatībai.
Rīgā Lutera mācību 1521.gadā sāka sludināt mācītājs Andreass Knopkens. Viņš bija miermīlīgs sludinātājs, un viņa doma bija: mācot savus sekotājus un skaidrojot viņiem Pāvila vēstuli romiešiem, viņš spēs lielāko daļu pilsētnieku un pilsētas elites pievērst jaunajai evaņģēlija ticībai.
Bet vairākus gadus vēlāk Rīgā ieradās kāds cits Lutera mācības sludinātājs – Silvestrs Tegetmeijers, kurš, atšķirībā no Andreasa Knopkena, bija daudz radikālāks. Pats Luters nekad nav teicis, ka vēlas iznīcināt attēlus baznīcās. Savukārt Tegetmeijers, ierodoties Rīgā, iespējams, musināja cilvēkus, sakot: „Paskatieties uz savām baznīcām! Tur ir tik daudz elkdievības priekšmetu, kas neatbilst evaņģēlija mācībai!” Un tā 1524.gada marta sākumā satrakots pilsētnieku pūlis iebruka gandrīz visās pilsētas baznīcās, iznīcinot altārus, altārgleznas, svēto statujas, dažādus priekšmetus, kausus un citas liturģijai nepieciešamas lietas, savā būtībā iznīcinot visu, ko pilsētnieki paši bija ziedojuši baznīcām gadsimtiem ilgi.
Izstādē šo vardarbību un dramatisko ainu ilustrē mums, iespējams, nesalasāms teksts. Tā ir Rīgas Alusnesēju brālības biedru grāmata, kurā 1524.gadā šīs brālības kapelāns ir ierakstījis dramatiskas rindas, sakot, ka „16.martā luterieši Rīgā pastrādāja neaptveramas lietas. Pēc tā aklie kļuva redzīgi, mēmie runāja, nekustīgie sāka staigāt un koka gabali kļuva par cilvēkiem”. Šis ir teksts, kas attēlo svētbilžu iznīcināšanu kā pasaules galu.
Svētbilžu grautiņa Rīgā apraksts (1524) no Rīgas Alusnesēju brālības grāmatas.
Iespējams, daudziem Rīgā tas, kas notika 1524.gada pavasarī, bija pasaules gals. Tās bija viņu pasaules beigas. Bet šajā pasaules galā notika arī kas tāds, kas mūs ietekmē vēl šodien. Proti, grāmatas, kuras pilsētnieki nolaupīja ubagotāju ordeņa konventiem, pilsētas rāte konfiscēja un savāca vienuviet. Un tas var tikt uzskatīts par Rīgas pilsētas bibliotēkas sākumu, pirmās Ziemeļeiropas municipālās bibliotēkas sākumu. Un šo sākumu iznīcībā mūsu izstādē parāda viena vienkārša papīra lapiņa: kvīts, kuru ir izdevis kāds rātskungs Rīgas nākošajam latviešu draudzes mācītājam Nikolausam Rammem, kurā viņam tiek aizdotas sešas grāmatas.
Te mēs redzam, ka šajā dramatiskajā reformācijas situācijā rodas kaut kas pilnīgi jauns. Un tā ir Rīgas pilsētas bibliotēka.”
