"Burkards Valdiss ir viena no interesantām un iezīmīgām personībām tieši Latvijas vēsturē. Viņš ir rīdzinieks, viņš ir bijis franciskāņu mūks Rīgā, un tad kad sākās reformācijas laika jukas, tad viņa pirmā motivācija bija doties uz Romu pie pāvesta lūgt atbalstu, lai apspiestu un cīnītos ar šo jauno kustību," stāsta senās mūzikas pētnieks un muzikologs Guntars Prānis. "Un tur ir dažādas leģendas - līdz galam mēs skaidri nezinām, kurā brīdī un kā, - bet katrā ziņā, atgriežoties jau no Romas atpakaļ, Livonijā viņš pats pievēršas jaunajai mācībai un faktiski pats konvertējas uz luterticību."
"No tā arī izriet viņa mākslinieciskā daiļrade, kur Rīgas kontekstā ļoti nozīmīga ir dziesmuspēle par "Pazudušo dēlu". Volfenbiteles bibliotēkā atrodas tās vienīgais izdevums, kas uz šo izstādi ir atvests, un skatītāji to var apskatīt," turpina eksperts. "Tātad 1527.gada izdevums un tajā pašā gadā laukumā pie Pēterbaznīcas šī spēle arī tika izrādīta. Tā balstās viduslaiku mistēriju spēles labākajos paraugos, kur kāds konkrēts sižets, un šai gadījumā tas ir iezīmīgais sižets par pazudušo dēlu, kas vispār reformācijas laikā bija viens no tādiem ļoti aktuāliem – parādīt to, ka cilvēks ir aizgājis prom no tēva mājām, ir notriecis visu mantu, bet ka viņam ir šī iespēja atgriezties, lūgt piedošanu, tikt pieņemtam, un, protams, tas tiek globālāk tad pavērsts – nu, kas tad vispār ir Evaņģēlija – Labās vēsts kodols? Tā ir vēsts par Dieva piedošanu, un tātad Burkards Valdiss caur šo līdzību stāsta šo stāstu, izmantojot mūziku, aktiermākslu, kustības."
"Pieminot reformāciju un jau luterticīgo Burkardu Valdisu, kurš vēlāk, kā zināms, ir apprecējies un kļuvis par alvas lējēju, un pēc tam devies arī uz Vāciju un tur studējis teoloģiju. Tāds ļoti raibs dzīvesstāsts līdz pat tam, ka ir leģenda, ka šajās peripetijās pret vienu un otru mācību viņš ir arī sēdējis cietumā, un ir pat versija, ka šajā cietumā ir daļa no dziesmām un tekstiem radušās. Tā kā mūsu acu priekšā nostājas tāds dzīvespriecīgs holēriķis ar lielu radošumu, kurš varējis to ietērpt gan tekstos, gan melodijās. Man liekas, ka tas tieši ir fascinējoši, ka arī mums reformācija nenozīmē tikai kādus tālus, senus tēlus, bet šeit mums ir viens cilvēks, kurš caur savu daiļradi mums atklājas daudz plašāk un interesantāk,” stāstījumu noslēdz Prānis.
