Arheologu uzraudzībā strādā desmit vēstures skolotāji no dažādām skolām. Ar Latvijas Universitātes Vēstures institūta gādību atdzimst vēstures skolotāju vasaras lauka semināri. Šādi lauka semināri bija izdaudzināti pirms Otrā pasaules kara. Visplašākais tika notika 1936. gadā, kad izrakumos piedalījās pat 370 skolotāji.
“Skolēni vāji informēti par arheoloģiju, un tiešākais veids, kā piekļūt pie skolnieka, ir caur skolotāju,” saka Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētnieks Rūdolfs Brūzis.
“Ceru, ka arheoloģija aizvien vairāk tiks iepludināta skolās. Lai redzētu, ka arheologs nav tikai Ēģiptē, Grieķijā, bet tepat,” piebilst Brūzis.
Aizrauj gan skolēnus, gan skolotājus
Šī bija jau otrā vasara, kad vasaras brīvlaikā vēstures skolotāji papildināja zināšanas šādā lauka seminārā. Kristīne Romanovska jau pērn piedalījās izrakumos Kazdangā. Pieredzētais noderējis septembrī, atgriežoties skolā, lai atsvaidzinātu un bagātinātu vēstures stundas.
“Sagatavoju fotogrāfijas albumā, pierakstot klāt komentārus, pastāstot. (..) Albums stāv skolā un ik pa laikam kāds jautā, “skolotāj, kur ir tas albums ar tiem jūsu izrakumiem”. Viņus tas interesē un aizrauj,” atzīst Romanovska.
“Arī pašai mainījās uzskati, ieejot muzejā, es skatos uz lietām daudz savādāk,” viņa piebilst.
Izrakumi rit tā, lai skolotāji varētu iepazīties ar visiem arheoloģiskās izpētes posmiem. Arheoloģisko tekstīliju speciāliste Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētniece Irita Žeiere stāsta, kas atklājies viņas, pētnieces, acij:
“Kolīdz ierauga mazos bronzas gredzentiņus, tad ir skaidrs, ka ir vilna, jāskatās rūpīgi. Tiklīdz jūt, ka tur ir organika, jāļauj apžūt, un tad parādās auduma faktūra. Tad var attīrīt un skatīties, un izcelt bloku un laboratorijā ērtākos apstākļos preparēt.”
Latvija ir bagāta ar dzelzs laikmeta atradumiem, saka pētniece.
“Toreiz Latvijas teritorijā dzīvojošie savus mirušos apglabāja goda tērpā. Arī tad, kad kristietība bija atnākusi, turpināja šo tradīciju atšķirībā no Rietumeiropas, kur kristietība jau daudz agrāk ieviesta un tur tradīcija tiek pārtraukta. Mirušos apglabā tikai līķautos. Bet šeit ar rotām un greznajiem apģērbiem, līdz ar to mums ir bagāts materiāls. Tā kā audumi tika rotāti ar bronzu, tad viņi labāk saglabājas. Ja nebūtu rotājumu, nebūtu arī tik daudz saglabājies audums. Pateicoties rotājumiem, ir tik daudz tekstīliju atradumi,” skaidro Žeiere.
Mazi atradumi – lielas iespējas pētniekiem
Savukārt par rotu īpašniekiem vairāk var pateikt antropoloģe Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Gunita Zariņa, kura arī darbojas ekspedīcijas komandā.
“Jaunas sievietes apbedījums, 18 - 20 gadus vecas sievietes, tāpēc ir tik daudz skaistu rotu,” vienu no atradumiem komentē Zariņa.
“Parasti jaunām sievietēm apbedījumi ir visbagātākie. 11. -12. gadsimtā sieviešu mirstība šajā vecumā ir ievērojama. Tas bija laiks, kad bija pirmās dzemdības. Tās nebija vienkāršas dzelzs laikmetā. Pat līdz 30 % vēlā dzelzs laikmeta kapulaukos mums ir jaunas sievietes,” stāsta Zariņa.
Mūsdienu tehnoloģijas ļauj pēc matu paraugu un galvaskausa fragmentiem pētīt, kāds uzturs bērnībā šai sievietei bijis, kāds pamatuzturs bijis pēdējos gados.
Tas dod mums iespēju pavisam reāli, apvienojot šo visu krāšņo Latvijas dzelzs laikmeta materiālu ar visām dabas zinātņu atziņām par cilvēkiem, tas dod iespēju ieraudzīt pavisam reālu šo sadzīvi un iedzīvotājus, stāsta Zariņa.
Ar krāsainiem zīmuļiem darbojas arī māksliniece Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētniece Aiga Ivbule, viņa uzzīmē vietu, kur un kā senlietas atrastas.
“Tas ir vajadzīgs arheologam, lai būtu vēl viena liecība, vizuāla informācija tam, kas ir atrasts. Ir nofotografēts, bet vajag visu atšķetināt, uzzīmēt ar zīmulīti,” skaidro Ivbule.
Vakaros pedagogi klausās arī padziļinātas lekcijas par senajiem Vidzemes latgaļiem un arheoloģisko pieminekļu aizsardzību. Skolotāji par šādu kvalifikācijas celšanas iespēju ir gandarīti.
“Teorija ir teorija, bet ja tu pats praktiski dari, tu vari apstāstīt, kā tas ir,” saka Rekavas vidusskolas skolotāja Ivita Slišāne.
Vēsturnieki uzskata, ka arheoloģijai vidusskolu mācību programmā būtu jāatvēl daudz vairāk laika nekā viena stunda. Arī valsts atbalsts zinātnei, kas vēsturi pēta pēc lietiskajiem avotiem, ir niecīgs. Arheoloģija lielā mērā turas uz pētnieku entuziasma.
“Tā ir galvenā atšķirība starp šodienas Latviju un Latviju 30. gados. Latvijas Republika neradās 1918. gada 18. novembrī. Tā sakņojas daudz senākā vēsturē. [..] Dotējot pētījumu, mēs vairosim paši savu valstiskumu, un tās ir investīcijas nacionālās identitātes stiprināšanā, un es ceru, ka mēs atgriezīsies pie tā,” saka Bruzis.
