Kas īsti bija vikingi, un kāda bija viņu saikne ar Latvijas teritorijas iedzīvotājiem - atbildes uz šiem jautājumiem sniedz tikko vaļā vērtā izstāde "Vikingu un zviedru laiki Latvijā" Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā. Izstāde veidota mobilas konstrukcijas formā, jo pēc eksponēšanas muzejā tā ceļos pa dažādām Latvijas izglītības un kultūras iestādēm. Izstādi papildina oriģināli priekšmeti no muzeja krājuma, no kuriem daļa eksponēta pirmo reizi. Kā norāda izstādes autors Arnis Radiņš, izstāde ir īss stāsts par vidējo patiesību bez fantāzijas.
"Šeit ir šķēpu gali ar sudraba inkrustāciju. Viena daļa no tiem ir pirmo reizi izstādīta, nu, piemēram, šis. It kā atrasts Turaidā," Jānis Ciglis, senlietu atlasītājs izstādei, vienā no vitrīnām rāda īpašu eksponātu – šķēpa galu, kura vērtība atklājās vēl pavisam nesen restaurācijas procesā. Sākotnēji priekšmets atgādināja bezveidīgu rūsas pikuci, bet to notīrot, sagaidīja ļoti patīkams pārsteigums.
Tipiski skandināviski ir arī turpat vitrīnā redzamie bārdas cirvji, nākuši no Vecsaules Čapānu senkapiem un Tāšu Rolovu purva.
"Tas ir kāds 10.gadsimts un rāda to laiku, kad Latvijas teritorijā parādās diezgan daudz arābu sudraba. Skandināvi meklē taisnāko ceļu uz austrumiem, uz sudraba avotiem, un tad viņi brauc gan pa Lielupi, gan pa Ventu, Daugavu, un tad arī šeit parādās daudzie skandināvu priekšmeti," turpina Jānis Ciglis.
Līdzās ieročiem izstādē skatāmas arī senās, tikai skandināvu sievietēm raksturīgās rotas – bruņurupuču, lāčgalvu un kārbu saktas, arī aproces un dažādi piekariņi, vairāki no tiem arī eksponēti pirmo reizi.
Priekšmeti ir papildinājums uz stendiem izlasāmajai un ilustrētajai informācijai, kas kodolīgi, populārā valodā atbild uz jautājumiem - kas tad īsti bija vikingi un kāda viņu saikne ar Latvijas teritoriju.
"Tagad kinofilmās mēs redzam cilvēkus ar milzīgām bruņu cepurēm ar ragiem un tamlīdzīgi, šī izstāde tad ir īss stāsts par to vidējo patiesību bez fantāzijas, par tiem faktiem, kas ir mūsu rīcībā," norāda Arnis Radiņš.
Mēs vikingus bieži vien apvijam ar romantikas oreolu, taču, kā uzsver Arnis Radiņš – lai arī romantika, kā jau visos laikos, arī viņiem, droši vien, nebija sveša, pašos pamatos tā tomēr bija ļoti skarba un nežēlīga pasaule.
"Jo vikings jau neko daudz nenozīmē – vikings faktiski ir laupītājs, cilvēks, kas uzturas līcī un skatās, kā iegūt bagātību," skaidro Radiņš.
Ja par klasisko vikingu laiku uzskata laikmetu no 9.gadsimta līdz 11.gadsimta sākumam, tad šī izstāde šo klasisko hronoloģiju pārkāpj, atklājot, kā pēc skandināvu kristianizācijas vikingu stafeti pārņem kurši un sāmsalieši:
"11.gadsimtā Skandināvijā veidojas karaļvalstis, viņi kļūst kristieši, un tad šī vikingu kustība, kad, vienkāršoti sakot, brīvi zēni kaut kur brīvi dodas, izbeidzas, tagad karalis saka – jūs dosities tikai manā uzdevumā, tātad jau sākas citas attiecības," stāsta Radiņš. "Un tad šo brīvo vietu, kad skandināvi Baltijas jūrā vairs nedarbojas tik aktīvi, ieņem mūsu piekrastes iedzīvotāji – kurši un sāmsalieši, kas veiksmīgi nodarbojas ar vikingu padarīšanām. Viņiem to pārtrauc Krusta kari."
Aptuveni no 9.gadsimta skandināvu rūnu uzrakstos, sāgās un citos avotos parādās informācija par viņu kontaktiem un arī konfliktiem ar Latvijas teritorijas iedzīvotājiem. Viens no vecākajiem šādiem rakstu avotiem ir Mervolas rūnu akmens, kurā pieminēta Zemgale.
Par kontaktiem liecina arī Latvijā atrastās skandināvu rotaslietas un ieroči, daudz mazāk – tomēr Skandināvijā atrastas arī mūsu teritorijā gatavotas lietas. Viena no liecībām, kā tas varēja notikt, izlasāma Egila Skalgrimsona sāgā.
Izstāde "Vikingu laiki Latvijā" Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā apskatāma līdz oktobra vidum. Tā kā tā veidota mobilas konstrukcijas formā, pēc tam tā tiks piedāvāta izstāžu un kultūras iestādēm Latvijā.
