ĪSUMĀ:
- Vispārējs dzīves līmeņa kritums un pēckara traumatiskā pieredze.
- Sabiedrības neapmierinātība un tiesībsargājošo iestāžu darbs likumpārkāpumu novēršanā.
- Dramatiska uzskaite un kontrole.
- Aktīva cīņa pret venērisko slimību izplatību un to ierobežošanas pasākumi.
- Preses izdevumu akcents uz prostitūcijas saistību ar kriminālajiem notikumiem.
Pirmais pasaules karš aiznesa desmitiem tūkstošu Latvijas teritorijā mītošo cilvēku dzīvības un sagrāva topošās valsts ekonomiku. Tāpat karš neatgriezeniski izmainīja sociālo sistēmu un arīdzan cilvēku apkārtējās pasaules uztveri. Tomēr pēc Pirmā pasaules un Neatkarības kara beigām Latvijas sabiedrība pakāpeniski atguvās no ilglaicīgā militārā konflikta izraisītajām sekām. Vairākās pilsētās bija jūtamas dažādas sociālekonomiskās problēmas (bezdarbs, nabadzība, pārtikas trūkums u.c.). Cilvēki centās aizmirst gan kara laikā piedzīvoto postu un šausmas, gan uzsākt jaunu dzīvi pēckara neatkarīgajā Latvijā, tomēr daudzi no viņiem "savu cīņu" turpināja arī miera laikos.
Ilgie kara gadi sevišķi smagi ietekmēja sievietes, kurām sarežģītajos ikdienas dzīves apstākļos mainījās sociālais statuss, jo bieži vien tieši viņas kļuva par ģimenes vienīgo balstu ar visām no tām izrietošajām sekām.
Konkrēto problēmu iespaidā Rīgā un citās Latvijas apdzīvotajās vietās aktualizējās prostitūcijas problemātika.
Jaunie spēles noteikumi…
Daudzas prostitūtas savas darba gaitas uzsāka jau Pirmā pasaules kara laikā un, nespējot integrēties jaunajā valsts iekārtas modelī, turpināja savu iepriekšējo nodarbošanos. Arī Daugavpilī ieradās sievietes no tuvākiem un tālākiem lauku ciemiem, mazpilsētām. Daudzas no viņām cerēja uz labāku nākotni, taču, nespējot atrast darbu, sāka nodarboties ar prostitūciju. Daļa no viņām to darīja apstākļu spiestas, savukārt citas labprātīgi.
Prostitūcija Latvijas Republikas laikā bija legāla, ko, protams, regulēja valstī pastāvošie likumdošanas akti, jo prostitūciju un ar tām saistītās slimības uzskatīja kā sociāli bīstamu parādību.
Tādējādi prostitūtu darbību, tāpat kā citās Latvijas vietās, uzraudzīja [1] un kontrolēja tiesībsargājošās iestādes, respektīvi, Daugavpils pilsētas prefektūra. Tāpat reģistrēja tā saucamos "publiskos namus" (atļaujas izsniedza vietējā pašvaldība) jeb bordeļus, kuros daiļā dzimuma pārstāves sniedza savus pakalpojumus. Tomēr šāda veida iestādes reģionos nebija sevišķi izplatīta parādība, turklāt 1926. gada nogalē Latvijas valdība izdeva rīkojumu, ar kuru "publiskos namus" slēdza, tāpēc pārsvarā "prieka meitas" savus pakalpojumus sniedza privātajos dzīvokļos.
Prostitūciju reglamentējošie noteikumi paredzēja, ka seksuāla rakstura pakalpojumus varēja sniegt reģistrētas prostitūtas publiskajos namos vai savā pieraksta adresē.
Nereti šādās vietās "mīlas prieki" tika sniegti nelegāli. "Naktstaureņu" viesi bieži lietoja alkoholiskos dzērienus, skaļi uzvedās, skaidroja savstarpējās attiecības u.c.
Līdz ar to visai regulāri policijas iestādes no apkārtnes iedzīvotājiem saņēma sūdzības saistībā ar naktsmiera traucēšanu. Piemēram, 1923. gada jūlijā Daugavpils pilsētas valdes pārstāvji vietējam prefektam Kārlim Berķim (1879–?) ziņoja, ka saņemtas iedzīvotāju sūdzības par kādu namu Vakzāles ielā. Līdzīga satura informāciju prefekts saņēma 1924. gada augustā, kad saistībā ar slepenu prostitūciju figurēja nami Virsnieku, Krāslavas u.c. ielās. Ziņojumu autori pieminēja pastāvīgu iereibušu vīriešu klātbūtni, ālēšanos, lamāšanos, piedauzīgu skatu "demonstrēšanu", dauzīšanos pie logiem un pat šāviena trokšņus.
Pēc tamlīdzīgu ziņu saņemšanas policijas kārtībnieki regulāri veica preventīvās pārbaudes, kurās centās atklāt "netiklības perēkļus". Vienā no šādiem policijas reidiem kāda sētnieka dzīvoklī Virsnieku ielā aizturēja trīs prostitūtas un vīrieti, turklāt viena no sievietēm slimojusi ar venērisku saslimšanu. [2] Tāpat iedzīvotāji tiesībsargājošās iestādes anonīmi informēja par sievietēm, kuras, viņuprāt, nodarbojas ar "sava ķermeņa tirgošanu". Pārkāpumu gadījumā piemēroja dažādus sodus, piemēram, pilsones M.B. [3] un H.G. sodīja saistībā ar dzīvošanu bez nepieciešamajiem personu apliecinošiem dokumentiem, kā arī nepatiesu ziņu sniegšanu. M.B. policijas pārstāvjiem uzrādīja viltotu personas apliecinošu dokumentu, par ko Latgales apgabaltiesa viņai piesprieda trīs mēnešu arestu, savukārt H.G. – 300 rubļu lielu naudassodu. Salīdzinājumam – 1922. gadā baltmaizes klaips maksāja 19, ziepes 25, savukārt zirgs aptuveni 20 000 rubļu.
Reizēm pakalpojumu pircēji nevēlējās atklāt savu "mīlas prieku" partneru identitātes. Par šādiem gadījumiem 1924. gada jūlijā vietējam pilsētas prefektam ziņoja Latvijas armijas Jātnieku pulka komandieris pulkvedis Jānis Ceplītis (1881–1956). Viņš uzsvēra, ka šāda veida gadījumi apgrūtina sifilisa slimības ierobežošanu.
Reģistrācija, slimības un uzskaite
Sakarā ar visai augsto venērisko slimību izplatību, to ierobežošanas nolūkos uzsāka prostitūtu reģistrēšanu [4] un ārstēšanu (tostarp piespiedu kārtā).
Ielūkojoties statistikas datos, paveras sekojoša aina. 1922. g. novembrī Daugavpils sanitārajā nodaļā tika reģistrētas 32 sievietes. [5]. Salīdzinoši 1925. gadā dažādās Latvijas apdzīvotajās vietās (neskaitot Rīgu) uzskaitīja 198 šādas personas. Turpmākajos gados šie rādītāji pakāpeniski samazinājās.
Lai gan sākotnēji varētu šķist, ka uz kopējā fona iepriekš minētie skaitļi ir mazi vai pat niecīgi, tomēr jāņem vērā, ka daudzas sievietes ar prostitūciju nodarbojās slepeni un no oficiālās uzskaites izvairījās.
Medicīniskos izdevumus nācās segt pašām prostitūtām. Savukārt gadījumā, ja viņas bija maksātnespējīgas, tad apmaksu uzdeva veikt tām pašvaldības iestādēm, kurā pierakstīta attiecīgā persona. Jāatzīmē, ka šīs un daudzas citas lietas reglamentēja 1921. gada 12. oktobrī iekšlietu ministra apstiprinātie "Papildu noteikumi par venērisko slimību apkarošanu".
Sarakstā iekļautajām daiļā dzimuma pārstāvēm izsniedza īpašas kontrolgrāmatiņas, kuras vajadzēja uzrādīt ārstam, veicot regulārās medicīniskās pārbaudes, un uz pieprasījuma arī saviem klientiem. Izmeklējumu laikā diagnosticēja, vai konkrētai personai nav venērisko saslimšanu (pamatā sifilisa vai gonorejas).
Jāņem vērā, ka reizēm reģistrētās prostitūtas neieradās uz paredzētajām pārbaudēm vai kā, piemēram, M.O., vispār nozuda no uzraudzības iestāžu redzesloka. Šādos gadījumos notika pazudušās personas meklēšana un piespiedu nogādāšana attiecīgajā medicīnas iestādē.
Neskatoties uz to, daudzas sievietes turpināja savu nodarbi, tādējādi pakļaujot jauniem saslimšanas riskiem "vieglās mīlas" tīkotājus. Reizēm pat atrašanās piespiedu ārstēšanā pacientes neatturēja no došanās savos ierastajos nakts piedzīvojumos. Īpašu neapmierinātību izrādīja Daugavpilī izvietotās Zemgales divīzijas komandieris Oskars Dankers (1883–1965), kurš pilsētas prefektam sūdzējās, ka naktī slimnīcu slepeni pamet ar sifilisu slima sieviete un "aplaiž" vīriešus ar venēriskām slimībām. O. Dankers pieprasīja saukt pie atbildības ne tikai pašu pārkāpēju, bet arī slimnīcas administrāciju. Vēlāk noskaidrojās, ka vainīgās ir prostitūtas S.Z. un P.P., kuras uzraudzības iestādēm savas vēlās nakts pastaigas pamatoja ar vēlmi nedaudz nopelnīt…
Lai gan par neierašanos uz reģistrēšanos tika paredzēta atbildība likuma priekšā, tomēr, neskatoties uz to, pilsētā periodiski bija novērojami jauni saslimšanas gadījumi ar sifilisu, gonoreju un mīksto šankru.
1927. gada jūlijā Daugavpils sanitārajā daļā [6] pavisam kopā uzskaitīja 11 šādus gadījumus. Lielā daļā sabiedrības pastāvēja stereotipizēts uzskats, ka konkrētās slimības izplatītājas bija sievietes, tomēr to veicināja arī seksuālo pakalpojumu pircēji – vīrieši, kuru vidū bieži vien bija Daugavpilī dislocētie Latvijas armijas karavīri. Tā 1925. gada jūlijā Daugavpils kara slimnīcā no sifilisa ārstējās trīs, savukārt tripera – 17 militārpersonas.
No uzskaites sarakstiem personas izslēdza, ja tās spēja pierādīt, ka vairs nenodarbojas ar prostitūciju. Visbiežāk tas notika laulības noslēgšanas, medicīniska rakstura problēmu vai dzīvesvietas maiņas dēļ. Atsevišķos gadījumos sievietes pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi ārpus Latvijas robežām (Lietuva, Polija u.c. valstis). Lietas par konkrēto sieviešu izslēgšanu no prostitūtu sarakstiem izskatīja īpaša komisija, kura sastāvēja no pilsētas prefekta, apgabaltiesas pārstāvja vai miertiesneša un pilsētas sanitārā ārsta. [7] To, ka pierādīt savu "profesijas maiņu" nebija viegli, apliecina gadījums ar A.S., kad komisijas locekļi nolēma, ka pietrūkst pierādījumu attiecīgās personas atbrīvošanai no turpmākās reģistrācijas.
Pārbaudot sieviešu iesniegumus, komisija vairākas sievietes atbrīvoja no turpmākās reģistrācijas, tomēr viņas novēroja policijas darbinieki, lai pārliecinātos, ka tās atkārtoti neuzsāk seksuālu pakalpojumu sniegšanu. Šādos gadījumos konkrētās personas atkārtoti iekļāva iepriekšminētajos sarakstos un procedūru uzsāka no jauna.
"Preses varones"
Prostitūtas nereti nonāca vietējo preses izdevumu lappusēs, kurās viņas tika atainotas kā apkārtējai sabiedrībai "kaitnieciski elementi". Sociālo problēmu faktoru izcēla laikraksts "Sociāldemokrāts", kas rakstīja, ka "ziemas mēnešos šeit parasti valdot liels bezdarbs un nabadzīgās sievietes uzsāk savas kļūmīgās gaitas uz Daugavpils ceļa". Tāpat raksta autors norādīja uz "kritušo sieviešu" tautību un viņu "neoficiālo statusu", respektīvi, nelegālo nodarbošanās veidu.
Ar prostitūciju pārsvarā nodarbojās neprecējušās sievietes vecumā no 20 līdz 45 gadiem. Pēc etniskās piederības visbiežāk figurēja latviešu, krievu, poļu, ebreju, lietuviešu u.c. tautību daiļā dzimuma pārstāves.
Starp viņām bija kādreizējās rūpnīcu un lauku strādnieces, adītājas, skolotājas u.c. aroda pratējas. Daudzas no reģistrētajām dāmām nenorādīja savas pastāvīgās dzīvesvietas adresi, jo vairākām no viņām gluži vienkārši tādas nemaz nebija. Uzskaitīto prostitūtu uzrādītās uzturēšanās adreses paver ainu, ka tās pilsētā galvenokārt darbojušās un dzīvojušas Virsnieku, Vakzāles, Pēterpils, Polockas, Iebraucamās u.c. ielās.
"Ielu staigules" (tā nereti viņas dēvēja lielā daļā sabiedrības) bieži vien figurēja atsevišķos likumpārkāpumos. Laikraksts "Daugavas Vēstnesis" rakstīja, ka 1925. gada 1. februārī pilsone R.P. pēc "uzjautrināšanās" ar pilsoni V. Astafjevu nozagusi tam 80 latu lielu naudas summu, turklāt par šīs personas "upuri" 1927. gada jūlijā kļuva arī A. Svetlajs, kuram apsūdzētā nozaga 15 latus [8].
Atsevišķos gadījumos "ielas meitu" pakalpojumus izmantoja kriminālo aprindu pārstāvji, piemēram, 1926. gada jūnijā kādā izpriecas vietā Ventspils ielā policija veica zagļa G. Gudena aizturēšanu, kas likumsargiem izdevās tikai pēc nelielas apšaudes. Neiztika bez savstarpējiem "kašķiem". Par šādu atgadījumu 1929. gada jūnijā ziņoja "Latgales Ziņas". Proti, "ielu staigules" A. un V. Krāslavas un Virsnieku ielu stūrī uzsākušas savstarpējo attiecību skaidrošanu, kā rezultātā abas karstasinīgās dāmas guva ievērojamus miesas bojājumus, un konflikta atrisināšanai tikuši izmantoti pat ielu bruģakmeņi. Lai nomierinātu iekarsušās sievietes, kārtībsargi viņas sasēja. Vēlāk noskaidrojās, ka incidentā iesaistītās personas ir māsas.
Latvijas sabiedrību, kura ilgus gadus tika pakļauta spēcīgas monarhistiskas, patriarhālas sistēmas un kristīgās ticības ietekmei, šādas problēmas publiska aktualizācija pārsteidza un pat šokēja.
Lieki teikt, ka jaunās demokrātiskās valsts konservatīvie iedzīvotāji nebija gatavi šīs problēmas "publiskajai" apspriešanai. Neskatoties uz to, Daugavpilī, gluži tāpat kā citās Latvijas apdzīvotajās vietās, prostitūcija, lai arī nevēlama parādība, tomēr nākamajos gados kļuva par vietējo iedzīvotāju ikdienas dzīves realitāti.
