Baltkrievu kultūras centra vadītāja Žanna Romanovska atgādināja par baltkrievu etnogrāfu, pedagogu, pareizticības vēsturnieku Sergeju Saharovu (1880–1954), kura dzīve daudzus gadus bija saistīta ar Latviju un Daugavpili. No 1925. līdz 1932. gadam Saharovs bija Daugavpils baltkrievu ģimnāzijas direktors, viņš strādāja dažādās Latgales pilsētās un ciemos, vēlāk vadīja Izglītības ministrijas baltkrievu nodaļu. Otrā pasaules kara gados vācu okupācijas laikā turpināja pedagoģisko darbību, par to 1945. gada vasarā padomju varas iestādes Saharovu arestēja pēc standarta apsūdzības pretpadomju aģitācijā. Viņš piecus gadus pavadīja nometnēs Kazahstānā, atgriezās Rīgā, kur 1954. gadā nomira, līdz dzimtajai Baltkrievijai tā arī neticis.
“Mūsu centram sen ir pazīšanās ar Saharova mazmeitu Nonnu Ahmetullajevu. Viņa ir Rīgas baltkrievu biedrībā “Svitanak” (“Saullēkts”), bijusi Daugavpilī un Ludzā, kur Sergejs Saharovs strādāja par skolotāju un ģimnāzijas direktoru, bija klāt vietējā novadpētniecības muzeja pirmsākumos. Pie Ahmetullajevas glabājas daļa vectēva arhīva un ģimenes relikvijas, viņa mums uzdāvināja trīs izšūtus priekšautus. Divus izšuvušas Saharova meitas Gaļina un Irina, uz tiem ir baltkrievu tautiskais raksts – tēvs no mazotnes bērniem ieaudzināja mīlestību pret folkloru. Šiem priekšautiem ir apmēram simt gadu. Trešo priekšautu Saharovs atveda no Kazahstānas, viņš jebkuros apstākļos palika etnogrāfs un interesējās par dažādu tautu kultūrām. Tas nav baltkrievu artefakts, pēc Nonnas Ahmetulajevas teiktā, šis priekšauts ir daļa no mordviešu tautas tērpa. Saharova rakstiskās liecības par to nav palikušas, priekšauts ir ļoti skaists, ar smalku izšuvumu, mēs to rūpīgi glabājam.
Baltkrievu kultūras centrs sen domā par Saharova piemiņas iemūžināšanu, taču formu pagaidām neesam atraduši. Turpināsim darbu,” pastāstīja Žanna Romanovska.
Iedziļinoties diasporas vēsturē, Baltkrievu nama vadītāja nav aizmirsusi arī par saviem ģimenes artefaktiem – pārsegiem, spilvendrānām, galdautiem. Tos auda un izšuva vecmāmiņa, tagad tos ar prieku lieto Žannas meita – Daugavpils Dizaina un mākslas vidusskolas “Saules skola” audzēkne Ilona Romanovska. “Es pēc tam ar grūtībām izmazgāju no izšūtajiem galdautiem tējas radītos pleķus. Bet nekas – toties lietas apvieno četras paaudzes,” ar smaidu sacīja Žanna.
Par četru paaudžu pēctecību sapņo arī Lilija Voronova: “Manai mātei šogad apritētu simt gadu. Viņas jau sen nav starp mums. Es brīnos – viņa prata visu: šūt, adīt, izšūt dažādās tehnikās. Man un māsai sadarināja pūru. Esmu atnesusi galdautus, salvetes, vēl daudz ko. Bija arī skaistas izšūtas spilvendrānas, taču novalkājās, bet izšuvums saglabājies, ieliku to rāmītī, iznāca gluži kā glezna. Dvieļi noderēja manu bērnu kāzās – viens, lai vecāki dotu svētību, uz otra tika pasniegts maizes klaips. Ja mazmeita visas šīs relikvijas saglabās, tās dzīvos ceturtajā paaudzē.”
“Tekstila” tēmu negaidīti interpretēja Inese Kozlovska. Viņa salīdzinoši nesen apmetusies uz dzīvi Daugavpilī – pirms 15 gadiem atbraukusi no Gomeļas. Uz tikšanos bija paņēmusi līdzi un parādīja savu pirmo kleitu no 1980. gada, mātes 80. gadu kleitu (“Tīrs lins, es to tagad labprāt valkāju, tāda vintāža iznāk”) un sporta tērpu – Inese strādāja par fizkultūras skolotāju Grodņā (“Sporta jaka labi saglabājusies, to dažkārt uzvelku”). “Te veidojas tāda triāde – mana ģimene, mātes jaunība – tagad viņai ir 73 gadi – un mana sportiskā jaunība. Pacentīšos visas lietas saglabāt un nodot saviem bērniem. Varbūt tas ir sentimentāli, bet man patīk sentimentalitāte,” teica Baltkrievu kultūras centra amatierteātra studijas “Pauļinka” vadītāja.
Artefaktu vākšana turpinās. Martā Daugavpils baltkrievi ieskatīsies ģimenes albumos – nākamās pasēdēšanas tēma ir senas fotogrāfijas.
