ĪSUMĀ:
- Garīdznieka karjera Pēterburgā.
- Latvijas valsts pirmssākumi un diplomāts Romā.
- Politiķa un garīdznieka darbs starpkaru Latvijā.
- "Neatzītais valsts prezidents" emigrācijā.
- "Nemierīgie latgalieši" un pēcnāves atzinība.
No Latgales laukiem līdz Svētajam Krēslam
Jāzeps Rancāns dzimis 1886. gada 25. oktobrī Rēzeknes apriņķa Zaļmuižas (tagad – Nautrēnu) pagasta "Lyuzinīku" sādžā lauksaimnieku Franča un Joannas astoņu bērnu ģimenē. Viens no Jāzepa vecākajiem brāļiem – Antons Pirmā pasaules kara laikā strādāja par policijas virsnieku Pēterpilī, savukārt 20. gadsimta 20. gados – Ludzas apriņķa priekšnieku. Vēl viens topošā garīdznieka brālis – Izidors 20. gados strādāja par Rēzeknes apriņķa valdes priekšsēdētāju.
Sākoties Pirmajam pasaules karam, jaunais garīdznieks kļuva par kapelānu cariskās Krievijas bruņoto spēku 10. armijā un nokļuva Galīcijas frontē.
Pēc atgriešanās Pēterburgā (toreiz Petrogradā) 1916. gadā, viņš strādāja par profesoru Garīgajā seminārā. 1917. gadā iesaistījās Latgales Bēgļu komitejas valdes darbā, savukārt tā paša gada maijā Latgales kongresa organizēšanā, kā arī kongresa norisē Rēzeknē, kurā uzstājās ar referātu kinoteātrī "Diāna". Politiskās aktivitātes turpināja ar savu darbu Latgales Pagaidu zemes padomē, kā arī Latvijas Pagaidu nacionālajā padomē.
1918. gadā viņš piedalījās Garīgā semināra organizēšanā. Sabrūkot cariskajai impērijai, devās uz Kurzemi, kur kopš tā paša gada decembra līdz 1919. gada septembrim dzīvoja pie sava akadēmijas studiju biedra Jāzepa Čamaņa (1884–1964). Pēc Latvijas neatkarības proklamēšanas darbojās kā Rīgas diecēzes padomnieks un tās delegāts Vatikānā. Tāpat J. Rancāns "pielika savu roku" pie Latvijas Universitātes (LU) Teoloģijas fakultātes izveides.
1919. gada oktobrī Latvijas Pagaidu valdība J. Rancānu nozīmēja par īpašo sūtni Romā. Ceļš bija grūts. To apliecina arī paša J. Rancāna rakstītais: "Kara darbībā dzelzceļi bija izpostīti, un boļševiku bandas vēl klejoja apkārt. Vietām bija jābrauc preču vagonos, kur nebija apsildīšanas. Ar lielām grūtībām gan kājām, gan ar zirgu no Eglaines caur Ilūksti un Smeliņu (te pārgulējām nakti) tikai 4. novembrī sasniedzām poļu fronti pie Turmontiem. No turienes ar poļu militārās misijas laipno atbalstu varējām turpināt ceļu uz Viļņu un Varšavu." [1]
Tieši J. Rancāna labās diplomāta spējas bija viens no galvenajiem faktoriem, kā rezultātā Svētais Krēsls nākamā gada 16. janvārī atzina Latvijas valsts neatkarību de facto.
Vēlāk tika atjaunota arī Rīgas arhibīskapijas darbība, par kuras vadītāju 1920. gada aprīlī ievēlēja bīskapu Antoniju Springoviču (1876–1958).
Latvijas valdība J. Rancānam uzticēja vadīt pārrunas par konkordāta [2] noslēgšanu starp Latviju un Svēto Krēslu. Sarunas bija veiksmīgas, un 1922. gada maijā kopā ar ārlietu ministru Zigfrīdu Annu Meierovicu (1887–1925) viņi ierādās Romā, kur tika parakstīts šis nozīmīgais līgums. Jāatzīmē, ka J. Rancāns uzņēmās vadīt arī 1920. gada oktobrī dibināto katoļu Garīgo semināru Aglonā.
Garīdznieka statuss netraucēja jaunajam "Latgales diplomātam" sekmīgi piedalīties arī politiskajās aktivitātēs. Starpkaru periodā J. Rancāns no Latgales Kristīgo zemnieku savienības tika ievēlēts visos četros Latvijas parlamenta – Saeimas – sasaukumos, turklāt pēdējos trijos no tiem viņš pildīja arīdzan Saeimas vicepriekšsēdētāja amata pienākumus. Turpmākajos gados viņš darbojās arī parlamenta ārlietu komisijā. 1923. gadā J. Rancāns kļuva par Rīgas arhidiecēzes palīgbīskapu (nākamā gada 4. maijā konsekrēts par bīskapu) un ģenerālvikāru, savukārt vēl pēc četriem gadiem – Rīgas arhidiecēzes katoļu garīgā semināra profesoru un rektoru.
Neskatoties uz saviem neskaitāmajiem pienākumiem un lielo aizņemtību, J. Rancāns centās izbraukt no Rīgas un apmeklēt vairākas Latgales lauku draudzes. Vienu no šādām vizītēm 1924. gada vasarā Sakstagala pagastā atcerējās arī latgaliešu rakstnieks Jānis Klīdzējs (1914–2000): "Vēlāk bīskaps apstājās pie bērnu pulka un pavaicāja šo un to no skolas vai katechisma mācībām. Pienāca mana kārta. "Vai tu, puisīt, zini, kas ir Svētais Gars?" pavaicāja šis jaunais, smaidīgais bīskaps man. Viss ilgi mācītais katechisms kā ar dziestošu ogļu čukstienu bija izdzisis no manas galvas. Es izmisīgi, kā palīdzību un piedošanu meklēdams, pacēlu galvu un paskatījos bīskapa lielajās, zilajās acīs. Tad mana galva atkal nokrita uz leju un es bezcerīgi skatījos bīskapa melno kurpju nospodrinātajos un vietām ar ceļa smiltīm aplikušajos purngalos. "Saki droši", bīskaps pamudināja un uzlika roku man uz galvas. Es saņēmu visus savu zināšanu pēdējos spēkus un savilcis tos vienā kamolā, izgrūdu: "Svētais Gars ir – tāds… balodis…" Man likās, ka bīskaps tad būtu klusi iesmējies un es dzirdēju, ka viņš noteica: "Skatos, tev prāts pie putniem ceļas…" Tad viņš saspieda manu zodu divos savos pirkstos un vaicāja: "Cik tev gadu? Un kā tu dēls?" – Atbildēju jau drošāk: "Desmit gadu”. Esmu Jānis Aleksandra dēls." Tad bīskaps pasmaidīja vēl gaišāk un turpināja: "Arī zemnieka dēlam nav jāskatās tikai uz zemi. Ir jāceļ acis arī uz augšu, tur kur putni lido… Arī tur ir Svētais Gars…" [3].
J. Rancānam nebija tās labākās attiecības ar Kārli Ulmani (1877–1942), tostarp pēc viņa 1934. gada 15. maijā īstenotā valsts apvērsuma.
Jau nākamās dienas rītā (16. maijā) J. Rancāna dzīvoklī notika latgaliešu deputātu frakcijas sanāksme, tomēr tās laikā ieradās policija un sanākušajiem tautas kalpiem likusi izklīst, savukārt pašam bīskapam Rancānam uz vairākām dienām uzlika mājas arestu. Jaunajai varai zināmas neērtības radīja apstāklis, ka J. Rancāns atteicās parakstīt dokumentu, ka viņš nesasauks Saeimas sēdi.
Kā izteicās viens no K. Ulmaņa atbalstītājiem un ideoloģiskajiem balstiem, Sabiedrisko lietu ministrijas vadītājs Alfrēds Bērziņš (1899–1977), tad Saeimas laikā starp bīskapu Rancānu un Ulmani "attiecības bija būvētas uz savstarpēju cienību, bet, cik varēja nojaust, tad tas mainījās pēc 15. maija pārmaiņām. (..) Viņš bija uzskatos, ka autoritārais režīms nebija vienīgā un pareizā atbilde Saeimas trūkumu novēršanai. Viņu bija sarūgtinājis arī uz dažām dienām pēc 15. maija pārmaiņām uzliktais mājas arests. Viņš maz par to runāja Latvijā, bet mēdza laiku pa laikam atgriezties sarunās trimdā." [4] Savdabīgs ir arī paša A. Bērziņa skaidrojums par šāda soda mēra piemērošanu, pamatojot to, ka "mājas aresta polītiskais mērķis bija Bīskapu morāliski atbrīvot no pienākuma sasaukt Saeimas sēdi, pēc tam kad viņš bija saņēmis ziņu par Saeimas priekšsēža P. Kalniņa apcietināšanu". [5]
1938. gadā J. Rancānu ievēlēja par LU Teoloģijas fakultātes dekānu un profesoru. Neilgi pēc Latvijas okupācijas 1940. gada vasarā padomju varas iestādes bīskapu atlaida no ieņemamā amata LU Teoloģijas fakultātē. Savukārt 1943. gadā jūnijā (nacistiskās Vācijas okupācijas periods) viņu atjaunoja iepriekšējos amatos, tostarp LU. Kopš 1943. gada J. Rancāns iesaistījās Latvijas Centrālās padomes (LCP) darbībā un nākamā gada 17. martā parakstīja memorandu, kurā paredzēja atjaunot Latvijas valstisko neatkarību, tostarp izveidot valdību. Zīmīgi, ka pēdējā LCP sēde1944. gada 8. septembrī notika tieši bīskapa Rancāna dzīvoklī Rīgā, Mazajā pils ielā 2.
Emigrācija un darbs aiz "dzelzs priekškara"
1944. gada oktobrī kopā ar bīskapiem Teodoru Grīnbergu (1870–1962), Boļeslavu Sloskānu (1893–1981), Antoniju Urbšu (1879–1965), kā arī Jāni Garklāvu (Архиепископ Иоанн, 1898–1982) pēc nacistiskās Vācijas okupācijas iestāžu pavēles devās uz Vāciju. Šeit bīskaps Rancāns apmetās uz dzīvi kādā Bavārijas klosterī Burghauzenā (Burghausen). Pēckara gados J. Rancāns veica pārrunas ar sabiedrotajām valstīm par latviešu bēgļu (arī leģionāru) atbrīvošanu, kā arī bija latviešu interešu aizstāvis citās Eiropas valstīs. Viņš aktīvi apmeklēja latviešus vairākās bēgļu nometnēs (Vācijā, Beļģijā u. c. valstīs), tostarp vadīja trimdas latviešu garīgo un sabiedrisko dzīvi.
1946. gadā bīskaps Rancāns apmeklēja Vatikānu, kur pāvestam Pijam XII ziņoja par latviešu bēgļu situāciju sabiedroto nometnēs u. c. valstīs.
Pēc Saeimas priekšsēdētāja Paula Kalniņa (1872–1945) un 1. priekšsēdētāja biedra Kārļa Pauļuka (1870–1945) nāves J. Rancāns kļuva par Saeimas priekšsēdētāja, kā arī Valsts prezidenta amata vietas izpildītāju. Šo lēmumu 1947. gada 26. aprīlī Eslingenē atbalstīja Latvijas Centrālajā padomē (LCP) [6] iekļauto partiju pārstāvji. Viņu vidū bija starpkaru Latvijas politiskās elites pārstāvji – V. Bastjānis, Ādolfs Klīve (1888–1974), Ādolfs Bļodnieks (1889–1962) u.c. Šīs pilnvaras nākamajā gadā akceptēja arī trimdā esošā Latvijas Senāta senatori. Tomēr pret šādu lēmumu iebilda Latvijas valdības ārkārtējais pilnvarotais sūtnis Kārlis Zariņš (1879–1963). [7] Viņš neatzina J. Rancānu par augstāko Latvijas varas pārstāvi trimdā, tāpat noraidoši izturējās pret trimdas valdības izveidi, kuru vadītu J. Rancāns. Šo viedokli K. Zariņš pauda arī 1950. gada 18.–20. oktobrī Latvijas sūtņu un latviešu trimdas pārstāvju sanāksmes laikā Londonā. Viens no iemesliem bija bažas, ka rietumvalstis neatzīs šādas valdības izveidi, turklāt tādējādi tiktu apdraudēta arī LR diplomātiskā korpusa turpmākā darbība, tostarp iespējamā konsulātu un sūtniecību slēgšana.
Neskatoties uz to, ka gan J. Rancāns, gan K. Zariņš uzturēja sakarus un periodiski konsultējās, tomēr reālus rezultātus šī komunikācija nenesa. J. Rancāns no viņam uzticētajām pilnvarām neatteicās, bet arī neiesaistījās ar K. Zariņu nekādās atklātās konfrontācijās.
Šajā jautājumā domas dalījās arī citu trimdas latviešu vidū, tomēr daudzi J. Rancānu uzskatīja par latviešu "neatzīto Latvijas Valsts prezidentu" līdz pat viņa dzīves izskaņai.
Kā rakstīja starpkaru Latvijas parlamenta pārstāvis V. Bastjānis, parlamentāriešu pretinieki (t.s. "ulmanieši") trimdā (..) "cēla pat tīri juridiskas dabas iebildumus. Latvija vairs juridiski nepastāvot un tādēļ visa parlamentāriešu rīcība un viņu Centrālās padomes uzbūve neizturot nekādu kritiku. Neesot vairs ne Valsts prezidenta, ne viņa vietnieka – Saeimas priekšsēža, nedz arī tā vietnieka, kas Valsts prezidentu aizstātu. Tāpēc par Latviju kā valsti ar parlamentu neesot ko runāt." [8] Turklāt V. Bastjānis atzīmēja, ka arī iepriekš minētais Senatoru atzinums par J. Rancāna pilnvaru leģitimitāti šādus "latviešu emigrantu strīdus" nav izbeidzis. [9]
1951. gada martā J. Rancāns izceļoja uz ASV un apmetās uz dzīvi Grand Rapidos (Grand Rapids), Mičiganas štatā, kur pildīja kapelāna pienākumus Karmela māsu klostera veco ļaužu mītnē. Viņš aktīvi piedalījās dažādos trimdas latviešu rīkotajos pasākumos ASV, Kanādā u. c. valstīs, uzturēja regulārus kontaktus ar zināmākajiem latviešu politiskajiem un kultūras dzīves pārstāvjiem, ņēma dalību trimdas latgaliešu kultūras dzīvē, sarakstījās un tikās ar rakstniekiem J. Klīdzēju un Antonu Rupaini (1906–1976), kultūras darbinieku Leonardu Latkovski (1905–1991), garīdzniekiem Antoniju Urbšu (1879–1965), Kazimiru Vilni (1907–1988), Boļeslavu Sloskānu (1893–1981) u.c.
J. Rancāns aktīvi piedalījās arī pasaules līmeņa garīdznieku forumos, tostarp 1964. gadā apmeklēja Vatikāna II koncilu un rūpējās par Latvijas garīdznieku (bīskapu) iecelšanu amatos.
Latgaliešu (ne)saskaņu "krustugunīs"
Pēc Otrā pasaules kara uz Rietumiem devās vairāki tūkstoši latviešu, tostarp latgalieši. Līdz ar to vairākās pasaules valstīs izveidojās dažādas ieceļojošo latgaliešu apvienības. Tomēr ne visu latgaliešu vidū valdīja vienprātība par to, kādai jābūt turpmākajai trimdas latgaliešu kultūras attīstībai.
Šādas viedokļu atšķirības nereti izraisīja arī dažādas domstarpības un nesaprašanās vairāku latgaliešu inteliģences pārstāvju vidū, sevišķi latgaliešu valodas lietošanas jautājumos.
Par intrigām trimdas latgaliešu vidū liecina arī vairāku pazīstamu personību sarakste ar bīskapu J. Rancānu.
Periodiski šie pārmetumi bija pat ļoti kuriozi. Piemēram, izglītības un sabiedriskais darbinieks Pēteris Pudulis (1906–1993) 1955. gada oktobrī adresētajā vēstulē kādam latgaliešu trimdas pārstāvim minēja faktu, ka bīskaps Rancāns kādā no savām vēstulēm izteicis domu, ka ar "latgaliešu valodu debesīs nevarot tikt". [10] P. Pudulis centās noskaidrot, kādā sakarā bīskaps Rancāns paudis šādu domu [11].
Tomēr nereti figurēja arī asāki un tieši pārmetumi. Piemēram, savu neapmierinātību un kritiku diezgan asā formā 1958. gada 18. augusta vēstulē sakarā ar dienu iepriekš bīskapa J. Rancāna sprediķi radio "Amerikas balss" ēterā izteica latgaliešu grāmatu izdevējs Vladislavs Lōcis (1912–1984). V. Lōcis rakstīja: "Bet kādā valodā Jūs latgaļiem sniedzāt savu 5 minūšu sprediķi? Tā nebija latgaļu valoda, lai gan Jūs pats esat latgaļs un šo valodu lietojāt agrāk gan baznīcā, gan sadzīvē, bet tā bija komunistu "vienotā režīma valoda", kuru ar varu tur uzspiež latgaļiem. Kad komunistu apspiestie latgaļi dzimtenē gaida kādu vārdu no brīvās pasaules raidītājiem, tad Dievmātes svētkos mūsu Augstais Ganītājs no brīvās pasaules viņiem mācību nesaka latgaliski, bet gan komunistu uzspiestajā valodā. (..) Jūs ar komunistu uzspiestās valodas lietošanu pievienojaties un atbalstāt komunistu diktatūras īstenoto valodas apspiešanu. Vai tas nav sāpīgi?" [12].
Dzīves izskaņa un piemiņa
Laikam ejot, J. Rancāna veselības stāvoklis pasliktinājās, līdz 1969. gada 2. decembrī Grand Rapidos viņš devās mūžībā. Dzīves laikā paveiktais novērtēts ar vairāku valstu apbalvojumiem – Trīs Zvaigžņu ordeņa 2. šķiru, Vatikāna Pāvesta galma prelatūras ārzemju ordeni, Eizenhauera Apspiesto nāciju piemiņas medaļu u. c. Gadu pēc bīskapa Rancāna nāves trimdas latviešu iniciatīvas rezultātā Kanādā izveidoja “Bīskapa Jāzepa Rancāna fondu”.
Nozīmīgas bija 1995. gada maija beigas, kad Latvijā pārvesti J. Rancāna pīšļi, kurus svinīgā ceremonijā 3. jūnijā pārbedīja Aglonas bazilikas kriptā.
Godinot bīskapa devumu, 1996. gadā iznāca režisora Romualda Pipara (1952) dokumentālā filma "Jāzeps Rancāns. Baltais bīskaps ar rudzupuķi". Bīskapa piemiņa tika iemūžināta arī 2003. gadā Rēzeknē, kad netālu no pilskalna atklāja J. Rancānam veltīto laukumu, savukārt šogad – ielu Rīgā. 2018. gada augustā Latvijas Republikas Saeimas namā atklāja izstādi, veltītu Saeimas priekšsēdētāja vietas izpildītājam trimdā – Jāzepam Rancānam.
[1] Rancāns, J. Īss atskats Latvijas pagātnē un izredzes nākotnē. "Kara Invalīds". 01.08.1959., 5. lpp.
[2] Starptautisks divpusējs līgums starp kādu valsti un Svēto Krēslu, kas nosaka Romas Katoļu Baznīcas statusu un vispārējo stāvokli konkrētajā valstī.
[3] J. Klīdzēja vēstule J. Rancānam. Latgales Kultūrvēstures muzeja krājums.
[4] Bērziņš, A. Bīskaps Jāzeps Rancāns – Valstsvīrs un patriots. Tichovskis, H. (red., 1973). "Bīskaps Jāzeps Rancāns. Dzīve un darbs". Toronto: Astras apgāds, 169. lpp.
[6] Bīskaps J. Rancāns emigrācijā pildīja arī LCP vadītāja funkcijas.
[7] Viņš darbojās uz Latvijas Valdības 17. maijā piešķirto ārtkārtējo pilnvaru pamata.
[8] Bastjānis, V. Bīskapa J. Rancāna sabiedriski–polītiskā darbība. Tichovskis, H. (red., 1973). "Bīskaps Jāzeps Rancāns. Dzīve un darbs". Toronto: Astras apgāds, 205. lpp.
[10] Oriģināls: (..) “ar latgalīšu volūdu dabasūs natikšūt”.
[11] Pētera Puduļa vēstules noraksts, 1955. gada 10. oktobris. Latgales Kultūrvēstures muzeja krājums.
[12] Oriģināls: "Bet kaidā volūdā Jyus latgalim devet sovu 5 minušu sprediki? Tei nabeja latgaļu volūda, laigon Jyus pats esit latgaļs un tū volūdu lītōjot ogrōk i bazneicā i sadzeivē, bet tei beja komunistu “vienotā režīma valoda”, kuru ar varu tur uzspīž latgalim. Kod komunistu apspīstī latgali dzimtinē gaida kaidu vōrdu nu breivō pasauļa raideitōjim, tod Dīvmōtes svātkūs myusu Augstais Ganeitōjs nu breivō pasauļa jim mōceibu nasaceja latgaliski, bet gon komunistu uzspīstajā volūdā. (..) Jyus ar komunistu uzspīstōs volūdas lītošonu pīsavīnōjot un atbaļstejot komunistu diktaturas volūdas apspīšsonas izvesšonu. Voi tys nav sōpeigi?" V. Loča vēstule J. Rancānam, 1958. gada 18. augusts. Latgales Kultūrvēstures muzeja krājums.
