Poļu pēdas Liepājas vēsturē – no ostas līdz Katiņas brāļu kapiem

Grāmatu no poļu valodas latviski tulkojusi Liene Gūtmane – Liepājas Universitātes absolvente un Mareka dzīvesbiedre. Pane Liene arī sniedza nenovērtējamu palīdzību sarunas laikā. Starp citu, uz daļu jautājumu Mareks Gluško atbildēja latviešu valodā - pateicoties dzīvesbiedrei, viņš to zina. Un atzinās, ka sievas dzimtā valoda kļuvusi viņam ļoti tuva. Atliek piebilst, ka savulaik pans Gluško bija Polijas vēstniecības Latvijā līdzstrādnieks.

Tuvāk zaudētajai dzimtenei

Mareks Gluško paskaidroja, ka viņa pētījumi attiecas uz periodu, sākot no XIX gadsimta otrās puses un beidzot ar 1940. gadu:

— Līdz XIX gadsimta vidum poļu Liepājā nebija. Viņi šeit sāka parādīties no aizpagājušā gadsimta 70. gadiem, pēc 1863. gada poļu sacelšanās. Daudzi šīs sacelšanās dalībnieki tika izsūtīti, un viņiem bija aizliegts atgriezties mājās. Daļa no viņiem – galvenokārt no Lietuvas guberņām – apmetās Libavā (poliski – Lipava), tuvāk Lietuvai. Turklāt pilsētā bija laba klasiskā ģimnāzija, kur varēja mācīties vācu valodā.

Poļu ieguldījums Liepājas ekonomikas dzīvē bija vērā ņemams. Galvenais – osta un Liepājas–Romnu dzelzceļš. Apmēram 1855. gadā Krievija sāka meklēt “logu uz Eiropu”, tas ir, ostu, caur kuru varētu eksportēt graudus. Un poļu hidroloģijas eksperts un slavenais inženieris Jans Hejdatels pēc ekspertīzes secināja, ka vislabākie apstākļi ir Libavā. Konkurente bija Vindava (Ventspils).

Var teikt, ka, pateicoties Hejdatelam, Liepājā ir osta. Bet, lai nogādātu graudus Libavā, divsliežu dzelzceļa līnija Libava-Košedari (Kaišadore, atrodas netālu no Kauņas, kuras poļu nosaukums ir Kovna), tika pagarināta līdz Romniem.

Šī atzara celtniecību finansēja baņķieris no Varšavas Jans Blohs (divkārt kristīts poļu ebrejs; sīkāk šeit — L. М.). Jāteic, ka tāpēc viņš piedalījās, kā mēs tagad teiktu, “iepirkuma konkursā”, bija arī citi pretendenti, bet izvēlējās Blohu. Viņš no imperatora saņēma divas licences. Dzelzceļa būvdarbus vadīja poļu inženieris Ipolits Češhovskis. Kāpēc tieši poļu speciālisti? Viņi bija labi profesionāļi, bet Polijas Karaliste ietilpa Krievijas impērijas sastāvā. Un arī Jans Blohs, būdams varšavietis, labāk pazina poļu inženierus, tāpēc viņa izvēle ir loģiska.

Protams, ostu un dzelzceļu Libavā būvēja daudzi, taču poļu nozīme bija liela.

Pilsētas tēvi

Runājot par poļu ieguldījumu Libavas sabiedriski politiskajā dzīvē, pirmām kārtām jāatceras jurists Juliušs Rehņevskis. Tad pilsētas valdē pie varas bija vācieši. Un viņš kļuva par pirmo domes deputātu, kas nebija vācietis. Viņa darbs tika augsti novērtēts – Libavas valdē viņš nostrādāja trīs termiņus. Viņš bija arī pilsētas galvas vietnieks. Viņa māja Kungu ielā 29 saglabājusies līdz mūsu dienām. 

Vēl viena Liepājai nozīmīga poļu ģimene ir Hejmovski. Konstantīns Hejmovskis arī bija jurists, domes deputāts, strādāja pilsētas valdē. Vadīja daudzas sabiedriskās organizācijas, tostarp labdarības biedrību. Polijas vēsturē ļoti pazīstams ir viens no viņa dēliem Staņislavs Hejmovskis. XX gadsimta 50. gados, tas ir, komunistu laikos, viņš aizstāvēja strādniekus politiskajos procesos Poznaņā, kas notika pēc 1956. gada Poznaņas pavasara.

Daži Liepājas poļi: 

• Jans Hejdatels — inženieris hidrologs, ģenerālmajors; 
• Juliušs Rehņevskis — jurists, rakstnieks, sabiedriskais darbinieks; 
• Marija Znamerovska-Priferova — Liepājas komercskolas absolvente, etnogrāfe, Toruņas Universitātes profesore, Toruņas Etnogrāfiskā muzeja dibinātāja un ilggadējā vadītāja; muzejs pēc profesores nāves tika nosaukts viņas vārdā; 
• Boļeslava Zdanovska — fotomāksliniece, pedagoģe; 
• Anna Ostrovska — pedagoģe; 
• Francišeks Adamanis — ķīmiķis, farmaceits, augstskolu  mācību līdzekļu autors; 
• Staņislavs Grabovskis — mākslinieks, grafiķis, keramiķis; 
• Emils Ilinarskis— diriģents, vijolnieks, komponists, viens no Varšavas filharmonijas, vēlāk – Varšavas operas dibinātājiem; 
• Jans Makdonalds — inženieris hidroceltnieks, ģenerālleitnants, Libavas cietokšņa un karostas būvniecības galvenais inženieris;
• Aleksandrs Okolo-Kulaks — komponists; 
• Gabriels Narutovičs — inženieris hidrotehniķis, Cīrihes Tehnoloģiskā institūta profesors, Polijas sabiedrisko darbu ministrs, atjaunotās Polijas pirmais prezidents 1922. gadā; 
• Staņislavs Hejmovskis, advokāts. Attēlā redzams kopā ar tēvu Konstantīnu Hejmovski un brāli Vitoldu.

Visvairāk poļu Libavā bija XIX gadsimta beigās. Pēc 1897. gada tautskaites datiem, viņi bija 9% no 64,5 tūkstošiem pilsētas iedzīvotāju. Jāpiebilst, ka Pirmā pasaules kara sākumā poļu varēja būt vēl vairāk, taču cik tieši, ir grūti pateikt. Tas tāpēc, ka vairākus pirmskara gadus poļi un lietuvieši statistikā bija vienā ailē – pavisam viņu bija 17 tūkstoši. Protams, lietuviešu droši vien bija vairāk, taču septiņi astoņi tūkstoši no Liepājas iedzīvotājiem varēja būt poļi.

Kad Pirmā pasaules kara sākumā atnāca vācieši, pilsētas iedzīvotāju skaits saruka par pusi – no 97 tūkstošiem (kopā ar Karostu) bija palikuši 43-47 tūkstoši. Iedzīvotāji, tostarp poļi, masveidā evakuējās. Bet 1918. gadā Polija atdzima kā valsts, radās Polijas Republika un daudzi poļi emigrēja uz senču dzimteni. Starpkaru laikā Latvijā dzīvoja 2,5 tūkstoši poļu.

Katiņas asinis

Starp masu nošaušanas upuriem Katiņā bija arī septiņi liepājnieki. Viņi visi bija dzimuši apmēram pagājušā gadsimta pirmajā desmitgadē, dzimšanas vieta viņiem bija Libava, taču 1918. gadā viņi dzīvoja Polijā. No šiem septiņiem divi bija profesionāli karavīri, bet pārējie – rezervisti, kuri tajā laikā strādāja par ierēdņiem, skolotājiem…

Pirms vairāk nekā desmit gadiem Polijā sākās programma, kuras ietvaros Katiņas upuru piemiņai viņu dzimtajās vietās stāda ozolus. 2015. gada beigās tāds ozols tika iestādīts Liepājā pie Svētā Meinarda baznīcas. Uz plāksnītes ir veltījums Marjanam Hejmovskim un citiem… Tur ir uzskaitīti visi vārdi. Un

pagaidām nav citu vietu ārpus Polijas, kur būtu dzimuši tik daudzi Katiņas upuri. Un Liepājas piemiņas ozols ir vienīgais Latvijā.

No Liepājas liepām līdz Montekasino “sarkanajām magonēm”

Liba Mellere: Pēc Polijas sadalīšanas 1939. gadā starp Hitleru un Staļinu Liepājā bija internēto Polijas karavīru nometnes. Kāda ir to vēsture?

Mareks Gluško: Vērmahts uzbruka Polijai no rietumiem 1939. gada 1. septembrī, bet Sarkanā armija iebruka no austrumiem 17. septembrī. Un daļa Polijas armijas karavīru saskaņā ar Ženēvas konvenciju tika internēti Latvijā, kas tolaik bija neitrāla valsts un kurai bija tieša robeža ar Poliju (tagad tā ir Latvijas un Lietuvas robeža). Kopumā Latvijā nokļuva 1563 vai 1564 poļu militārpersonas un civilie bēgļi.

Latvijas teritorijā tika izveidotas sešas nometnes, no tām četras bija militārpersonām – Lilastē, Litenē, Ulbrokā un – jā, Liepājā. Apmēram 30 cilvēku tika nosūtīti uz sanatoriju pie Cēsīm, bet civilisti atradās nometnēs pie Siguldas un Valmieras. Šeit, Liepājā, 1939. gada 20. septembrī nonāca apmēram trīssimt militārpersonu.

Aptuveni puse tika turēti Karostas nometnē Lazaretes ielā – tur bija kara hospitālis. Tā teritorijā bija liels dārzs aiz nožogojuma, tur viņi arī dzīvoja. Pārējie dzīvoja bijušajā emigrantu mājā, tā nav saglabājusies. Nometne Karostā pastāvēja apmēram mēnesi – 1939. gadā šajā karabāzē tika izvietota Sarkanā armija. Poļus pārsūtīja uz citām nometnēm – Ulbrokā, Lilastē. Bet nometne emigrantu mājā pastāvēja līdz 1940. gada martam.

Dažos avotos tiek minēti vairāki ešeloni ar poļu virsniekiem, kas nosūtīti uz Padomju Savienību – it kā Ulmaņa valdība viņus esot izdevusi Staļinam. Tiek izteikti pieņēmumi, ka viņi visi gāja bojā Katiņā…

Šajos apgalvojumos ir gan daļa patiesības, gan vairākas būtiskas kļūdas. Virsnieku starp internētajiem bija ne vairāk kā divsimt, viņi galvenokārt atradās Liepājā. Taču viņi palika Latvijā līdz 1940. gada jūnijam, kad valsti ieņēma Sarkanā armija. Bet nošaušanas Katiņā notika 1940. gada pavasarī, divus mēnešus agrāk.

Pēc padomju karaspēka ienākšanas tie poļi, kuri vēl atradās nometnēs, tika nodoti NKVD. Viņus patiešām izveda no Latvijas, taču jau no Latvijas PSR.

Tas notika 1940. gada 22. augustā un 5. vai 9. septembrī. Poļus nosūtīja uz padomju nometnēm. Konkrēti, uz Kozeļsku. Tur bija viena no tām nometnēm, kur tika turēti vēlākie Katiņas upuri, taču tobrīd nometne jau bija tukša. Vēl viena nometne bija Juhnovā, Smoļenskas apkārtnē.

Pavisam NKVD izveda no Latvijas 811 poļu virsnieku un karavīru. Starp viņiem bija 102 vai 103 augstākie virsnieki. Daļai šo cilvēku izdevās izdzīvot – gadu vēlāk PSRS tika sākta veidot poļu armija, vēlāk – ģenerāļa Andersa korpuss (tā karavīriem bija nozīmīga loma arī traģiskajā uzbrukumā Montekasino abatijai Itālijā — L.М.). Tika izsludināta amnestija, daudzi no tiem poļiem, kas tika izvesti no Latvijas, šajā armijā iestājās. Par daudzu augstāko virsnieku likteni ziņu nav – cilvēki vienkārši pazuda, un viss. Var pieņemt, ka viņi tika iznīcināti Smoļenskas nometnē. Tātad, kā redzat, bija gan NKVD, gan poļu karavīru likvidācija, taču nekādas saistības ar nošaušanām Katiņā 1940. gada pavasarī nav. 

Saistībā ar šīm internēto poļu nometnēm var minēt lūk, vēl ko. Liepājā vēl tagad dzīvo Edgars Krievs, kura tēvs Jānis Krievs bija nometnes komandants Karostā. Edgaram tolaik bija kādi desmit gadi. Šo nometni viņš ir redzējis un man par to nedaudz stāstījis, taču viņš nezināja, kas noticis ar šiem cilvēkiem. Bet viņa tēvs, Latvijas karavīrs, tika likvidēts 1942. gadā Krasnojarskā…