LTV filmas

«Gūtenmorgens un Vienciems»

LTV filmas

Dukuru zelta līnija. Dokumentālā filma

Lietas Nr. 1918-2018. Dokumentālā filma par Latvijas policijas 100 gadiem

Policijas simtgade: Operatīvais darbinieks atklāj, kā notika Rogaļova aizturēšana

Par vienu no padomju laika bīstamākajiem noziedzniekiem kļuva Staņislavs Rogaļovs, kurš ilgstoši vairāku gadu garumā izvaroja un nogalināja sievietes, kuras agri no rīta devās uz darbu vai vēlu vakarā no tā atgriezās, izmantodamas vilcienu. Padomju sistēmā daudzi noziegumi netika reģistrēti vai izmeklēti pavirši, kā dēļ izmeklētāji noziegumu sērijā ilgi nesaskatīja kopasakarības.

1982. gada maijā viņu beidzot aizturēja, 1984. gadā izpildīja nāvessodu. Notiesāts viņš bija par desmit slepkavībām un apmēram tikpat izvarošanām, bet savā pēdējā vārdā viņš norādīja, ka pie tiem desmitiem noziegumu, ko tiesa ir pierādījusi, droši var pieskaitīt vēl apmēram 100.

Staņislava Rogaļova aizturēšana atspoguļota LTV dokumentālajā filma “Lietas Nr. 1918 – 2018”, kas veidota par godu Valsts policijas simtgadei un kurā par aizturēšanu savā atmiņās dalās toreizējais milicijas operatīvais darbinieks Valērijs Sergejevs:

Valērijs Sergejevs
   “Cik es atceros, divi štābi bija, viens bija Iekšlietu ministrijā un otrs bija Rīgas pilsētas pārvaldē. Tika izveidotas dažādas grupas, operatīvās grupas, kuras pārbaudīja visus ienākošos signālus par kaut kādām aizdomīgām personām. Un tajā dienā, ja es nemaldos, tas bija pusdienlaiks laikam, es, ejot pa koridoru, satiku, tad viņš bija pulkvedis, ģenerāli Blonski, un viņš man norādīja, ka vajag izbraukt. Vajag izbraukt un pārbaudīt vienu adresi.”

“Mūsu tā saucamā operatīvā grupa tika izveidota diezgan nejauši, jo daudzi bija aizgājuši pusdienās. Ceļā gadījās Vjačeslavs Laškevics, arī operatīvais darbinieks, spēcīgs sportists, palūdzu, lai brauc ar mani. Mums tika dota jauna “Volga”, melna GAZ 24, un tā mēs trijatā - es, Vjačeslavs un Vladimirs, šoferis, mēs braucam. Adrese Ulbrokā.”

“Ulbrokā piebraucam pie tās mājas, māja izskatījās kā baraka, vienstāva ēka, viena ieeja. Mums līdzi bija Rogaļova foto. Piezvanījām pie durvīm, attaisīja kāds vīrietis, bet tas nebija līdzīgs. Ienācām ar Vjačeslavu, mašīna palika pie mājas uz ceļa. Iegājām iekšā, sākam jautāt tam vīrietim, kas te dzīvo, cik daudz dzīvokļu. Izrādījās, ka divas ģimenes, pa kreisi sieviete un pa labi viņš ar ģimeni. Un tad, jā, viņš norādīja, ka pie sievietes dzīvo kāds, līdzīgs, attēlā redzamajam cilvēkam.

Vīrietis pašlaik esot mājās.”

“Uzreiz ienāca prātā, ka palika nenosegts logs, tāpēc.. nu, pirmais stāvs, zinot to, ka Rogaļovs var aizmukt, tādi gadījumi jau bija, tāpēc es pateicu Vladimiram (šoferim), lai viņš it kā aizbrauc ar to mašīnu pēc palīdzības, papildspēkiem. Bet uzdevums viņam bija novērot logus. Un viņš tad it kā aizbrauca, bet noslēpās aiz ceriņu krūmiem ar visu mašīnu.” 

“Mēs sākam pārbaudīt. Paklauvējām, neviens neatsaucās, klusums. Tad sākām izmantot pie mums esošas dažādas atslēgas. Viena derēja, un tiklīdz es Vjačeslavam pateicu, ka tagad “točna” atslēga ies, durvis attaisīsim, atskanēja troksnis.

Pēc tam atskanēja mūsu mašīnas signāls, šoferis pa rāciju kliedz “Rogaļovs, Rogaļovs”! Izskrējām no mājas... un ieraugām, ka kāds vīrietis bēg uz meža pusi.

Skrējām pakaļ, baidījāmies, ka, ieskrienot mežā, viņš var pazust. Un tad, nu, vajadzēja izmantot ieroci. Izvilku es pistoli. Atklāti runājot, tā bija pirmā reize, kad es tā... biju gatavs šaut uz cilvēku. Biju jauns puisis, 26 gadi, un te pēkšņi tādā “periģelkā”.”

“Pirmoreiz šāvu augšā. Brīdinājuma šāviens, nu, kā mācīja. Pēc likuma man vajag divas reizes brīdināt, un trešo reizi tad es varu pēc likuma lietot jau precīzi, šaut uz cilvēku. Un tad bija otrais vai trešais šāviens, es nezinu.

Sanāca tā, ka es izšāvu kaut kā virs Rogaļova galvas, un nejauši, tas viennozīmīgi nejauši, trāpīju kaut kādā zarā, un tas zars nokrita. Un nokrita pie Rogaļova kājām.”

“Viņš nobijās un apstājās. Apstājās, nu tur bija kādi jau 20 metri laikam līdz viņam. Un tad mēs jau lēni, lēni tā, ar Vjačeslavu tuvāk pie viņa piegājām, un Vjačeslavs, viņš nodarbojās ar karatē, viņš kaut kā, viņam smuki tā sanāca, ka ar kāju viņš iesita Rogaļovam, un Rogaļovs nokrita.

Roku dzelžu nebija, izvilku savu siksnu, un ar siksnu viņam saslēdzām rokas.

Viņš pretojās, protams, ka pretojās, lamājās, bet tikām galā. (..) Tad mēs viņu pavilkām pie mašīnas. No mašīnas es paziņoju uz štābu, ka klients mašīnā, aizturēts. Tur no sākuma nesaprata, man liekas, tur divreiz vai trīsreiz uzdeva jautājumus, vai tiešām viņš.”

“Braucām tiešām ļoti ātri. Sirēnas mašīnā nebija, bet šoferis rācijā visus brīdināja, un mēs kā ekspresis piebraucām pie Iekšlietu ministrijas. Mašīnā bija mandrāža. Es turēju pistoli, un viņu brīdināju, ja tikai viņš tur sāks kaut ko darīt, tad viņam paliks slikti un tā tālāk.”

“Svinējām, svinējām tur.. visi bija, pieredzējuši, vecāki, nu, kā, es leitnants biju, jā, tur kapteiņi, majori visi - būs prēmija, būs, būs prēmija, liela prēmija, “davai”, aiziesim tagad nosvinēsim. Nu, aizgājām uz “Liru”, Vecrīgā.

Un svinējām ne tikai mēs. Tur puiši no Rīgas milicijas pārvaldes ar bija. Tātad tur diezgan jautri viss notika. Prēmija visa palika “Lirā”.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt