Pirms spirta Ainažos bija sāls. Kontrabandas ceļi Vidzemes ziemeļos

Pierobeža vienmēr bijusi svarīga kādai šaubīgai tirdzniecības nozarei, kurai reiz padevušies gan Latvijas cēlākie, gan peļamākie prāti. Tā ir kontrabanda un tieši spirta, kurai Ainažos ir savs stāsts.

ĪSUMĀ:

  • Kontrabandas vēsture Vidzemes ziemeļos sākās ar sāli Krimas kara laikā no 1854. līdz 1856. gadam.
  • Vajadzība pēc nelegālām dzirām starpkaru periodā radās tirdzniecības aizliegumu dēļ.
  • Aktīvākā spirta kontrabanda bijusi Liepājas pusē, taču arī Ainažos norisinājušās vairākas trilerim cienīgas darbības.
  • Starpkaru periodā pastāvēja daudzas atjautīgas kontrabandas metodes – no dažāda izmēra kannām līdz “spirta torpēdām”.
  • Spirta kontrabandu Latvijas–Igaunijas pierobežā veda arī caur mežiem
  • Alkohola kontrabanda Ainažos atgriezās deviņdesmitajos pa dārza šļūteni.
  • Šodien brīvais tirgus aizpilda alkohola deficītu un cenu starpību – mūslaiku Ainažos ir alkoveikalu “Lasvegasa”.

Lavierēja ar sāli

Par kontrabandu Vidzemes ziemeļos var sākt runāt jau vismaz pirms 150 gadiem. Taču iesākumā nelegāli piegādātā manta nav bijusi vis ekskluzīva prece, bet gan sāls. Un tās ievešana nebūt nav bijusi saistīta ar peļņas gūšanu, bet gan izdzīvošanas nepieciešamību.

Krimas kara laikā no 1854. līdz 1856. gadam Baltijas jūras ziemeļu teritorijā apvienotā angļu un franču flote veica tirdzniecības blokādi, kā rezultātā apstājās uz Latviju veiktās sāls importa aktivitātes. Tas bija smags trieciens it sevišķi Latvijas zvejniecības rajoniem, lai nodrošinātu zivju un arī citu produktu sālīšanu. Kā stāsta Gunārs Illuss, novadnieks un Ainažu vēstures eksperts, tad Ainažu pusē zvejniekiem un ražotājiem jāpateicas divām slavenām jūrnieku dzimtām, Miķelsoniem un Veidēm, kuru slepus organizētie kuģi spēja izlavierēt starp Ziemeļvidzemes sēkļiem un nodrošināja nepieciešamo sāli kontrabandas ceļā.

Nelegālās dzirdas starpkaru periodā

Kā grāmatas “Spirta jūra” daļā par alkoholisko izstrādājumu kontrabandu Latvijā starpkaru periodā atklāja vēsturnieks Aigars Urtāns, tad sākotnēji tā tirdzniecību Latvijā jau uzreiz pēc neatkarības iegūšanas veicināja pagaidu valdība, nosakot ārējās tirdzniecības valsts monopolu, lai kontrolētu preču ievešanas un izvešanas lietderību. Lai nosargātu valsts ekonomiku un nepieļautu valūtas aizplūšanu, tika izveidots aizliegto importa preču saraksts, un to papildināja arī dažādas tā laika “luksusa preces” – lietas, bez kurām sabiedrībā var iztikt. Starp tām arī spirts un apreibinošie dzērieni. Otrs motīvs, protams, bija iedzīvotāju pasargāšana no alkoholisma posta, kamēr trešais – spirta ražošanā tika iznīcināti uzturam nepieciešamie produkti, kuru sagāde uzreiz pēc kara valstij sagādāja grūtības.

1921. gada 1. janvārī Latvijā izveidoja valsts saražotā spirta un degvīna monopolu un noteica nemainīgu iegādes un pārdošanas cenu. Tika izveidots Valsts degvīna izdales punktu (noliktavu) tīkls, kamēr dzērienu tirgotavu, restorānu, traktieru utml. iestāžu tiesības piešķīra pašvaldības (Pullats, Raimo, Pullats, Risto, Urtāns, Aigars “Spirta jūra”. Izdevniecība “Zinātne”, 2012.) Lieki minēt, ka tas pilnībā ierobežoja privāto uzņēmēju darbību un brīvo tirgu, kamēr iestāžu atvēršana bieži kļuva atkarīga no koruptīvām darbībām. Līdz ar to tika radīta labvēlīga augsne arī dažādām tecināšanas un vēlāk arī kontrabandas aktivitātēm, ko pastiprināja arī degvīna cena. Ja, piemēram, deviņdesmitajos gados spirts Igaunijā bija par 60% dārgāks nekā Latvijā, tad pirmās brīvvalsts laikā tieši otrādi – par 50 % lētāks nekā pie mums.

Karikatūra no 1924. gada žurnāla “Svari” Nr. 35.

Viss aprakstītais nepārprotami bija signāls dažādām nelegālām uzņēmējdarbības formām. Sākotnēji kaktu kandžas ražotāji stikla ražotnēs pasūtīja  desmitiem tūkstošu plakano stikla blašķīšu, kurās alkohols būtu vieglāk realizējams un paslēpjams (Jaunā Balss, Laikrakstu apskats Nr.11 – 12. (01.04.1925). Tad 1925. gadā “Jaunākajā Ziņās” rakstīja, ka citi gudrinieki sapirkušies caurulītes, pa kurām aizliegtajos laikos un iestādēs var slepus sūkt azotē paglabātās dziras (Jaunais Selters, Jaunākās ziņas Nr.95 (30.04.1925). Visbeidzot, viena no viltīgākajām shēmām, lai apietu noteikumus, bija daudzus uz alkohola bāzes gatavotus šķidrumus pārdot kā zāles aptiekās vai akcijas sabiedrības “Union” patentētās konfektes ar spirta pildījumu. Galējā izdomas forma peļņas gūšanai 30. gados bija “Latola spirta tecinātavas”. Latols bija Latvijā ražota degviela ar spirta piejaukumu, no kuras tika tecināta reibinošā dzira un nesa pat trīskāršu peļņu (Pullats, Raimo, Pullats, Risto, Urtāns, Aigars “Spirta jūra”. Izdevniecība “Zinātne”, 2012.).

Aktīvākā spirta kontrabanda – Liepājas pusē

Starpkaru periodā vieni no zināmākajiem spirta kontrabandistiem bija “Dancigas (Gdaņskas)– Štetinas (Ščecinas)–Mēmeles (Klaipēdas)” organizācija, kas mantu piegādāja pat no Ķīles. Tāpēc acīmredzamo ģeogrāfisko iemeslu dēļ Latvijas dienvidrietumu krasts bija aktīvākais kontrabandas mezgls, kur vadībā izvirzījās brāļi Grēves. Viens no viņu sabiedrotajiem bija arī Jūlijs Ādolfs Sniedze, kurš vēlāk sāka operēt Saulkrastu–Skultes krastmalā un 1931. gadā pie Saulkrastiem pats gāja bojā sava kravas auto avārijā ar visu nelegālā spirta kravu. Taču ciešā sadarbībā ar brāļiem Grēvēm strādāja arī igauņu Mikelmaņu (Mihkelmaņu) dinastija, kas bija vieni no zināmākajiem kontrabandistiem Latvijas–Igaunijas pierobežā.

Karikatūra no 1929. žurnāla “Svari” Nr. 7.

Sākotnēji, divdesmito gadu otrajā pusē, ierasta parādība presē bija stāstīt par Ainažu gala iedzīvotāju veiktajām mazajām aizdomīgajām darbībām. Viszināmākie gadījumi bija nelikumīga spirta un alkohola ievešana svētdienās un svētku dienās, kad degvīna tirgotavas Latvijā bija slēgtas. 1927. gadā Latvijas–Igaunijas pierobežā (Ainažu, Rūjienas, Valkas muitas apgabalos) no 119 kontrabandas gadījumiem sešdesmit četros tas bijis spirts vai alkohols. Taču trīsdesmitajos gados ziemeļu pierobežā jau saimniekoja veselas igauņu organizācijas un dinastijas. Vieni bija Vestmaņi, otri jau iepriekš minētie Mikelmaņi (Mihkelmaņi) – Bernhards Mikelmanis bija viens no celmlaužiem, kam drīz pievienojās Augusts (Pullats, Raimo, Pullats, Risto, Urtāns, Aigars “Spirta jūra”. Izdevniecība “Zinātne”, 2012.).

Bernhards Mikelmanis (?). Fēliksa Mennikova fotokolekcija. Avots: Foto no grāmatas “Spirta jūra”. Raimo Pullats, Risto Pullats, Aigars Urtāns

Abi minētie brāļi tad arī gāja bojā Ainažu–Iklas pierobežas apšaudēs. Vispirms jau 1936. gadā kādā oktobra naktī virs Iklas rosīšanos piekrastē pamanīja Pērnavas robežsardzes kordona komandieris Augusts Ilvess. Puse iesaistīto iebēga jūrā, bet viens no kontrabandistiem devās iekšzemē, kuru Ilvess uzreiz pēc brīdinājuma zalves letāli sašāva. Mirstošais bēglis izrādījās Augusts Mikelmanis, kurš atklāja, ka kontrabanda nākusi no Gdaņskas, un notikumu plaši aprakstīja Latvijas presē. Esot arī zināms, ka pašu robežsargu Augustu Ilvesu jau pēc vairākiem gadiem nogalināja atriebēji. Turpretī 1938. gadā netālu no Ainažu–Iklas robežpunkta apšaudē mira arī otrs brālis Bernhards.

Augusts Ilvess (pa labi) ar kāda reida laikā konsfiscēto spirta kontrabandu. Suleva Kasvandika fotokolekcija.

Spirta torpēdas un citas metodes

Kā zina stāstīt ainažnieks Gunārs Iluss, tad visparastākā “legālā” metode, kas apgāja likumu, bija pāri robežai ienest divas neatvērtas pudeles un cigarešu paciņas (maksimāli atļautais daudzums) un pa vienai neatvērtai “personīgai lietošanai”. Tādējādi muita nevar aizturēt, bet ir lieka manta, ko pārdot. Vēl cita mazās kontrabandas metode bija īpašā izliekumā veidotas skārda blašķes, kuras labi piekļāvās pie kontrabandista sāniem un nebija redzamas no malas, pārejot robežu (jāpiebilst, ka spirta kannu formas bija visdažādākās – gan plakanas blašķveida, gan standarta taisnstūrveida, gan trīsstūra, gan konusa formā, gan apaļas no stikla un citas).

Spirta kanna Salacgrīvas muzejā.

Taču visbiežāk vidēja izmēra kontrabanda tika nogādāta krastā un ierakta pludmales smiltīs, kas bieži praktizēta arī Ainažos. Gunārs Iluss norāda piejūras posmu ap ostas līci, kuru kādreiz saukuši par “Kurmju kalnu” un kur nereti kontrabandisti nobedījuši savu mantu. Taču šai metodei bija dažādi riski – gan regulāras robežsardzes patruļas, gan pat vietēji iedzērāji, kas, atraduši šādu “spirta bufeti”, to patvaļīgi patērēja un ņēma līdzi. Vēl viena metode bijusi sasiet kopā vairākas spirta kannas, ievietot tās maisā ar atsvariem un nogremdēt ar īpašām atzīmēm slēpņos jūrā. Prese šo metodi drīz pārsaukusi par “spirta iedēšanu”.

Karikatūra no 1926. gada žurnāla “Svari” Nr.46.

Taču masveida jūras kontrabanda trīsdesmito gadu otrajā pusē visbiežāk tika pārvietota ar tā saucamajām “spirta torpēdām”. Igauņi bija vieni no tās ieviesējiem, un metodes pamatā bija aiz laivām velkama zemūdens tvertne, kas pildīta ar spirta kannām. Aigars Urtāns grāmatā “Spirta Jūra” min, ka latvieši šo tehniku attīstīja, pie torpēdām piestiprinot ar līmi klātu korķa plātni un konstrukciju nogremdējot. Pēc pāris dienām līme izšķīda, korķa plātne atdalījās un uzpeldēja virspusē, norādot “iedētā'' spirta vietu (šeit kontrabandas apritē tika noalgoti vietējie zvejnieki, kas “lomu” netraucēti nogādāja krastā un visbiežāk atkal ieslēpa smiltīs).

Spirta torpēda. Avots: Foto no grāmatas “Spirta jūra”. Raimo Pullats, Risto Pullats, Aigars Urtāns

Spirta ceļi plūda arī caur mežiem

Kontrabanda Latvijas–Igaunijas pierobežā vesta arī caur mežiem. Lai pieminētu šo faktu, Latvijas Dabas aizsardzības pārvalde izveidoja Ēkāju “kontrabandistu” gājēju taku, kas veidota uz veco meža ceļu bāzes. Bijušais mežsargs Valdis Helmuts Holms no vietējās mežsargu dzimtas norāda vēl kādu, pat zināmāku taku, kas reiz izmantota, lai pāri robežai dzītu ne vien spirtu, bet arī lopus, par kuriem Igaunijā padomju laikā maksāts vairāk. Šobrīd gan stiga vairākkārt paplašināta un pārvērsta par ceļu, taču Igaunijas pusē daba joprojām saglabā savu nepieradināto, vēsturisko izskatu.

Kontrabandistu taka pie Ēkāju ceļa. Valda Helmuta Holma norādītā taka ir uz dienvidiem no “Pierobežas ceļa”. Ekrānuzņēmums no raidījuma “Ielas garumā”.

Valdis Helmuts Holms zina stāstīt, ka vēl sešdesmitajos gados mežos klejojis pa kādam igauņu kontrabandistam. Viens no viņiem bijis kāds Tendermans ar vienu aci (otru esot izšāvuši robežsargi), kas savas darbības maskējis ar kārkla mizu plēšanu. Tikmēr kāds cits esot nodedzinājis vietējā mežsarga māju, lai iebaidītu robežsargus, kamēr tie apmeklējuši kinoteātri.

Kontrabanda Ainažos atgriežas deviņdesmitajos pa šļūteni

1996. gada rudenī Ainaži nonāca policijas redzeslokā, kad tika atklāta apmēram 300 m gara plastmasas caurule, kas stiepās pāri Latvijas–Igaunijas robežai. Apmēram 2 cm diametrā, parasta dārza laistāmā šļūtene bijusi ierakta 20 cm dziļumā zem velēnas, Ainažu pusē tā beigusies tīruma vidū pretī kādai jaunbūvei, kur it kā dzīvo kāda slavena padomju laika kandžas tecinātāja. 1997. gada pavasarī par notikušo rakstīja gan igauņu “Postimees”, gan “Neatkarīgā Rīta Avīze”, kurā minēts, ka “Tranzītvada licēji smagi strādājuši, vietām pat pusrāpus, jo, ierokot cauruli, vajadzējis pārvarēt grāvi un ceļu, bet Iklas pusē pat veco dzelzceļa uzbērumu.”(VANZOVIČS, S. (), 'Tur varēja tecēt spirta upes...', Neatkarīgā Rīta Avīze. Nr. 62 14.03.1997.).

Cauruli un ar automašīnas akumulatoru darbināmu sūkni likumsargi esot atraduši uzreiz, un “ekspluatācijā” tā nekad neesot bijusi nodota. Vai iniciatīva nākusi no igauņu vai latviešu puses – to policijai it kā esot izdevies noskaidrot, bet tā atļāvās nekomentēt, jo notikušais ir robežsardzes pārziņā. Tikmēr iedzīvotāju viedokļi dalījās un nav skaidri, iespējams, joprojām.

Alkoveikalu “Lasvegasa” mūslaiku Ainažos

Zināms, ka šajos laikos nepastāv ne valsts monopols, ne robežkontrole uz Latvijas–Igaunijas robežpārmijas. Lai apmierinātu pieprasījumu pēc lētākām dzirām, Ainaži ir kļuvuši par alkoveikalu “Lasvegasu”, kuru bieži apmeklē ne vien ziemeļu kaimiņi, bet arī paši latvieši. Tas, protams, neveicina atturību, taču šobrīd industrija ir pārredzama un caurspīdīga, akcīzes nodoklis daudz veiksmīgāk papildina valsts kasi un alkoveikali dod darbavietas vietējiem iedzīvotājiem.

Vai dziru lietošana mūsu laikos daudz vairāk ietekmē cilvēku veselību un sadzīvi, par to laikam jājautā somiem un igauņiem, kuru pirkumu attiecība Ainažu veikalos un dziru patēriņš ir nesamērojami lielāks.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt