“Pulku sāka formēt Liepājā, tūlīt pēc tam, kad Kurzeme tika atbrīvota no Bermonta spēkiem. Pulka pamatsastāvā tika iekļautas 8. un 10. artilērijas rezerves baterijas, kuras agrāk piedalījās kaujās pret Bermontu. 8. un 10. baterijas 1919. gada 20. decembrī tika apvienotas 10. artilērijas divizionā. 29. decembrī uz Liepāju ar kuģi tika atvesti pulkam domātie franču lielgabali un munīcija. 1920. gada 3. janvārī armijas komandieris par Zemgales artilērijas pulka komandieri ieceļ pulkvežleitnantu Ādolfu Zemgalnieku.
Pirmā pavēle saistībā ar pulku parakstīta 12. janvārī, un šis datums tiek uzskatīts par pulka dzimšanas dienu. Pēc galīgās izveidošanas pulks piedalās kaujās Austrumu frontē un palīdz Polijas armijai. 1920. gada jūlijā pulkam jāiztur īpaši sīvas kaujas, jo Polijas armija šajā frontē savas operācijas bija beigusi. 1921. gadā pulks atgriezās no karalauka un tika izvietots Daugavpils cietoksnī, kur ir dislocēts arī pašlaik,” tā Zemgales artilērijas pulka 15. jubilejā tā īso vēsturi izklāsta laikraksts “Naš daugavpilsskij golos” (“Наш даугавпилсский голос”).
Cits izdevums – avīze “Daugavas Vēstnesis” – 1935. gada 20. oktobra numurā raksta par Itālijas grāfienes Lagervejas vizīti Daugavpilī. Nīderlandē dzimusī Lotija Pedone atbraukusi, lai apciemotu dēlu Kārli Viljamu Strucu, kurš dienējis Zemgales artilērijas pulka trešajā baterijā. Par Itālijas grāfieni Lotija Pedone kļuvusi, apprecoties otrreiz pēc pirmā vīra nāves. Savukārt viņas pirmais vīrs un Kārļa Viljama tēvs bijis Spānijas konsuls Rīgā un, pēc visa spriežot, viņam bijušas latviešu saknes. Jaunā nīderlandiete kādu laiku dzīvojusi ar vīru Rīgā, pēc tam ģimene aizbraukusi uz Sanktpēterburgu un tālāk – uz Šveici. Dēls piedzimis 1917. gadā, dzīvojis Šveicē un Romā, bet gribējis Latvijas pilsonību un atbraucis uz Latviju, lai dienētu armijā.
Avīzei “Daugavas Vēstnesis” Kārlis Viljams stāstījis, ka te dzīvojis viņa tēvs, te dzīvojuši un apbedīti viņa senči. Viņš gribot palikt latvietis, tāpēc noraidījis visus priekšlikumus mainīt pilsonību. Jaunietis atzīst, ka pagaidām brīvi nerunājot latviešu valodā (laikraksts vēsta, ka Kārlis Viljams protot piecas valodas, taču praktizēties runāt latviski Romā esot bijis problemātiski. – L.V.),
tomēr varot apliecināt, ka viņa militārā priekšniecība un dienesta biedri darot visu iespējamo, lai viņam palīdzētu pārvarēt valodas grūtības.
Savukārt grāfiene uzsvērusi, ka ikviens apzinīgs cilvēks mīl savu dzimteni un viņa priecājoties, ka arī viņas dēls tā domā.
Pēc vēsturnieka Ērika Jēkabsona sniegtajām ziņām,
Zemgales artilērijas pulkā dienējis vecticībnieks Pāvels Makarovs (1903-1943), kurš savas virsnieka karjeras beigās uzdienējies līdz pulkvežleitnantam. Latvijas armijā bijuši tikai divi pulkvežleitnanti vecticībnieki.
Makarovs dzimis Rīgā, beidzis Latvijas armijas karaskolas artilērijas nodaļu un 1924. gadā leitnanta pakāpē norīkots dienēt Zemgales artilērijas pulkā. Jau septembra beigās pavisam jaunais virsnieks iecelts par baterijas otrā vada komandieri. Vēlāk Makarovs ne reizi vien paaugstinājis kvalifikāciju, 1938. gadā pārcelts uz artilērijas divizionu Cēsīs. Pēc 1940. gada notikumiem pulkvežleitnants Makarovs nokļuvis Sarkanajā armijā un 1941. gada jūnijā nosūtīts mācīties uz artilērijas akadēmiju Maskavā. Tomēr drīz sekojis arests. Makarovs nonācis Noriļskā. Spriedums – sešu gadu ieslodzījums. 1943. gada oktobrī virsnieks miris.
Ēriks Jēkabsons pievērš uzmanību kādam apstāklim – lietā, kas tika sākta pēc viņa aresta, Pāvels Makarovs norādījis tautību “latvietis”.
Ar Zemgales artilērijas pulku saistīts arī Alberta Rumbas (1892-1962) dienests.
“Pieredzējis artilērists, ieguvis speciālo izglītību 1915. gadā Petrogradā, dienējis Kolčaka armijā, viņš 1920. gadā atgriezies Latvijā. 1934. gadā norīkots uz Zemgales artilērijas pulku par saimniecības priekšnieku. Pirms tam – 1924. un 1928. gadā – pārstāvējis Latviju ziemas olimpiskajās spēlēs Šamonī (Francija) un Sanktmoricā (Šveice). Sanktmoricā ātrslidotājs Rumba bija vienīgais Latvijas sportists, Šamonī startēja divi Latvijas pārstāvji. Rumbas labākais rezultāts bija desmitā vieta 1500 metru distancē Šamonī.
Vēlāk Latvijas olimpietis strādājis, kā tagad teiktu, par sporta funkcionāru gan nacistu, gan padomju okupācijas laikā. 1949. gada 25. martā viņš tika izsūtīts uz Amūras apgabalu, pēc tam dzīvojis brīvajā nometinājumā Kazahstānā. 1955. gadā Rumba tika atbrīvots, viņš atgriezās Latvijā. Miris 1962. gadā pansionātā Rīgā,” Rus.lsm.lv pastāstīja Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeja kultūrvēstures nodaļas vadītāja Valentīna Slavkovska.
Zemgales artilērijas pulka komandieri dažādos gados bijuši astoņi virsnieki. Visilgāk – no 1926. līdz 1929. un no 1930. līdz 1932. gadam – to vadījis pulkvedis Edgars Teofils Jākobsons (1888 – 1964). Pirmo artilērista pieredzi Jākobsons ieguvis Pirmā pasaules kara gados, 1919. gadā mobilizēts Sarkanajā armijā, no tās pēc dažām nedēļām dezertējis. Dienējis ne tikai Zemgales, bet arī Kurzemes, Vidzemes un citos artilērijas pulkos. Otrā pasaules kara laikā bijis latviešu leģionā. Pēc kara nonācis Vācijā, vēlāk ASV, bet vēlāk atgriezies Vācijā, kur arī apbedīts.
Divi Zemgales artilērijas pulka komandieri – Arveds Kalniņš un Aleksandrs Kasparsons – gājuši bojā Noriļskas nometnē: Kalniņš 1944. gadā, bet Kasparsons – 1949. gadā.
- Rus.Lsm.lv un autore pateicas par palīdzību un informatīvo atbalstu Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeja kultūrvēstures nodaļai un personīgi Valentīnai Slavkovskai.
