Pirms 100 gadiem poļi Latvijā kļuva redzamāki

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Šis gads pamazām tuvojas nogalei, tas ir svarīgs gads ne tikai Latvijai, kura svin savas konstitūcijas simtgadi, pirmās Saeimas sanākšanu vai pirmā prezidenta vēlēšanās. Tas gads ir būtisks arī nacionālajām minoritātēm, tajā skaitā pie Daugavas dzīvojošiem poļiem.

Pirms 100 gadiem tika izveidota Latvijas Poļu biedrība, kura turpina pastāvēt arī šodien; pirms 100 gadiem Latvijas Saeimā parādījās pirmais Polijas pārstāvis, jurists un advokāts Jans Viežbickis (Jan Wierzbicki) (kopumā Latvijas Saeimā 1922.–1934. gadā bija trīs poļi). Pirms 100 gadiem Latvijas teritorijā tika izdots pirmais poļu laikraksts "Głos Polski" ("Poļu Balss"), par kura galveno redaktoru kļuva Juzefs Miežviņskis (Józef Mierzwiński), vēlāk Rīgas poļu ģimnāzijas "Baštuvki" ("Basztówki") direktors.

  • Oryginał w języku polskim można przeczytać tutaj.
  • Русский перевод можно прочитать здесь.

Ir neskaitāmi daudz gadadienu, faktu, notikumu un uzvārdu. Lai gan poļi Latvijā dzīvojuši vismaz kopš Livonijas piederības Žečpospoļitai, visas trīs lietas (biedrība, poļu parlamentārieši, neatkarīgā prese) saplūda kopā līdz ar 1918. gada 18.novembrī (nedēļu pēc tam, kad Polija pasludināja neatkarību) proklamēto Latvijas valsti, tuvu Polijas sabiedroto (atcerēsimies kopīgo Latgales atbrīvošanu 1920. gada janvārī). Ja Latvija 1919. gadā nokļūtu padomju ietekmes sfērā, poļus, dzīvojošos Daugavas tuvumā, iespējams, gaidītu līdzīgs liktenis kā viņu Ukrainā un Baltkrievijā dzīvojošos tautiešus, kur par neatkarīgo poļu sabiedriski politisko darbību nebija ne runas, bet trīsdesmitajos gados cilvēki sāka vienkārši pazust.

Mazākumtautību multimediju platforma Rus.LSM.lv publicē materiālus vienā no Latvijas nacionālo minoritāšu valodām – poliski, un šie materiāli būs pieejami arī latviski un krieviski.  

Projekts “Łotwa po polsku” (Latvija poļu valodā) realizēts ar jaunās poļu paaudzes pārstāvju – J. Pilsudska Daugavpils valsts poļu ģimnāzijas audzēkņu un Polijas profesionālo žurnālistu – līdzdalību.

Žurnāla “Przegląd Bałtycki” (“Baltijas apskats”, www.przegladbaltycki.pl) galvenā redaktora vietnieks Tomašs Otockis ir poļu žurnālists, kurš atspoguļo notikumus Baltijā. 12 gadus viņš raksta par tematiem, kas saistīti ar Baltijas valstīm. Kopš 2013. gada regulāri apmeklē Latviju, iemīlējis Rīgu, Ventspili un Cēsis. 

No poļu valodas tulkoja Alina Smiļgina, J. Pilsudska Daugavpils Valsts poļu ģimnāzijas audzēkne.

Poļu sabiedriskās dzīves vēsture Daugavas tuvumā nebija viegla – 1931. gadā Latvijas demokrātiskā valdība uz laiku atzina Latvijas Poļu savienību par nelikumīgu (pirmskara republikā politiskā konkurence bija stingrāka, nekā tagad, bet biedrība izvirzīja savu kandidatūru pašvaldību un Saeimas vēlēšanās, bija citu tautību vēlēšanu sarakstu konkurents) – tas liecina par to, ka poļu-latviešu "piesardzīgo" kaimiņattiecību un "piesardzīgās" draudzības (prof. Ērika Jēkabsona termini) apstākļos kļuva iespējama Latvijas poļu oficiālā darbība  (starp citu, to pašu garantēja, lai gan mazākā mērā, konflikta par Viļņu dēļ, toreizējā Lietuvas valsts).

Pēckara Latvijā tā nebija. Līdz ar Latvijas PSR pastāvēšanas sākumu poļu diasporas oficiālā darbība beidzās. 1940. gada augustā pēc padomju valdības rīkojuma pārstāja izdot iknedēļas laikrakstu "Nasze Życie" ("Mūsu Dzīve") (poļu prese atgriezīsies Latvijā tikai 1991. gadā), 1940. gada novembrī tika slēgta Latvijas Poļu biedrība.

Starp citu, Polijas parlamentārieši pazuda daudz ātrāk, sākoties Kārļa Ulmaņa autoritārajam režīmam 1934. gadā. Sanāca, ka tieši Jans Viežbickis uzstājās ar pēdējo poļu runu Saeimā, pirms to atlaida. Tomēr pat autoritārās iekārtas apstākļos poļu darbība Latvijā turpināja pastāvēt (padomju laiku septiņdesmitajos gados vienīgi "Polonez" bailīgi pacēla Polijas karogu).

Tagad, jau demokrātiskajā Latvijā, darbojas Latvijas Poļu biedrība, kas vasaras nogalē svinēja savu simtgadi, ir poļu mediji – ne tikai papīra laikraksts, kā pirms kara, bet arī radio un televīzijas raidījumi, poļu skolas, slēgtas 1949. gadā un atkal atvērtas 1991. gadā, kā arī pašvaldības amatpersonas, kas atzīst savu saistību ar Poliju. Nav tikai Rīgas teātra, kā pirms kara, un Poļu namu visā Latvijas teritorijā, nav arī entuziasma sociālajā darbā, kas bija poļiem pirms kara un raksturoja XX gadsimta deviņdesmitos gadus Daugavas apkaimē. Taču atkal ir poļu karavīri, kuri, tāpat kā 1920. gadā, aizsargā Latviju, kā arī (diemžēl joprojām pārāk vāja) Polijas ekonomiskā un kultūras klātbūtne Latvijā.

Kurā virzienā tas viss virzīsies? Esmu ļoti piesardzīgs optimists, joprojām ir nepieciešamas idejas, aktīva darbība, atbalsts no Polijas un arī Latvijas, kurai ir jāsaprot, ka šeit nedzīvo tikai latvieši un "krievvalodīgie", ka valsts interesēs ir redzēt "mazās nacionālās minoritātes" (poļus, lietuviešus, ebrejus, ukraiņus, baltkrievus). Savu sakņu apzināšanai un pagātnes zināšanai. Labai izglītībai un pastāvīgai piekļuvei poļu kultūrai, kura, tāpat kā latviešu, pieder pie eiropeiskās.

Šim nolūkam kalpos poļu apakšsadaļa portālā Rus.LSM.lv. Aicinām lasīt regulāri! 

No poļu valodas tulkoja Alina Smiļgina,  J.Pilsudska Daugavpils Valsts poļu ģimnāzijas audzēkne.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti