Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados būvētā Tīsu raķešu bāze jau pirms vairākiem gadiem kļuvusi par vietu, kur dažkārt militārās prasmes apgūst jaunsargi.
Šoreiz biedrība ''Latviešu strēlnieks'' Tīsus izvēlējusies, lai pirmoreiz atainotu 1944. gada Lestenes kauju.
“Mēģināsim pilnīgi nokopēt visu, kā ir bijis 1944. gadā. Vienīgā nianse, ka mums ir ieradušies tik daudz dalībnieku, ka vācu pusē ir tehnikas pārsvars. Krievi toreiz ņēma virsroku, un vāciešiem ar visu savu labo tehniku diemžēl būs jāatkāpjas,” stāstīja pasākuma organizators, biedrības ''Latviešu strēlnieks'' pārstāvis Ēriks Grinevics.
Trešā aizstāvēšanās lielkauja sākās Saldus apvidū, bet vēlāk sarkanarmieši pārgāja uzbrukumā visā Kurzemes frontē. Sīvākās kaujas izvērtās 19. un 21.vācu divīzijas aizstāvētajā iecirknī starp Dobeli un Džūksti.
Latvieši cīnījās gan sarkanarmiešu, gan vācu karaspēka rindās, tāpēc nereti latviešiem nācās cīnīties pret latviešiem.
“Tas ir tas zemes pleķītis, kur latviešu zēni atkāpās, un kā mēs zinām vēsturiski, pēc būtības arī nekapitulēja, vienkārši sameta plintis krūmos un aizgāja mājās,” norādīja vēsturnieks Normunds Jerums.
Kaujas rekonstrukcijā piedalījās ap simts dalībnieku, tostarp arī jaunsargi un viesi no citām valstīm. 19. vācu divīzijas kareivju ādā iejutās biedrības ''Latviešu strēlnieks'' dalībnieki. Plecu pie pleca ar vīriem kaujā devās arī dažas daiļā dzimuma pārstāves.
Kaujas rekonstrukcijas dalībniece Zanda Zariņa atzina, ka pats grūtākais ir tas, ka tomēr ir jāzina vēsture, jāzina kaujas taktika, tāpēc viss tiek iepriekš izrunāts, un jāzina, kas tev ir mugurā.
“Mēs cenšamies būt tieši tādi, kādi bija tajā laikā.. ieroči, formas, transporti. Tas viss ir vēsturiski, tas nav tā, ka mēs te kaut ko sadomājām, saģērbāmies un braucam,” piebilda biedrības ''Latviešu strēlnieks'' pārstāvis Večeslavs Abramenko.
Nākotnē iecerēts, ka Tīsu bāze varētu kļūt par pastāvīgu vietu vēsturisko kauju rekonstrukcijām.
