Piemirstā uzvaras diena: bermontiešu sakāve pie Liepājas

Stratēģiski svarīga pilsēta

Liepājai 1919. gada notikumos bija ārkārtīgi nozīmīga loma. Vairākus mēnešus tā bija Latvijas Pagaidu valdības mītnes vieta. Šeit atradās arī Vācijas armijas noliktavas un štābi. Liepāja bija arī stratēģiski svarīga osta Sabiedroto valstu (Lielbritānijas un Francijas) kara flotēm, kuras darbojās Baltijas jūrā.

Liepājas infrastruktūra bija palikusi gandrīz neskarta 1. pasaules kara laikā, tajā bija saglabājušies arī rūpniecības uzņēmumi, kurus Krievija kara sākumā nebija paspējusi evakuēt. 1919. gada jūnija beigās, pēc sakāves Cēsu kaujās un Vācijas valdības noslēgtā Versaļas miera līguma, vācu spēki pameta Liepāju un tā atkal nonāca Kārļa Ulmaņa vadītās Latvijas Pagaidu valdības kontrolē.

Liepāja bermontiādes sākumā

Liepājas stratēģisko nozīmi novērtēja gan Latvijas armijas vadība, gan Sabiedroto valstu pārstāvji. Jūnija pašās beigās Lielbritānijas kara kuģi uz Liepāju pārvietoja Ziemeļlatvijā steidzīgi saformēto 3. Jelgavas (vēlāko 7. Siguldas) kājnieku pulku. Tas radīja nopietnus draudus vācu spēku aizmugurei un kļuva par vienu no faktoriem, kas lika vāciešiem noslēgt Strazdumuižas pamieru.

Oktobra sākumā Liepājā atradās tikai dažas regulāras kaujas vienības - 6. Rīgas kājnieku pulka 2. rota un 7. Siguldas kājnieku pulka 2. un 8. rota. Lielāko daļu Liepājas garnizona veidoja dažādi rezerves un aizmugures formējumi: Latgales divīzijas papildu bataljons, Grobiņas bataljons un Grobiņas komandanta komanda, un Kara ostas komandanta komanda. Bermontiādes sākumā vācu spēki Liepājas tuvumā izturējās pasīvi – lielākā uzmanība bija pievērsta Rīgas ieņemšanai.

Tomēr neveiksmes pie Rīgas mudināja vāciešus meklēt panākumus citviet – gan savu spēku aizmugures nodrošināšanai, gan karavīru uzmundrināšanai.

Bermontiešu uzbrukums

Sadursmes Liepājas tuvumā ar bermontiešu spēkiem sākās 4. novembrī, tomēr izšķirošais uzbrukums sekoja desmit dienas vēlāk. Klaipēdā dzimušā Vācijas armijas kapteiņa Karla fon Plēves komandētā karaspēka grupas (tās kodolu veidoja 2. gvardes rezerves pulks) pirmie uzbrukumi 13. novembrī tika veiksmīgi atsisti ar Sabiedroto karakuģu uguns palīdzību.

14. novembra agrā rītā vācieši pēc spēcīgas artilērijas sagatavošanas uguns pārgāja triecienā, pārejot Tosmāres ezeram un no aizmugures ieņemot Ziemeļu fortu. Pretinieks strauji devās pilsētas virzienā, uzbruka arī Vidus un Dienvidu fortiem. 14. novembra rītā Liepājas liktenis karājās mata galā. Šķita, ka vācieši kuru katru brīdi ieņems pilsētu.

Latvijas armijas pretuzbrukums

Liepāju no krišanas glāba pēkšņs un pārdrošs Latvijas armijas vienību pretuzbrukums. To ar savu uguni atbalstīja Lielbritānijas kara flotes kuģi: divi kreiseri, monitors un pieci eskadras mīnu kuģi ar pavisam 42 lielgabaliem (kuģu apkalpēs bija aptuveni pusotrs tūkstotis jūrnieku). Pretuzbrukumā piedalījās arī Latvijas armijas bruņotais vilciens “Kalpaks”, uz kura bija uzstādīts angļu flotes 77 mm lielgabals. Liepājas garnizona rezerves rotu prettrieciens aizrāva līdzi arī daudzu sakauto vienību karavīrus.

Latvijas armijas pretuzbrukums pilnībā mainīja kaujas gaitu. Bermontieši daudzviet panikā bēga, vienu pēc otra izdevās atgūt zaudētos fortus. Dienvidu fortā izdevās atbrīvot arī tur ielenkumā saspridzinātajā pulvera pagrabā palikušos 20 latviešu karavīrus. Ap pulksten vieniem dienā Latvijas armija bija atguvusi savas agrākās pozīcijas, bet pretinieks bēga Grobiņas virzienā.

Līdz ar to bermontieši dažu dienu laikā bija piedzīvojuši jau otro lielo sakāvi – 11. novembrī bija zaudēta Pārdaugava, bet 14. novembrī sakauta Plēves grupa.

Liepājas aizstāvju zaudējumi bija smagi – pavisam 234 cilvēki (38 kritušie, 69 ievainotie un 127 bez vēsts pazudušie). Gūstā bija saņemti 50 vācieši un iegūtas vērā ņemamas trofejas, tai skaitā 19 ložmetēji. 55 gadus veco Jēkabu Klavieru par varonību Liepājas aizstāvēšanas kaujā apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni un ieskaitīja 10. Aizputes pulkā kā virsseržantu.

 

Materiāls pirmo reizi LSM.lv publicēts 2019. gada 14. novembrī.