Netālu no Vecmīlgrāvja tilta, kur slejas vientuļš, balts krusts, barikāžu laikā atradās ap 50 smagās tehnikas vienību. Tas bija bīstamākais Latvijas sargu postenis, jo turpat netālu bāzējās omonieši. Sajutuši PSRS nodevību viņi ārdījās kā stūrī iedzīts dzīvnieks. Bruņutehnikas apšaudē viena lode galvā ķēra 39 gadus veco Satiksmes ministrijas šoferi Robertu Mūrnieku. Viņš kļuva par pirmo barikāžu upuri.
Ziņa par pirmo barikāžu upuri 1991. gada 16.janvārī daudziem barikāžu dalībniekiem lika saprast, cik patiesībā bīstami ir tas, ko viņi dara.
"Tas bija šoks, tas varbūt arī bija zibens tajā vienotības eiforijā, kādā mēs bijām uz barikādēm, un izpratnē par to, cik tas ir bīstami un kā tas var pagriezties. Es domāju, tas tiešām bija tāds kā zibens, bet arī šī vienotība uzplauka vēl vairāk. Es atceros, Roberta Mūrnieka bērēs nevarēja Mārupes kapiem tikt klāt, cilvēku tūkstošu tūkstoši," stāsta barikāžu dalībnieks Romualds Ražuks.
25 gadus pēc barikādēm to dalībnieku atmiņu stāstos noklausās paaudze, kas dzimusi jau brīvā Latvijā.
Protams, katram ir savas atmiņas par barikāžu laiku. Vecmīlgrāvī ieroču nebija, toties bija pārliecība – stāvēt.
"Mūs vakardien vēstures skolotāja uzrunāja, vai kāds grib no mūsu skolas braukt, un mēs bijām pirmās, kuras gribējām, un, protams, puiši – nešaubīgi uzreiz. Mūs uzrunāja tieši skolotāja, viņa ir stāstījusi par tiem laikiem, cik bija grūti, ka mums tieši tiem varonīgajiem cilvēkiem ir jāpateicas, ka mums ir vispār sava valsts," stāsta LTV sastaptās Kārķu pamatskolas skolnieces Ilze, Linda un Monika.
Visu pēcpusdienu barikāžu atmiņu stāsti skan arī Ķīpsalā, kur pasākumā “Bulvārī brīvība” pulcējušies 1991.gada janvāra notikumu dalībnieki ar tuviniekiem. Galvenie barikāžu atceres pasākumi gaidāmi 20.janvārī.
