Pēc smagajām kaujām pie Rīgas 1919.gada 14.novembrī Bermonta armija atkāpās uz Liepāju, kur bija salīdzinoši nelielas latviešu karavīru vienības – aptuveni 1800 kareivju.
Tās sargāja stratēģiski svarīgus objektus dažādās pilsētas vietās un nebija gatavas vācu karaspēka uzbrukumam.
“Neapmācītie jaunie karavīri, redzot, ka vācieši brūk virsū, panikā pameta šautenes un bēga prom,” stāsta vēstures pētnieks Juris Raķis.
Tikai pateicoties Jēkabam Klavieram, kurš notikuma vietā ir nejauši un aptur bēgošos karavīrus, tiek sakautas bermontiešu pozīcijas. “Puikas, ko jūs darāt!"- ar savu apņēmību viņš sapulcē jauniešus, pārliecina, pagriež pretējā virzienā un ved triecienā, un izsit vācu pozīcijas,” vēsturiskos notikumus atstāsta vēstures pētnieks Juris Raķis.
Liepājas muzejā glabājas fotogrāfijas un Jēkaba Klaviera lietas.
Par vīrišķību un drosmi viņš saņēma Lāčplēša ordeni un pilnīgi droši var teikt, ka viņš ir viens no tiem, kuriem Latvijas valsts var teikt paldies par savu neatkarību.
“Tas iezīmējas kā laiks, kad Liepāja tiek saukta par Latvijas galvaspilsētu, jo šeit uzturas Ulmaņa pagaidu valdība un laiks ir sarežģīts un neviennozīmīgs. Lielu daļu Latvijas kontrolē Stučkas padomju valdība, un Liepājā provāciskie spēki īsteno apvērsumu Ulmaņa valdībai," stāsta Liepājas muzeja speciālists Kristaps Kaktiņš.
Liepājas muzejs jau šobrīd uzsācis gatavoties valsts dibināšanas 100 gadadienai, ko svinēs 2018.gadā, un gatavo ekspozīciju par Liepājas nozīmi valstiskās neatkarības iegūšanā.
