Jūrā lieli viļņi, pūš stiprs vējš. Vietējais iedzīvotājs Artūrs Nikolājevs stāsta, ka tagad kuģa paliekas ir dziļāk jūrā un arī pagriezušās citādāk. Tieši Artūrs pagājušajā nedēļā ziņoja par izskalotu kuģa vraku netālu no Daugavgrīvas mola - to uzgājis pēc vējainas dienas, pastaigājoties kopā ar ģimeni un suni jūras krastā:
„To nevarēja neieraudzīt. Tikko tu izej ārā pludmalē, labajā pusē uzreiz bija tāds [objekts]. Parasti tajā tādas lietas neatrodas. Mēs piegājām un paskatījāmies. No sākuma likās, ka kaut kādi dēļu gabali. Bet pēc tam, kad skatījāmies, ka tur jau visa konstrukcija, tad saproti – nu, kaut kas interesants. Ja paskatās vērīgāk, tad tomēr tur var saprast, ka tā ir kuģa konstrukcija. Ja koka tapas, tad jau saproti - koka tapas mūsdienās neizmanto neviens, ja nav kaut kas ļoti specifisks.”
Tādēļ Artūrs izlēmis informēt Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju par atradumu. Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes speciālisti par izskaloto kuģa vraku uzzināja no Latvijas Radio. Iestādei
apmēram reizi gadā ziņo par krastā izskalotiem vrakiem. Pērn tādu gadījumu bijis trīs. Šogad šis ir pirmais.
Spēcīgo viļņu dēļ izkaloto kuģa borta daļu izmērīt ir grūti. Arheoloģijas un vēstures daļas speciālists Jānis Meinarts novelk kurpes, uzrotī bikses un cenšas uzlikt metrmēru uz konstrukcijas. Tikmēr Rīgas reģionālās nodaļas vadītājs Jānis Asaris fotografē, kamēr metru nenoskalo ar viļņiem:
„Kā jūs redzat, diemžēl tas ir jau atpakaļ ūdenī. Viļņi ir, bet fiksējam fotofiksācijā ar šo tradicionālo arheoloģiskos izrakumos izmantoto metru. Tas vienkārši dod iespēju pēc tam jau precizēt tos izmērus.”
Kuģa borta daļa ir 9,5 metrus gara un 1,3 metrus plata. Salīdzinot ar iepriekš atrastiem kuģa vrakiem, šis ir vidēja izmēra, vērtē pārvaldes speciālists Jānis Meinarts un norāda - koka tapas liecina, ka kuģis ir senāks:
„Kuģa izmērs ir bijis diezgan liels un pamatīgs. Savukārt tas, ka tur ir koka tapas, nevis metāla kalumi, ar kuriem tas ir sastiprināts, tas liecina par to, ka tas ir senāks. Vēlāk, 19. gadsimta beigās, plaši tiek izmantoti metāla kalumi, tieši dzelzs kalumi. Ja tam ir koka tapas un tas ir tik liels, tad tas kopā norāda, ka tas varētu būt diezgan nopietns kuģis. Jo koka tapas mazākos piekrastes kuģos vienkārši ir lētāk. Tāpēc tā saucamos koka „malkas jančus” ilgi vēl taisīja ar visām koka tapām. Bet tad tas kuģis būtu mazāks. Tās detaļas nebūtu tik masīvas, un te dēļu biezums ir ļoti liels.”
Kuģa vecumu noteikt ir grūti. Nevar pateikt arī to, vai tas būvēts Latvijas teritorijā. Tam piekrīt arī Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, kur Kuģniecības nodaļas vadītājs Andris Cekuls datora ekrānā rāda uz vietas uzņemtās fotogrāfijas. Pagaidām daudz par atradumu pateikt nevar:
„Izskatās diezgan primitīvi veidots. Var jau būt, ka tā ir liela zvejas vai transporta laiva. Ja būtu to fragmentu vairāk, būtu kaut kāds kuģa veidols. Šeit mēs redzam tikai vienu borta daļu.”
Kuģi varēja uzbūvēt 16.-18. gadsimtā. Tomēr konkrētāk vecumu varētu noteikt ekspertīzē.
„Situācija tagad ir tāda, ka tik lielu fragmentu, apmēram 10 metru, tas ir bijis ūdens vidē diezgan ilgi, 100-200 gadus, ka, izvelkot to ārā no tās vides, kur tas dzīvojis, vienkārši, gaisa iedarbībā izžūstot, tas sadrūp. Līdz ar to ir divas iespējas – vai nu to kaut kur noglabāt tādās slapjās vietās vai saldētavā, lai sasalst un ūdens pēc tam iziet ārā,” skaidro Cekuls.
Muzejam nav iespējas šādus vrakus glabāt, pagaidām var tikai precīzi nofiksēt atrašanās vietu.
Otrdien muzeja un pārvaldes speciālisti jau kopā bija devušies uz kuģa vraka atrašanās vietu. Tas jau bija aizskalots aptuveni 100 metrus tālāk. Atliekas vairs nebija zem ūdens, bet gan izskalotas krastā. Šīs nedēļas laikā kuģa vraku varētu mēģināt pārvietot no pludmales uz Daugavgrīvas cietoksni. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde atzinīgi vērtē Artūra Nikolājeva rīcību, ziņojot par atradumu. Pārvaldē arī atgādina, ka iedzīvotājiem obligāti jāziņo par, piemēram, zemē vai ūdenī atrastiem objektiem, kuriem varētu būt vēsturiska, zinātniska vai citāda kultūras vērtība.
