Bērziņš stāsta, ka holokausta atmiņas veidošanās Latvijā ir sarežģīts process. Padomju laikā tā bija ierāmēta tādā konkrētā ideoloģiskā ietvarā, kas sākotnēji paredzēja vispār nepieminēt un nepievērst uzmanību Otrā pasaules kara upuriem, savukārt vēlāk ebreju upuri tika ietverti kopējā stāstā par padomju varonīgo cīņu pret nacismu un atsevišķi netika izdalīti. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, būtiskākā nozīme holokausta kontekstā ir latviešu identitāti veidojošajam ciešanu aspektam.
Latviešu ciešanu identitāte neveicina pilnīgu holokausta apzināšanos vairāku iemeslu dēļ – pirmkārt, šī cietēju identitāte primāri raugās uz padomju režīma nodarītajām ciešanām, nevis uz nacistiskā perioda noziegumiem. Holokaustam tas nozīmē pakārtotu lomu attiecībā pret padomju noziegumiem. Otrkārt, šīs ciešanas tiek skatītas etniskās kategorijās – kā etnisko latviešu ciešanas, nevis latviešu kā politiskas vai sociālas kategorijas ciešanas. No tā izrietoši vērojama zināma sāncensība,” pauž Bērziņš.
Arī vēsturnieks un holokausta aculiecinieks Marģers Vestermanis pieļauj, ka latviešu tendence neapzināt holokausta patiesos apmērus zināmā mērā saistāma ar to, ka tautas atmiņā vēl nav pārdzīvots padomju režīma nodarījums. Jebkurai jautai jāatceras pārinodarījums un tas jāizvērtē, lai nepieļautu tā atkārtošanos, taču problēmas sākas brīdi, kurā ciešanas aizēno spēju kritiski paraudzīties uz savu vēsturi, teic Bērziņš.
Arī pētnieku aprinās jautājumi par holokausta apzināšanas aktualitāti uz latviešu cietēju statusa fona bieži vien rada neizpratni. Nelabprāt teik runāts par antisemītisma propagandas sekām, ko ir grūti pētīt un pamatot, taču antisemītiskajai rīdīšanai jeb antisemītiskajai histērijai, kā to daži sauc, ir būtiskas sekas. Kā piemēru var minēt ne tikai inteneta vidē atrodamos komentārus, ko gan nevar attiecināt uz visiem, taču nevar arī neņemt vērā, bet arī jēdzienu lietojumu, piemēram, apzīmējumu “baigais gads” radīja tieši antisemītiskā propaganda.
Šobrīd nacistiskais periods nav pilnībā izvērtēts, nav apzināta ebreju traģēdija, un nav arī pilnvērtīgas diskusijas par tiem latviešiem, kas piedalījās šajās akcijās,” skaidro Bērziņš.
Nacistiskā režīma vara aicināja latviešus iesaistīties ebreju nodošanā, taču vienlaicīgi piesargājās atstāt rakstiskas pavēles - dokumentos rakstīts, ka ticis dots ierosinājums.
Vestermanis lēš, ka latviešu tauta nekad nav apsveikusi vācu armijas ienākšanu Latvijas teritorijā, vienīgi sabiedrības elite, kura apzinājās, ka pirmajai padomju izsūtīšanai sekos otra, zināmā mērā atbalstīja vāciešus, taču ne tāpēc, ka izjuta simpātijas pret Hitleru, bet gan tāpēc, ka kara laikā bija tikai divas izvēles – Hitlers vai Staļins.
“Latvieši cerēja, ka kļūs vāciešiem par karabiedriem, kaut vai tikai par karakalpiem, bet vācieši viņus lēma tikai bendeskalpu lomai, - tā neapšaubāmi ir traģēdija,” saka Vestermanis.
Vestermanis stāsta, ka pirmie masu kapi Biķernieku mežā radās 1941. gada 1. jūlija naktī, kad tur tika noslepkavoti daudzi ebreju vīrieši. Šobrīd grūti precizēt kopējo upuru skaitu, taču to bijis ne mazāk kā 35 000. Padomju propagandas laikā minētais upuru skaits sasniedzis 47000, tomēr, kā norāda vēsturnieks, tik liels skaits tomēr nebija.
Manu brāli, konservatorijas trešā kursa studentu, aizturēja uz ielas 1941. gada 14. jūlijā, kad vēl jau ebrejiem nekāda zvaigzne nebija jāvalkā. Viņu aizveda uz Centrālcietumu, tad uz Biķernieku mežu un noslepkavoja... tāpat vien, kā daudzus citus,” atmiņās dalās Vestermanis.
