Kultūra

Mūzikas akadēmija tikusi pie āmuriņklavierēm - 1780.gada instrumenta kopijas

Kultūra

Latgales vēstniecībā Gors - Mūzika Adventa laikam Baha noskaņās

Pētnieki pārsteigti: 80% Folkloras krātuvei nodoto dienasgrāmatu raksta vīrieši

Pētnieki pārsteigti: 80% Folkloras krātuvei nodoto dienasgrāmatu raksta vīrieši

Dienasgrāmatas ir unikāls un līdz šim maz pētīts avots, kas fiksē subjektīvu un ļoti personisku laikmeta atainojumu ārpus lielajām vēstures grāmatām. Tās raksturo arī cilvēka personību un pārmaiņas cauri laikiem. Lai saglabātu šīs liecības nākamajām paaudzēm, Latviešu folkloras krātuve aicina ikvienu nodot digitalizēšanai savas vai radinieku dienasgrāmatas. Kopš gada sākuma aicinājumam atsaukušies jau vairāk nekā simt cilvēku, un līdz šim iegūtās liecības ir pārsteidzošas.

„Esmu atnesis uz folkloras krātuvi savas mātes dienasgrāmatu, ko nesen atradu bēniņos. Tai ir apmēram 70 gadu,” stāsta Ēriks Kuļikovskis, kuru Folkloras krātuves rīkotajā "Autobiogrāfiju dienā" Latvijas Radio satiek Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

Savas mātes Mirgas Ivetas Kuļikovskas, ilggadējas angļu valodas skolotājas, Otrā pasaules kara gados rakstīto dienasgrāmatu dēls atradis pavisam nejauši. Tā ir salocīta un vietām saburzīta, taču liekas, ka mammai to bijis žēl mest ārā.

„Mana mamma, tobrīd skolniece, apraksta savas emocijas pret draugiem, pret savu iekšējo domu, pret situāciju. Bet interesantākais ir tas, ka tagad, zinot vēsturi un to, kas notika 1941.gadā un vēlāk – šeit iekšā ir izrāvumi par emocijām, kad cilvēki gāja bojā, tika iesaukti karā, pazuda bez vēsts… Šie fakti te ir iekšā, emocionāli aprakstīti, un tie ir ļoti stipri,” saka Kuļikovskis.

Izlasot mammas jaunības dienasgrāmatas, viņš ieraudzījis, cik emocionāla un pārdomājoša viņa bijusi jau agros gados. „Vēlāk tas parādījās tikai kā asaras. Cilvēka iekšējā dzīve pulsē, bet viņš to uz āru vairs neparāda. Viņa ļoti gribēja palīdzēt cilvēkiem, bet ne pati sev.

Nu, un, protams, lasot es dzirdu viņas balsi,” stāsta Kuļikovskis.

Tagad viņš dienasgrāmatu atnesis uz Latviešu folkloras krātuvi, kuras plašajā tautas garamantu krājumā iekļāvušās arī dienasgrāmatas, dzīves gājumi un atmiņu stāsti.

„Dienasgrāmatas ielaminē laiku un it kā mazliet sastindzina tā laika personību, kas to ir rakstījusi,” saka Folkloras krātuves digitālā arhīva vadītāja Sanita Reinsone, kura pārrauga arī dienasgrāmatu digitalizēšanu.

„Tas „es”, kas parādās dienasgrāmatā, ir naivs un nezinošs. Viņš raksta to, kas ir, un nezina, kas notiks nākamajā brīdī un vai tam, ko viņš ir rakstījis, būs kāda nozīme nākotnē. Līdz ar to tie ir ļoti patiesi dokumenti. Protams, ļoti subjektīvi, bieži vien emocionāli, sadzīviski, bet tieši tas ir tas, kas raksturo to laiku šī laika piedzīvotāja acīm un no tā brīža skatpunkta,” dienasgrāmatu īpašo vietu laikmeta dokumentēšanā iezīmē pētniece.

Dienasgrāmatas kā būtiskas laikmeta liecības glabājas arī muzejos un novadpētniecības centros, taču Folkloras krātuves pētnieki apņēmušies tās apkopot vienuviet.

„Mēs gribējām, lai būtu skaidrs uzstādījums, ka šī ir vieta, kur var nest dienasgrāmatas, rakstītus dzīvesstāstus un atmiņas. Ir ļoti svarīgi, lai šī autobiogrāfiskā atmiņa, kuru aiz sevis atstājušas iepriekšējās paaudzes, saglabātos vienuviet. Jo tad tas ir brīnišķīgs materiāls pētniekiem un arī nākamo paaudžu radiniekiem,” skaidro Reinsone.

Dienasgrāmatas digitalizē un atdod īpašniekiem. Pierakstus var nodot arī anonīmi, un lasītājiem būs pieejami vien tie, ko īpašnieki ļaus publicēt.

„Protams, dienasgrāmatas ir sensitīvas, un ne jau katrs vēlas, lai viņa dienasgrāmatu lasītu citi. Tādēļ mums ir speciālas vienošanās, ciktāl jūs ļaujat to publiskot –

vai mēs nerādām jūsu vārdu, nerādām neko, varbūt vispār neieskenējam un ieliekam plauktā, sarkanā aploksnē, ar uzrakstu „Atvērt pēc 20 gadiem”. Arī tā var,” uzsver Reinsone.

Līdz šim Folkloras krātuvē nonākušas jau vairāk nekā 100 dienasgrāmatu kolekciju, kas pārklāj visu 20. gadsimtu un ietiecas arī 19. un 21. gadsimtā.

„Par lielu brīnumu krājuma veidotājiem, lielāko daļu dienasgrāmatu ir rakstījuši vīrieši. Neesmu precīzi saskaitījusi, bet es teiktu, ka kādi 80% atnestā materiāla ir vīriešu rakstīti,” atklāj projekta autore.

Publiski portālā „autobiogrāfijas.lv” pašlaik lasāmas ap pussimt dienasgrāmatu. To vidū ir, piemēram, mūziķa Kaspara Tobja pusaudža gadu pieraksti, kas Sanitu Reinsoni pārsteiguši ar labo valodu un vērību pret apkārtni.

„1986. gada 25. marts. Iestājies pavasaris. Daudzas dienas bija pilnīgi skaidras, saulainas un mierīgas. Temperatūra uzkāpa pat līdz 10 grādiem. Sniegs ir nokusis, un nav arī plūdu…”, dienasgrāmatā rakstījis Kaspars Tobis.

„Jāteic, ka vispār latviešiem ļoti patīk reflektēt par laikapstākļiem. Tas iet cauri visam gadsimtam,” secina Reinsone.

Pētnieki aicina brīvprātīgos iesaistīties arī dienasgrāmatu atšifrēšanā, līdzīgi kā savulaik „Simtgades burtnieku” projektā, lai pētniekiem ar tām būtu vieglāk strādāt. Dienasgrāmatu kolekcijā var iesniegt arī digitālā formā tapušus blogus. Bet par lielāko Folkloras krātuves slavenību pēdējā gada laikā kļuvis kāds Emīls Pudelis, kura tieši pirms simt gadiem veiktie dienasgrāmatas ieraksti tagad ar pētnieku starpniecību katru dienu lasāmi arī sociālajos tīklos „Facebook” un „Twitter”.

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti