Latvijas pētnieki pirms pāris nedēļām apmeklējuši Zedelgemas pilsētu Beļģijā, lai strādātu pie pētniecības projekta “Pārvērtējot bezvalstiskuma pieredzi: Pretestība un kolaborācija Latvijā padomju un nacistu okupācijas laikā (1940–1953)”.
“Projektā skatāmies dažādus gadījumus gan vēsturiski, gan mūsdienās, kur rodas problēma, kur joprojām ir neatrisināti mezgli, kas turpina sabiedrībā uzturēt spriedzi,” stāstīja pētnieks Kaprāns.
Arī Zedelgemas piemineklis latviešu leģionāriem ir viens no šādiem gadījumiem, jo kopš vasaras ap to raisītas starptautiskas diskusijas.
“Pieslēdzās izteikti vienpusēji orientētas nevalstiskās organizācijas, Beļģijas politiskās partijas un arī franču un Beļģijas frankofonās daļas mediji un apsūdzēja, ka šis piemineklis ir klaja nacisma glorifikācija, holokausta upuru noniecināšana – piesēja visu to, ko mēs dzirdam no Krievijas propagandas attiecībā uz Otro pasaules karu un latviešu leģionu,” skaidroja Kaprāns.
Diskusijās par pieminekli leģionāriem redzama atšķirīga vēstures izpratne, norādīja vēsturnieks Jānis Tomaševskis: “Šeit mēs varam redzēt sadursmi, kā uztver šīs vācu militārās vienības Rietumos un kā uztver Austrumos. Skaidrs, ka arī Latvijā tā nav vienota izpratne, bet mums vismaz ir skaidrs tas, ka cilvēki, kuri dienēja SS vienībās, nebija tādi, kuri aizgāja brīvprātīgi.
Rietumos tas bija pavisam cits stāsts, bet viņi diemžēl negrib uztvert to atšķirīgo stāstu, kāds ir latviešiem.
Mums bija gan piespiedu mobilizācija, gan divas okupācijas, ko viņi īsti līdz galam nesaprot.”
Zedelgemā bija karagūstekņu nometne, kur pēc Otrā pasaules kara nonāca 12 000 latviešu karavīri, kas karoja vācu armijas vienībās. Nometnēs pārbaudīja, vai konkrētās karavīru vienības ir saistītas ar nacistiskās Vācijas izdarītajiem kara noziegumiem. Latviešu karavīri Zedelgemā pavadīja deviņus mēnešus, pēc kuriem absolūts vairākums tika atbrīvoti.
“Arī uz latviešu karavīriem sākumā krita aizdomu ēna. Tikai laika gaitā viņi [sabiedrotie] spēja saprast, ka šīs baltiešu ieroču SS vienības ir atšķirīgas no tām vienībām, kuras izveidoja rietumos vācu okupētajās teritorijās, kur bija pārsvarā brīvprātīgie.
Latvijas gadījumā faktiski lielākā daļa no karavīriem bija mobilizēti piespiedu kārtā,” skaidroja Tomaševskis.
Pētnieku mērķis ir izskaidrot vēsturiskos notikumus un pievērst sabiedrības uzmanību tam, ka ne vienmēr vēsture tiek atspoguļota korekti.
“Mērķis ir beidzot pielikt punktu spekulācijām, ka Zedelgemas nometnē bija nacisma noziegumu līdzdalībnieki. Tā bija absolūti mazākā daļa šādu cilvēku, par kuriem varēja rasties šaubas. Zedelgemas nometnē tik tiešām atradās pamatā latviešu ierindas karavīri, kuri bija mobilizēti piespiedu kārtā vācu militārajos formējumos,” uzsvēra Kaprāns.
