Pētniece: Par arheoloģiskajiem tērpiem Latvijā ir ļoti daudz nezināmā

Par arheoloģiskajiem tērpiem Latvijā arvien ir ļoti daudz nezināmā, intervijā Latvijas Radio atzina Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNMV) Arheoloģijas departamenta pētniece un grāmatas "Arheoloģiskais tērps. Tā darināšana, valkāšana un komplektēšana mūsdienu Latvijā" autore Irita Žeiere.

Arheoloģiskais tērps atšķiras no etnogrāfiskā tautas tērpa –  pirmais ir senāks un par to var uzzināt, balstoties tikai uz materiāliem, kas atrasti arheoloģisko izrakumu ceļā. 

Etnogrāfiskie tautas tērpi ir no 18. gadsimta beigām, 19. gadsimta sākuma. "19. gadsimtā bija pilnībā izveidojusies latviešu tauta. Mēs varam runāt par tautas tērpu vārda burtiskajā šajā vēsturiskajā nozīmē," teica pētniece.

Vizuāli arheoloģiskais tērps atšķiras no etnogrāfiskā tautas tērpa –  gan krāsas, gan komplektācijas, gan izmantoto rotājumu ziņā. Senāk rotas izmantoja vairāk, taču rotu lietojums dažādos laikos atšķiras, teica pētniece.

"Ir periodi, kad rotas ir mazāk. Tās ir mazas, ļoti elegantas, vienkāršas savās formās. Tad ar laiku tas viss pieaug, attīstās.

Rotas kļuva iespaidīgākas, reizēm nonākot tādās pārmērībās – rota ir tik liela, ka to ir grūti piespraust pie tērpa. Tā vairāk statusa, savas varēšanas parādīšana, ne tik daudz kā nepieciešamība," teica pētniece.

Pēc viņas teiktā, gan tērpa krāsām, gan tā daļām senatnē noteikti bija kāda nozīme, taču pašlaik par to var izteikt tikai minējumus, jo nav saglabājušās rakstiskas liecības.

Žeiere klāstīja, ka pētniekiem daudzkārt palaimējies atrast unikālus, lielus apģērba gabalus, īpaši villaines.

Izpētei gan bieži nonāk mazi auduma fragmenti un nav zināms, no kurienes tie ir. "Tāpēc ļoti svarīgs ir arheologa darbs, lai tur viss būtu piefiksēts līdz pēdējai niansei. Ļoti svarīga ir konkrētā vieta, kur šis audums ir atrasts, pat rakurss vai kaut kādi [zemes] slāņi," stāsta pētniece.

No 19. gadsimta arheoloģiskajiem materiāliem ir daudzi interesanti priekšmeti – auduma fragmenti, kas ir ļoti reti sastopami, taču par tiem nav nekādas informācijas. Tāpēc nevar pateikt, vai auduma fragments ir no galvassegas, villaines vai cita apģērba.

Žeiere atzina, ka kopumā par arheoloģiskajiem tērpiem Latvijā ir ļoti daudz nezināmā.

"Īstenībā tas, ko mēs zinām par arheoloģiskajiem tērpiem, ir ļoti mazs tāds fragmentiņš –  tikai kaut kādi pāris ķieģelīši tajā milzu celtnē.

It kā mums ir daudz materiālu, salīdzinot ar citām zemēm. Bet tomēr, ja mēs padomājam, cik gadsimtu ir pagājuši, tad tas apjoms tomēr ir ļoti niecīgs, ko mēs zinām, bet mēs priecājamies arī par to, kas mums ir," teica pētniece.

Pēc viņas sacītā, vēl pirms 150 gadiem neviens nezināja, kā senāk Latvijas teritorijā dzīvojošie cilvēki ģērbās un kā viņi izskatījās, taču šobrīd par dažiem gadsimtiem un dažām konkrētām teritorijām to var noteikt.

"Varam arī izsvērt atšķirības, kādas ir dažādu etnisko vienību vidū. Katram tērpam ir tikai tam raksturīgas īpatnības," teica pētniece.

Vienojošais ir izejmateriāli – vilna un lins, tērpa komplektācija. Arī izmantotie rotājumi ir samērā līdzīgi, taču atšķiras tas, kā rotājumi tika izmantoti.

Pētniece atzina, ka mūsdienās ir daudz neskaidru jautājumu, kā senākos laikos bija iespējams darināt tik izturīgus materiālus un tērpus, ņemot vērā iespējas un apstākļus, kas cilvēkiem tolaik bija. "Tādus neticami smalkus darbus cilvēki varēja paveikt."

Pēc Žeieres sacītā, mūsdienās visreālāk iespējams rekonstruēt tērpus, kas tapuši laikā no 11. gadsimta līdz 15. gadsimtam. Par pārējiem laika posmiem tērpu izpēte ir apgrūtināta izejmateriāla trūkuma dēļ.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti