Tā sestdien intervijā Latvijas Radio programmai "Labrīt" sacīja Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas pētījumu centra pētniece Inese Runce.
Viņa skaidroja, ka attiecībā uz reliģiju padomju gados bija divas dzīves. Pirmā bija publiska, kurā iedzīvotāji slavināja komunismu un dāļāja citas nodevas režīmam. Otrā dzīve bija slēpta, tāpēc arī citādāka.
"Publiskajā vidē mēs visi esam ļoti labi komunisti un ticam padomju ideālam, slēptajā dzīvē mēs darām, ko gribam. Lai kā padomju vara centās, visu neizdevās izspiegot, izsekot," sacīja Runce.
Piemēram, pretēji režīma vēlmēm cilvēki atzīmēja Ziemassvētkus, aizvelkot biezus aizkarus vai pat segas, lai neviens nevarētu ielūkoties logos, kur dzīvokļos bija Ziemassvētku eglīte. Tāpat cilvēki devās uz baznīcām - tiesa, bieži vien uz citu rajonu dievnamiem, kur viņus nepazina un līdz ar to nevarēja nosūdzēt.
Pētniece gan norāda, ka, piemēram, Latgalē, kur kristietībai ir ļoti spēcīgas saknes, kolhozi reizēm neoficiāli atzīmēja Ziemassvētkus.
Pētniece atzīmē, ka komunismam reliģija nepatika, jo bija konkurējoša ideoloģija. Turklāt reliģija bija telpa jeb brīvības saliņa, kur cilvēks varēja būt tas, kas viņš patiešām ir. "Tā bija iespēja būt par to, kas tu esi. Tāda savdabīga privātā telpa, kur tev nav jātēlo," sacīja Runce.
Viņa arī piebilda, ka Baltijas valstīs vardarbība pret baznīcām un reliģioziem cilvēkiem bija mazāka nekā citviet Padomju Savienībā. Visasākā vardarbība bija 1920. un 1930.gados, kad Padomju Savienības teritorijā notika baznīcu spridzināšana, ticīgo izsekošana un denuncēšana, kā arī citas pret reliģiju vērstas akcijas.
Latvija Padomju Savienībā nonāca 1940. gadu pirmajā pusē, kad asākas represijas jau bija garām. Tiesa, pat šādos apstākļos Latvijas iedzīvotāji nekad nebija saskārušies ar varu, kas bija tik asi nostājusies pret ticību kā Padomju Savienības vadība.
