Vidzemes nosaukums latviešu valodas apritē parādījies ap 15. gadsimtu – Vidzeme, Viduszeme, bet oficiālajā nomenklatūrā tā līdz pat Pirmajam pasaules karam ir Лифля́ндская губе́рния (Vidzemes guberņa), pirms tam Liivland, tātad Līvzeme, kas ir devusi nosaukumu ne tikai šim novadam, bet arī Livonijai savulaik.
No visiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem Vidzemei tās identitāte, iespējams, ir vissarežģītāk aprakstāmā. Pārējos novados ir seno tautu saknes – Kurzemei kurši, Zemgalei sēļi, Latgalei latgaļi.
Vidzemei šādas vienas saknes īsti nav, taču tajā saskatāmi visi pārējie seno tautu elementi. Ir Vidzemes lībiskie apgabali, kur redzamas lībiešu, somugru pēdas. Ir Vidzemes centrālā daļa, kur valodas izloksnes ir ārkārtīgi līdzīgas Zemgales izloksnēm. Vidzemei ir arī latgalisko vēsmu daļa – Gulbene, Alūksne.
"Vidzemniekam šī lokālā vidzemnieka identitāte ir daudz vairāk saplūdusi ar latvisko identitāti nekā, piemēram, salīdzinoši tas ir Sēlijā vai Latgalē. Pārējā Latvijā mēs varam izvirzīt ļoti skaidri trīs identitāšu kaskādi: tev ir tā lokālā identitāte, piederības izjūta kaut kam vietējam, tad ir nacionālā, un tad arvien spēcīgāk mēs apzināmies, ka mēs esam daļa no Rietumu civilizācijas, tātad eiropeiskā identitāte," stāstīja Vidzemes Augstskolas vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš.
"Vidzemnieki ir ļoti lieli patrioti, viņi ir ļoti pašpietiekami, un tomēr arī tas Rīgas faktors viņiem ir iedevis tādu apjautu, ka mēs šeit esam paši galvenie," viņš vērtēja.
Latvijas Kultūras akadēmijas Zinātniski pētnieciskā centra pētniece Ieva Vītola norādīja, ka Vidzeme savā ziņā ir Latvijas mikromodelis, jo tā ir gan Latvijas karoga dzimtene, gan Dziesmu svētku tradīcijas aizsācēja, Vidzeme var lepoties arī ar augstāko kalnu, garāko Latvijas upi, jūras piekrasti, mežiem un purviem.
"Tātad faktiski latviskais kodols ir Vidzemē.
Tam var piekrist. Daudz ir strādāts Latvijā, satikti cilvēki citos novados, un, teiksim, Kurzemē tomēr nolasās, ka viņi ir tādi asāku mēli, viņi ir tādi šerpi. Savukārt Latgalē cilvēki ir ļoti atvērtu sirdi un ļoti pastāv par sevi, tādi jaudīgi. Tad par Vidzemi ko var pateikt, kādi mēs esam? Mēs esam tādi pamatīgi, reizē arī atturīgi," atzina Vītola.
"Mēs neuzņemam svešo, mums nepatīk uzņemt svešo, jo mums šķiet, ka mēs esam pašpietiekami, un tas ir visos līmeņos. Tā ir arī tāda atturība, ka tu nelaid iekšā. Latgalē un arī Sēlijā, ja tas cilvēks tev uzticas, tev ļoti ātri durvis daudz vairāk paveras. Vidzemē tas tik ātri nenotiek," novērojumos dalījās Krūmiņš.
Vērtējot to, kā radusies Vidzemes identitāte, nedrīkst aizmirst Rīgas klātbūtni – tā ietekmējusi visu apkārtējo pilsētu attīstību, kas savā ziņā bijušas galvaspilsētas ēnā.
"Tur nav, ko noliegt, un nav arī, no kā kautrēties. Rīga 19. gadsimta nogalē un 20. gadsimta sākumā ir pat visa Baltijas reģiona viena no ietekmīgākajām metropolēm. Skaidrs, ka visas apkārtējās teritorijas pieskaņojas," norādīja Krūmiņš.
"Arī tad, kad izveidojas neatkarīga Latvijas valsts, visa Vidzeme lielā mērā strādā uz to, lai varētu šo Rīgas motoru nodrošināt," viņš piebilda.
Arī mūsdienās novērojams, ka Rīgas tuvums turpina ietekmēt vidzemnieku piekoptās tradīcijas – jo tuvāk Rīgai, jo vairāk Vidzemes iedzīvotāji ar to saplūst, jo tālāk, jo vairāk cenšas darīt paši, vērtēja Vītola.
"Kad veicam tradicionālās kultūras pētījumus, ir tā, – jo tuvāk Rīgai, jo cilvēki ir pasīvāki un tradīcijām nepiešķir tik lielu nozīmi, ka tās būtu jāuztur, jo, ja mani kaut kas garlaiko vai gribu ko citu – es aizšauju uz Rīgu. Bet aizbrauciet uz Alūksni, Madonu, Gulbeni, Piebalgu, – tur cilvēki ir daudz radošāki, daudz aktīvāki, jo Rīga ir tālāk, un viņiem tā sava identitāte pašiem ir jāveido un jāuztur," skaidroja Vītola.
