Viņa savā pētniecības darbā secinājusi, ka medijos, atspoguļojot Atmodas laika norises, ir daudz atmiņu, kurās mazliet "izplēn" fakti par Atmodas laika norisēm. Turklāt tā atspoguļošanā emocionālā puse guvusi virsroku pār racionālo.
"Tas nav labi, jo tas liek mums aizmirst mazliet par racionālajiem ieguvumiem, kas ir milzīgi. Jo Latvija ir neatkarīga valsts, NATO valsts, Eiropas valsts. (..)
Bet tā emocionālā dimensija ar sava veida gaušanos, zaudētās paradīzes sajūtu, kas tiek arī diezgan daudz kultivēta, tas mums novērš uzmanību no tā, ka neatkarība patiešām ir pati galvenā vērtība un viss pārējais ir blakus ejošs," teica pētniece. Pēc viņas sacītā, pagātni nevajag aizmirst, bet vairāk tomēr būtu jālūkojas nākotnē.
Viņa atzina, ka, pētot dažādu Latvijas mediju materiālus, secināms, Latvijā arvien virmo daudz pozitīvu emociju ap Atmodas laika notikumiem – 1989.gada augustā notikušo Baltijas ceļu un barikāžu laiku 1991.gada janvārī.
"Bet tas rada citu tendenci, kas vairs nav tik laba. Jo visu laiku šis posms tiek uzsvērts ka vispozitīvākais mūsu vēsturē. Un iepretim mūsdienām sanāk, ka gribot negribot mūsdienas izskatās daudz sliktāk, daudz piezemētāk.
Un lielais laiks ir pagājis. Sanāk, ka mūsdienas mēs drusciņ demonizējam, salīdzinot ar to, cik ļoti labi un vienoti bijām barikādēs,” teica pētniece Ardava.
Viņa norādīja, ka emocionālais pacēlums, kā atzinuši teorētiķi, nav ilgtermiņa fenomens. "Ir tāda sajūta, ka cilvēkiem to ir grūti pieņemt, ka šādas revolucionāras situācijas un sajūtas nevar ilgt gadu desmitiem. Tad, kad tās paiet, tad, protams, iestājas emocionāls noplakums."
Pēc viņas sacītā, ir dažādi veidi, kā rīkoties šādā situācijā. Proti, var racionāli un pozitīvi virzīties uz priekšu vai arī visu laiku atgriezties pie "lielā laika", kas ir pagājis.