Peltas, taču neaizstājamas - starptautiskās organizācijas stiprinājušas mieru Eiropā

Pirms 100 gadiem, kad noslēgumam tuvojās Pirmais pasaules karš, vispāratzīta bija doma par līdzīga postoša konflikta nepieļaujamību nākotnē. Uz šiem idejiskajiem pamatiem 1920. gadā tapa Tautu Savienība, kurā iesaistījās vairums tā brīža pasaules neatkarīgo valstu.

Tomēr pierādījās, ka kolektīvās drošības principi bieži tiek atbīdīti otrajā plānā, ja tie nonāk pretrunā ar konkrētās valsts ārpolitiskajām prioritātēm.

Tautu Savienība izrādījās nespējīga efektīvi pretdarboties vairākām lokālām agresijām un galu galā novērst Otrā pasaules kara katastrofu.

Pēc šī kara Tautu Savienība netika atjaunota, bet tās vietā 1945. gadā izveidota jauna – Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO). Kolektīvās drošības jautājumu risināšanai un miera uzturēšanai ANO rīcībā ir efektīvāki un izvērstāki mehānismi, tās Drošības padomei ir tiesības pieņemt lēmumus par sankcijām, tai skaitā militārām, pret agresoru.

Tomēr tas iespējams vien tad, ja ir pa prātam visām tām valstīm, kurām Drošības padomē piešķirts ekskluzīvs statuss ar veto tiesībām.

ANO dibināšanas brīdī tās bija piecas nozīmīgākās Otrā pasaules kara uzvarētājas: Amerikas Savienotās Valstis, Lielbritānija, Francija, Padomju Savienība un Ķīna.

Šī kārtība saglabājusies joprojām, vienīgi Padomju Savienības vietā Drošības padomes pastāvīgā locekļa krēslu tagad ieņem Krievija, bet Ķīnas nacionālistu valdību, kas turpina pastāvēt Taivānā, nomainījis Ķīnas Tautas Republikas režīms.

Pēckara Eiropā tapa arī organizācija, kuras ideju jau kara laikā bija lolojis britu līderis Vinstons Čērčils.

Eiropas Padomei bija jāiemieso brīvo Eiropu vienojošie principi – cilvēktiesības, demokrātija un tiesiskums.

Organizācijas tapšanas brīdī 1949. gadā tajā piedalījās vien 10 Eiropas demokrātijas; daudzas valstis pievienojās vēlāk, kad autoritārus vai totalitārus režīmus tajās bija nomainījušas demokrātijas.

Nostiprinoties Eiropas Savienībai (ES), daļa Eiropas Padomes darbības virzienu pārgāja šīs daudz ciešāk integrētās valstu struktūras ziņā, taču Eiropas Padome, kurā tagad piedalās visas Eiropas valstis, izņemot Baltkrieviju, joprojām saglabā savu prioritāti cilvēktiesību un brīvību ievērošanas jomā. Starpvalstu un iekšēju militāru konfliktu novēršanas un risināšanas galvenā platforma Rietumu pasaules daļā savukārt ir 1973. gada Helsinku konferences aizsāktajā Austrumu un Rietumu dialoga procesā tapusī Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO). Ar savām 57 dalībvalstīm, starp kurām ir gan visas NATO dalībvalstis, gan visas agrākās Padomju Savienības republikas, tā ir plašākā tieši uz kolektīvo drošību orientētā starptautiskā organizācija.

Visas minētās organizācijas savas pastāvēšanas desmitgadēs nereti peltas un apšaubītas, pārmetot gausumu, birokrātiskumu, pakļaušanos vienas vai otras lielvaras ietekmei.

Tomēr tām ir bijusi nozīmīga loma, nu jau vairāk nekā 70 gadus novēršot potenciālus konfliktus.

Apvienoto Nāciju miera uzturēšanas mehānisms vien nebūtu spējis novērst jaunu lielu karu Eiropā, kur Padomju Savienība īstenoja agresīvu sovjetizāciju ieņemtajās teritorijās un ar citu valstu komunistisko partiju palīdzību tiecās iegūt ietekmi arī citur. Reālais miera uzturēšanas mehānisms Eiropā 20. gadsimtā otrajā pusē balstījās rietumvalstu īstenotajā atturēšanas politikā, par kuras iemiesojumu kļuva Ziemeļatlantijas līguma organizācijas jeb NATO  (North Atlantic Treaty Organization) militārais bloks.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti