Vasarā mūžībā aizgājušais senlietu kolekcionārs un meklētājs Andris Pupiņš bija apceļojis arheoloģiskās senvietas kopš septiņdesmitajiem gadiem un savācis prāvu vēstures priekšmetu kolekciju. Senlietas Nacionālā vēstures muzeja krājumā nodevis Pupiņa dēls.
Muzeja arheologs Jānis Ciglis atrāda vēlā dzelzs laikmeta priekšmetus. Andris Pupiņš mājas apstākļos bija izveidojis arī īpatnēju arhīvu.
Daudzas senlietas glabātas kastēs, kā arī padomju laika cigarešu paciņās, kuras aprakstītas ar datiem par vēstures priekšmetiem.
''Šeit ir viss pēc kārtas, ļoti daudz keramikas fragmentu, sīki priekšmetu fragmenti, bet skaistākie gan ir kaut kur gājuši zudumā. Viņš katru dienu pierakstīja uz papīra, ko atradis, un priekšmetiem pievienoja zīmītes. Lūk, izbraukums 1997. gadā uz Skrīveriem, un to, ko viņš tur atradis, salicis te iekšā,'' rāda Ciglis.
Pupiņš senlietas atradis galvenokārt Daugavas krastos. Uz daudzajām kastēm ir Daugmales, Kokneses, Lielvārdes vārds. Arheoloģijas entuziasts vēstures pētnieku aprindās vērtēts neviennozīmīgi, jo bijušas reizes, kad kolekcionārs sadarbojās ar muzeju un tieši vēstures kontekstā nozīmīgus atradumus nodevis valstij, bet reizēm to nav uzskatījis par vajadzīgu.
''Šī ir tiešām lielākā kolekcija, kas nonākusi no kāda cilvēka,no privātpersonas pie mums krājumā. Būtībā tas ir viss viņa mūža darbs, viņa aizraušanās. No vienas puses, tas ir ļoti labi, ka viņa nonākusi pie mums, no otras puses - tas ir kolekcijas liktenis, jo bieži gan ar skolu muzejiem, gan privātkolekcijām ir tā: kamēr īpašnieks ir dzīvs, tikmēr viss ir kārtībā, bet pēc tam viss aiziet zudībā. Šoreiz ir tā, ka puse viņa mūža darba saglabājusies, bet otra puse stipri papostīta. Es nezinu, kurš to ir darījis, bet no tā, ko redzam, tas ir diezgan bēdīgi,'' par guvumu stāsta Ciglis.
Šobrīd vēsturniekiem priekšā vēl milzu darbs, lai caur kolekciju mēģinātu restaurēt vēstures ainas, jo brīdī, kad pēc senlietām ieradusies pieminekļu inspekcija, nelaiķa dzīvoklis bijis izvandīts, daudzas senlietas mētājās zemē, bet rūpīgi sarakstītās lapiņas sajauktas, stāsta Ciglis:
''Piemēram, ir cigarešu paciņa ar uzrakstu ‘’gredzens ar ugunskrustu’’, taču tā ir tukša, tāpat vienā no paciņām pēc uzrakstiem bija jābūt saktai. Šīm kolekcijām ir svarīgāka nozīme nevis materiālas vērtības dēļ, bet tieši kā vēstures avotam, jo principā 10 tūkstošus gadu Latvijas vēstures mēs varam uzrakstīt tikai pēc šīm senlietām, kuras atrastas zemē. Par šo periodu nekādu rakstīto avotu mums nav, mums ir tikai šis zemes dotais arhīvs.''
No senlietu vācēja piezīmēm un senlietām iegūta informācija arī par nezināmām senvietām, kapulaukiem, kurus pētnieki turpmāk iekļaus savā redzeslokā. Tāpat muzeja pārstāvji neizslēdz iespēju, ka pēc Andra Pupiņa krājuma sakārtošanas kāda daļa nākotnē nonāks arī publiskā apskatē.
