- Fotostāsts: Maize – no ASV, vara – Vācijas, valdība – Latvijas, bet reidā
- Fotostāsts: Kā pilsētnieki nogāza pieminekli par godu vācu armijas uzvarai
- Fotostāsts: Kā pilsētnieki sagaidīja Pagaidu valdību
Maize – no ASV, vara – Vācijas, valdība – Latvijas, bet reidā
1919. gada janvāra pirmajos datumos Latvijas Pagaidu valdība Kārļa Ulmaņa vadībā pārcēlās uz Libavu, tas ir, Liepāju. Uz pusgadu pilsēta kļuva par Latvijas faktisko galvaspilsētu.
(Šo un citas bildes fotografējusi Liba Mellere, ja vien tekstā nav norādīts citādāk.)
— Kārlis Ulmanis toreiz dzīvoja šajā mājā Toma ielā, – Juris Raķis rāda ēku ar piemiņas plāksni (1.fotoattēls). – Bet Andrievs Niedra, kas kļuva par provāciskās marionešu valdības vadītāju pēc aprīļa puča, dzīvoja kaimiņos, Krišjāņa Valdemāra ielā, mazāk nekā 500 metru no šejienes (2.fotoattēls). Pirmajās dienās pēc aprīļa apvērsuma Ulmanis un citi Pagaidu valdības ministri slēpās Lielbritānijas konsulātā (3.fotoattēls). Pēc tam viņi pārcēlās uz tvaikoni “Saratov”. Tāpēc – braucam uz ostu.
— Celtnieku ielu (4.fotoattēls) toreiz sauca par Miķeļa ielu, — turpina Juris Raķis. – Osta pletās plašumā, bet strādnieki dzīvoja galvenokārt Jaunliepājā. Un, lai viņiem nebūtu jādodas uz darbu pāri tiltam un, galvenais, nebūtu jāmaksā par tramvaju, Miķeļa ielas galā bija ierīkota pārceltuve pāri kanālam. Laivinieks veda cilvēkus par mazu naudiņu. Jaunliepājas pusē piestātne bija apmēram tur, kur pašlaik stāv kuģis, tas aizsedz ieliņu (5.fotoattēls).
— Notika tā. Vairākas dienas pēc aprīļa puča pie laivinieka pienāk Latvijas virsnieks un saka – rīt no rīta tā paagrāk esi gatavībā ar laivu, tikai nedaudz tālāk no šejienes, lai vāciešiem neradītu aizdomas. Nākamajā rītā laivinieks viņus gaidīja tieši šeit, – Juris nostājas pie šauras ejas starp vecām noliktavām (6.fotoattēls). Atnāca divi – tas pats virsnieks, taču jau ģērbies privātā, un kopā ar viņu vēl viens cilvēks – viņa mēteļa apkakle bija uzslieta, naģene uzmaukta ciešāk uz acīm, rokā – neliela ceļasoma.
Tas bija Kārlis Ulmanis (7.fotoattēls no Jura Raķa kolekcijas). Abi iekāpa laivā un pārcēlājam tika dota komanda airēt uz priekšostu.
— Pirmā pasaules kara sākumā Libavā bija gandrīz 90 tūkstoši iedzīvotāju, bet 1919. gada pavasarī – kādi 47-48 tūkstoši, nez vai vairāk. Kas varēja, sen jau bija aizbēdzis, – lēš Juris Raķis (Liepājas attēls nr.8 no XX gs. sākuma ir no Liepājas muzeja fondiem, bet attēls nr.9 no Vladimira Mickeviča kolekcijas). – Pilsētā ir tūkstošiem bijušo krievu karagūstekņu, kurus no Vācijas veda ar kuģiem un vilcienos. Viņi jāizārstē un jānosūta mājās, uz Krieviju. Civilo bēgļu tikpat kā nav – ir bads. Arī Vācijā ir bads, un visu, kas te ir, vācieši rekvizē un sūta uz mājām. Iedomājies – liepājnieki brauc pie radiniekiem uz Nīcu vai Grobiņu, maina mantas pret pārtiku, radinieki šo to piesviež, mazliet maizītes vai gabaliņu speķa… Taču pie pilsētas uz ceļiem stāv vācu kontrolposteņi. Atņem visu. Zvejnieki iet jūrā, kaut ko noķer ar daudzkārt lāpītajiem tīkliem. Un atkal – okupantu ķepa: “Atdot!” (10.fotoattēls - Pirmais pasaules karš. Vācijas armijas karavīri Liepājas ostā. Foto no Liepājas muzeja fondiem.) Cept kaut ko no kviešu miltiem, ja kāds brīnumainā kārtā tādus dabūjis, aizliegts, verboten. Brūvēt alu – arī verboten. Lai “velti” neizšķiestu pārtikas produktus…
Dzīvoja briesmīgi. Un pazemojumā – satiekot vācu karavīrus, vietējiem iedzīvotājiem bija jānokāpj no ietves… (– Tad lūk, kad viņi “ebreju jautājuma” risināšanu sāka izmēģināt… – ieteicās Rus.lsm.lv. Juris Raķis piekrita: – Tieši tā!)
— Okupanti rekvizēja misiņa bļodas, tējkannas un kastroļus, bronzas priekšmetus un rotaslietas. Izlaida okupācijas markas, tā dēvētās ostmarkas, uz kurām latviešu, vācu un lietuviešu valodā bija rakstīts, ka tas ir likumīgs maksāšanas līdzeklis un viltošana tiek sodīta atbilstoši likumam. Maksāt varēja tikai ar šo naudu, kurai neviens neticēja, – tie taču bija “konfekšu papīrīņi”, tiem nav nekāda seguma! Toties bija vērtē cara laika nauda. Taču, ja uz veikalu atnāci ar monētām, tev tās vienkārši atņēma – nav paredzēts, verboten! Bet vāciešiem savukārt atlikumu izdeva monētās un cara naudā.
Liepājas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā par Pagaidu valdības Liepājas periodu pirmā zāle veltīta pilsētnieku ikdienas dzīvei. Tur vienā no vitrīnām ir arī nauda, kas tolaik bija apgrozībā (11.fotoattēls). Liepājā tika izlaista arī sava nauda, tipogrāfijas ēka bija Andreja Pumpura ielas stūrī, taču tā nav saglabājusies (12.fotoattēls).
Rus.Lsm.lv rezumē dzirdēto: karš un vācieši, praktiski. Pilsētā ir Vācijas karavīri, likumīgā Latvijas valdība atrodas reidā uz kuģa “Saratov” (13.fotoattēls, no Vladimira Mickeviča kolekcijas).
Un ja kuģim “Saratov” katrā pusē nebūtu noenkurojies pa angļu mīnu kuģim, ej nu sazini, kā viss būtu noticis… (14. un 15.fotoattēls, no Vladimira Mickeviča kolekcijas.)
— Tomēr liepājnieki ir ļoti apmierināti ar Pagaidu valdību, to pašu, kas noenkurota reidā! Jo no turienes tā baro pilsētu! Pirmā amerikāņu krava ar graudiem ieradās pirms aprīļa puča, loču dienestu ostā komandē vācieši, kuri negrib ielaist amerikāņus ostā. Bet Liepājas ostas priekšnieks Jānis Smiltnieks paziņoja – uzmetušies te par komandieriem! Pietiek – mums tagad ir neatkarīgā Latvija. Un ar velkoni piebrauca pie amerikāņu kuģa un ieveda ostā. Ar maizes izdalīšanu nodarbojās pilsētas valde, kuru vadīja Ansis Buševics. Valde atbalsta Pagaidu valdību un tās uzdevumā baro pilsētniekus – jo tagad amerikāņu kuģi ierodas regulāri.
Graudus un miltus amerikāņi glabāja noliktavās Oskara Kalpaka ielā (16.fotoattēls un 17.fotoattēls no Jura Raķa kolekcijas, 18.fotoattēls no Vladimira Mickeviča kolekcijas), noliktavas ir tālāk, kreisajā pusē. Pa dzelzceļu amerikāņu graudi tika vesti uz Rīgu, kur arī bija briesmīgs bads. Tā kā liepājnieku uzticība Ulmaņa valdībai aug – faktiski tikai tā pilsētu arī baro. Bet tas, ka valdība ir kaut kur jūrā, nav nemaz tik svarīgi.
TURPINĀJUMS SEKOS
Otrajā daļā tiks vēstīts par tām vietām Liepājā, kas saistītas ar vācu okupācijas spēkiem un par pieminekli par godu vācu karavīriem, ko nogāza pilsētas iedzīvotāji, kurus pieskatīja kņaza Līvena komandētie krievu karavīri.
*Portāls Lsm.lv izsaka pateicību visiem, bez kuru palīdzības šī materiāla sagatavošana būtu vienkārši neiespējama, un īpaši
- vēsturniekam Jurim Raķim (Liepāja) par unikālo ekskursiju pa Liepāju pirms simt gadiem un par atļauju izmantot fotoattēlus,
- kolekcionāram Vladimiram Mickevičam (Liepāja) par atļauju izmantot fotoattēlus,
- Liepājas muzeja darbiniekiem par vispusīgo palīdzību un atļauju izmantot fotoattēlus.
