- Fotostāsts: Maize – no ASV, vara – Vācijas, valdība – Latvijas, bet reidā
- Fotostāsts: Kā pilsētnieki nogāza pieminekli par godu vācu armijas uzvarai
- Fotostāsts: Kā pilsētnieki sagaidīja Pagaidu valdību
Kā pilsētnieki nogāza pieminekli par godu vācu armijas uzvarai
— Vispirms tiksim skaidrībā par tā laika militāri politisko situāciju. Vācijas karavīru 1919. gada jūnija 20. datumos Liepājā nav daudz, jo tad jau notika kaujas pie Cēsīm, viņi bija lielākoties tur, - stāsta Juris. Ir neliels garnizons, viena no vācu kazarmām atrodas Dārza ielā, (19.fotoattēls - šo un citas bildes fotografējusi Liba Mellere, ja vien tekstā nav norādīts citādāk), taču, kad vācu karavīru Liepājā bija vairāk, viņi dzīvoja galvenokārt Karostas kazarmās.
Pašreizējā Latvijas Bankas nodaļas ēkā bija vācu komandantūra (20.fotoattēls), Avotu ielā 10 – virsnieku atpūtas nams (21.fotoattēls no Jura Raķa kolekcijas un 22.fotoattēls), bet Lielā ielā 20 – karavīru nams (23.fotoattēls no Jura Raķa kolekcijas). Un, ja turpina atpūtas tēmu, tad viena no “priekamājām” atradās Eduarda Veidenbauma ielā (24.fotoattēls), kur vēlāk, līdz salīdzinoši neilgam laikam, bija ādas un venerisko slimību dispansers. Tagad tur ir citas iestādes, taču ir simboliski, vai ne?
Ģenerāļa fon der Golca štābs atradās pašreizējā Liepājas muzeja ēkā (25.fotoattēls).
(Par to, kur bija ģenerāļa kabinets, ir vairākas versijas. Rus.lsm.lv ir gadījies dzirdēt, ka fon der Golcs strādājis vienā no pirmā stāva istabām (26.fotoattēls) vai otrajā stāvā, kur tagad ir mājvieta ekspozīcijai par Pagaidu valdību. Taču Jurim Raķim ir sava hipotēze.
— Nez vai kabinets bija tajā istabā pirmajā stāvā – tā tomēr ir veranda. Sliecos par labu domai, ka ģenerālis izmantoja pirmā stāva zāli (27.fotoattēls). Lielam priekšniekam nepieciešams solīds kabinets, un te līdzās ir vieta adjutanta istabai, kā arī ir daudz ieeju un izeju. Bet personīgās telpas, ļoti iespējams, varēja būt arī otrajā stāvā.
Taču atgriezīsimies 1919. gada jūnijā. Liepājā vēl palikuši nedaudzi puiši no brīvprātīgo brīvkorpusiem. Kāds karstgalvis kapteinis reihā savāca rīkļurāvējus, kam pēc Vācijas impērijas sagrāves nebija ko darīt, un vienības priekšgalā devās šurp. Starp citu, vienā no brīvkorpusiem bija arī Martins Bormans. Jā, jā – tas pats, nākamais NSDAP partijas kancelejas priekšnieks, reihsministrs partijas jautājumos, fīrera personīgais sekretārs utt., utt. Taču tolaik viņš bija pavisam jauns zēns, dzimis 1900. gadā. Bija arī citas vācu brīvprātīgo vienības, kas bija veidotas no vietējiem baroniem. Aprīļa puču taču sarīkoja nepavisam ne vācu regulārās vienības, bet tieši šādi brīvprātīgie baltvācieši, kurus komandēja barons Hanss fon Manteifels–Cēge un neoficiāli vadīja fon der Golcs.
Pie Cēsīm vācieši kārtīgi “dabū pa cepuri”. Un 22. jūnijā sabiedrotie (viņu karaspēka daļu tur nav, ir tikai novērotāji un padomnieki) izlemj, ka pienācis laiks vācu daļām vākties mājās. Tām tiek dota pavēle atstāt Liepāju. Pilsētā nepaliek neviena vācu karavīra, Karostā – apmēram simts. Un vēl!
Pa Karostu tagad maršē arī skotu kalnieši, priecējot liepājniekus ar saviem svārkiem.
Vācieši aiziet no Liepājas, taču ne tālu – viņi apmetas Priekulē, Cīravā, Ziemupē, tātad – apkārtnes baronu muižās. Fon der Golcs dodas uz Jelgavu, it kā pieskata aizbraucošos vācu karavīrus. Taču viņš jau ir paspējis sevi sakompromitēt – sēdējis pie kafijas tases ar Bermontu-Avalovu, kurš ticis “izrakstīts” no Austrumprūsijas, un sācis vest ar viņu sarunas. (28.fotoattēls, no Liepājas muzeja fondiem.) Taču tas būs pēc tam, 1919. gada rudenī.
Bet Liepājā pēc Cēsu kaujām ierodas līvenieši – Libavas brīvprātīgo strēlnieku vienība. Viņu ir vairāk nekā 800, pats kodols. Viņu komandieris, kņazs Anatolijs fon Līvens, ir ievainots, viņš ir Rīgā, hospitālī, taču viņu gatavojas atvest uz Liepāju. Vienību vada pulkvedis Janovičs–Kaņeps, starp citu, anglofils. Sabiedrotie uz līveniešiem skatās šķībi, viņi taču ir vācu formā, bet ar krievu uzplečiem. Angļi piedāvā līveniešiem kuģus, lielgabalus un zirgus – sak’, dodieties uz Petrogradu karot pret boļševikiem. Janovičs–Kaņeps piekrīt. Tas viss notiek burtiski pirms “Saratov” atgriešanās.
Virsnieki ar Kaņepa rīcību ir neapmierināti. Pirmkārt, sūtīt projām no Liepājas gatavojas līveniešu “zelta fondu”, otrkārt, viņi iesēdināti kaut kādā pasažieru tvaikonī, bet kur lai liek zirgus? Vairāki virsnieki burtiski nospļāvās un aizbrauca uz Vāciju. Bet vairāki citi – iestājās Latvijas armijā. Tikai pēc tam vienojās ar sabiedrotajiem, ka ar kravas kuģi nosūtīs gan zirgus, gan lielgabalus. Tā nu šī situācija radīja zināmu šķelšanos starp līveniešiem. Lietu sarežģī tas, ka no Ziemeļvidzemes ierodas ģenerāļa Oskara Dankera pulks, un arī viņš uzskata, ka līveniešiem Liepājā nav vietas. Bet Janoviču–Kaņepu tikmēr ieceļ par Liepājas garnizona priekšnieku.
Politiskā situācija ir diezgan kutelīga – valdība ir, tai uzticas, un gaida, kad reiz tā nokāps krastā, cik gan var uz ūdens mētāties. Un laikraksti jau vēsta – uzvara, vācu karavīri no pilsētas aizgājuši.
Bet pilsētā klīst aicinājumi – vācieši sakauti, kāpēc mums vajadzīgs viņu piemineklis? Tūlīt pastāstīšu, kas par pieminekli. Vāciešiem bija ieradums – kad viņi kaut ko iekaroja, bija jāuzstāda piemineklis par godu uzvarai. Lūk, arī Liepājā 1915. gadā Kūrmājas prospekta galā pretī Kūrmājai uzcēla pieminekli. Lūk, apmēram šeit tas stāvēja, - rāda Juris (29.fotoattēls). Šeit brauca tramvajs, pagriezās un brauca tālāk (30.fotoattēls, no Vladimira Mickeviča kolekcijas, norādītā vieta ir pārdesmit metru tālāk). Te bija puķu dobe un tās vidū – piemineklis augstas piramīdas formā. Augšā bija impērijas ērglis, sānos – bareljefi ar ģenerāļiem, kuri vadīja varonīgos vācu karavīrus Liepājas ieņemšanas laikā.
Un lūk, pienāk 26. jūnijs. Liepājnieki deg vēlmē nogāzt pieminekli, uz to plūst jūsmīgs pūlis. 31.fotoattēls (no Jura Raķa kolekcijas).
Kāds ar lauzni, cits ar kapli, vēl kāds paķēris līdzi ratus, citam ir maiss, kuru uzmaukt piemineklim. Lauž, taču nesadauza gabalos – ja nu pēc tam noder? Norauj ērgli, nodauza bareljefus. Kā vienmēr – daži cilvēki rukā, pārējie stāv, skatās un aplaudē. Bet notikuma vietu aplenkuši… līvenieši. Janovičs-Kaņeps devis pavēli – gādāt, lai viss notiktu pieklājīgi. Un lūk, līvenieši stāv un regulē pūli, sadala cilvēkus vienmērīgi uz dažādām pusēm, lai nebūtu drūzmas, un visi varētu skatīties un baudīt izrādi. Taču dvēselē ar šādu rīkojumu ir neapmierināti: kņazs Līvens taču deklarēja, ka neiejauksies nekādās Latvijas valsts iekšējās lietās. Bet pieminekļa nojaukšana ir tieši šāda iekšējā lieta. Jau tuvāk finālam pienāca maza latviešu apakšvienība ar karogu, lai viss iznāktu skaisti, ar jēgu. Vārdu sakot, kādās divās stundās piemineklis tika sagrauts. Taču ne druskās, tiem pašiem bareljefiem vajadzētu glabāties kaut kur Liepājas muzejā. Vismaz Pirmās republikas laikā tie tur bija.
Un tajā pašā dienā Liepājā no Tallinas ierodas sabiedroto misijas Baltijā vadītājs ģenerālis Huberts Gofs. Pilsētnieki viņu svinīgi sagaida.
TURPINĀJUMS SEKOS
Trešajā daļā Rus.lsm.lv stāstīs par to, kā Latvijas Pagaidu valdība atgriezās Latvijā – nokāpjot krastā Liepājas ostā.
Portāls Lsm.lv izsaka pateicību visiem, bez kuru palīdzības šī materiāla sagatavošana būtu vienkārši neiespējama, un īpaši:
- vēsturniekam Jurim Raķim (Liepāja) par unikālo ekskursiju pa Liepāju pirms simt gadiem un par atļauju izmantot fotoattēlus
- kolekcionāram Vladimiram Mickevičam (Liepāja) par atļauju izmantot fotoattēlus
- Liepājas muzeja darbiniekiem par vispusīgo palīdzību un atļauju izmantot fotoattēlus.
