Tas bija 1919. gada 4. novembris, kad Ludviķis Fricis Blaksons krita kaujā. Bet šī gada 3. novembrī viņu beidzot ar godu un cieņu, kāda pienākas Lāčplēša kara ordeņa kavalieriem, pavadīja uz Varoņu aleju Rīgas Brāļu kapos.
Astotā Daugavpils kājnieku pulka virsseržantam, Ludviķim Blaksonam bija tikai 32 gadi. Pirmā Pasaules kara laikā bija dienējis 11. Somijas strēlnieku pulkā. 1919. gadā iestājās Latvijas armijā. Un 3. novembrī Kleistu apkārtnē viņš piedalījās cīņās pret bermontiešiem.
"Viņam bija uzticēts vads, un ar savu vadu gāja Pārdaugavā, Spilves pļavās ieņemt pretinieka pozīcijas. Tas arī izdevās. Viņi ieguva savai vienībai vienu ložmetēju. Kas bija liels notikums priekš viņiem tajā laikā. Tas bija spēcīgs ierocis," pastāstīja Blaksona dzimtas pārstāvis Uldis Taube.
Tomēr dienu vēlāk - 4.novembrī - Blaksonu saplosīja ienaidnieka granāta. Cīņu biedri kritušo apbedīja Kleistu mežā. Pēdējos gados kapa vietu varēja sazīmēt vien pēc priedē iecirstā krusta. Pērn vasarā meklēšanas vienības "Leģenda" vīriem izdevās atrast apbedījumu un mirstīgās atliekas ekshumēt.
Par Ludviķi Blaksonu nebija daudz ziņu, līdz pie lietas ķērās Iveta Žvagiņa. Viņa, izskatot milzīgu apjomu arhīvu dokumentu, atrada Blaksona dzimtas pēcnācējus.
"Gan tēva, gan mātes pusē bija karotāji, viens Ķeizara armijā. Viņi visi bija dzīvi, enerģiski, uz mērķi tendēti, tik plaša dzimta," stāstīja entuziaste Žvagiņa.
Pēcnācējs Taube uzsvēra, ka emocijas ir grūti aprakstīt. To, ka atrasts attāls radinieks, viņš uzzināja nesen.
"Nāca negaidīti. Sociālajos tīklos bija informācija, kur lika atsaukties radiniekiem. Tā kā mans brālēns aktīvi interesējas par dzimtas koku, viņu uzrunāja tas uzvārds. Likās pazīstams," stāstīja Taube.
Simboliski - no karavīra karavīram - Uldim Taubem glabāšanā tiek nodots valsts karogs. Viņš uzsvēra - tas ir liels pagodinājums. Ar Latvijas armiju viņš saistīts jau 20 gadus. Seržants Taube ir instruktors Zemessardzes 1. Rīgas brigādē.
"Gluži jau tā jau nebija, ka pats brīvprātīgi aizgāju. Tālajā 2003. gadā iesauca obligātajā militārajā dienestā. Un bija piedāvājums palikt profesionālajā dienestā. Nebija daudz jautājumu. Piekritu. Pirmie 10 gadi bija kājniekos. Tad, protams, misijas. Esmu instruktors un ikdienā apmācu zemessargus. Zemessargu rindās ļoti liels pieplūdums. Nezinu, cilvēki laikam sākuši aizdomāties par to, ka jābūt gataviem aizsargāt savu zemi," stāstīja Taube.
Tuvāko un tālāko radu saimē viņš esot vienīgais ar profesiju - karavīrs.
"Mums ir jāpasakās senču senčiem, kas ir aizstāvējuši. Cīnījušies par mūsu zemi. Un mums ir tas gods jātur, jābūt iekšēji stipriem un jāturpina to darīt," uzsvēra Taube.
Uz Brāļu kapiem Uldis Taube ar ģimeni dodas ne tikai Lāčplēša dienā, kas viņam kā karavīram vienmēr bijusi nozīmīga, bet vairākas reizes gadā.
"Ja līdz šim ir bijis tā, ka esam, izstaigājam, visus vārdus izlasām - cik jauni krituši par mūsu zemi. Tad tagad ir konkrēta vieta, kur nākt un nolikt svecīti, pateikties. Nolikt ziedus," vīrietis uzsvēra.
