Vēstures ķīlis

Latvijas pretpadomju partizāni: viesos lugas "Mežainis" dramaturgs Jānis Balodis

Vēstures ķīlis

Grāmata ‘’Ukrainas krīze: Divgalvainā ērgļa impērijas trieciens’’

Noziedzības un sodu vēsture Latvijā: viesos profesors Gvido Straube

Par noziegumu samērīgs sods – jauno laiku pieeja. Intervija ar vēsturnieku Gvido Straubi

Mūsdienu izpratnē par attiecīgu noziegumu pienākas atbilstošs sods. Vēl 18. gadsimtā par šo jautājumu bija haotiska izpratne, nereti gadījās, ka par niecīgu nodarījumu saņēma šķietami nesamērīgi lielu sodu. Pārkāpuma un soda samērošana ir jauno laiku pieeja, kuru izstrādāja 18. gadsimta apgaismotāji, taču tās ieviešana pilnībā noslēdzās vien pēc Otrā pasaules kara. Tā, stāstot par noziedzības vēsturi, Latvijas Radio 6 Latvijas Universitātes (LU) radio NABA raidījumā “Vēstures ķīlis” uzsver LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Gvido Straube.

Kārlis Sils: Kad sākāt pētīt noziedzības vēsturi?

Gvido Straube: Ierosmi pievērsties šai tēmai guvu divos viļņos. Vidusskolā nebiju bijis īpaši uzcītīgs skolnieks, tādēļ studijās nonācu vēsturnieku vakara nodaļā. Dienas laikā bija jāstrādā, un kādu laiku strādāju Latvijas Valsts vēstures arhīvā. Tur bija pieejamas starpkaru periodā Latvijā sodīto cilvēku lietas, un man tās likās interesants materiāls pētniecībai. Otra ierosme nāca 1991. gada augusta puča laikā. Tobrīd atrados konferencē Anglijā, un tur bija nopērkama Maklīna grāmata “Noziegums un sods Anglijā 18. gadsimtā”. Viņš bija viens no tiem, kurš deviņdesmitajos gados ļoti aktīvi pievērsās noziedzības pētīšanai, un man likās svarīgi sekmēt šī pētniecības virziena attīstību arī Latvijā. Piedāvāju studentiem B daļas izvēles kursu “Noziegums un sods”. Ar to es vēlējos rosināt jaunos vēsturniekus nopietni pievērsties šīs tēmas pētniecībai, jo pats ar to nodarbojos tikai hobija līmenī. Šobrīd viena studente izstrādā doktora darbu par noziedzību starpkaru periodā, tāpēc varētu teikt, ka šī tēma ir nedaudz “izkustējusies.”

No avotu pieejamības viedokļa noziedzību ir viegli pētīt, jo tā tiek dokumentēta.

Jā. Tiesas procesus sāka piefiksēt salīdzinoši agri, un ļoti labi avoti mums ir pieejami jau no 17. gadsimta. Jāuzsver, ka sabiedriskās kārtības procesus dokumentēja ne tikai policejiskās struktūras, bet arī baznīcas, tādēļ arī tur ir atrodami vērtīgi materiāli, sevišķi par jautājumiem, kas bija saistīti ar ģimenes dzīvi, seksuālo dzīvi, jo tie atradās baznīcas interešu centrā. Baznīca arī sodīja baznīcēnus par dažādiem pārkāpumiem – par daudzsievību, par laulības pārkāpšanu un citām lietām.

Laika gaitā mainās arī izpratne par to, kas ir noziegums. Kā to saprata pirms 400 – 500 gadiem?

Mūsdienās pastāv pieņēmums “viens likums un viena taisnība visiem”, bet agrāk valdīja uzskats, ka vienas sabiedrības daļas ir vairāk tendētas uz noziedzību, bet citas mazāk. Aristokrātu vai garīdznieku nodarījumus drīzāk interpretēja kā negadījumus vai vispār tika apšaubīta nepieciešamība tos izmeklēt. Vienkāršiem cilvēkiem bija sarežģītāk. Visgrūtāk klājās vientuļiem vienpatņiem, kuriem nebija nekādu brālību, cunfšu atbalsta. Par tiem tika uzskatīts, ka viņi slēguši vienošanos ar pašu nelabo. Tad arī sodīšana notika bez īpašas pierādījumu vākšanas, nereti pietika vien ar to, ka kāds par kādu pasūdzējās un apvainoja kādā nodarījumā.

Jūs pieminējāt velnu. Tas nozīmē, ka noziegumam tika piešķirts arī garīgais aspekts, tas tika uzlūkots kā grēks, kā dvēseles pārkāpums?

Līdz pat 18. gadsimtam Latvijā bija raganu prāvas, kas ļoti labi parādīja, ka sabiedrība tic šādām mistiskām lietām un ir pārliecināta, ka ir cilvēki, kuri slēguši vienošanos ar asinīm, ar velnu. Lai gan, no vienas puses, mēs sakām, ka Latvija ir provinciāla valsts, bet zināms, ka jau 17. gadsimtā Latvijā bija mācītāji, kas bija kritiski noskaņoti pret “raganu problēmu”. Izskanēja arī uzskats, ka daļa no tiem, kuri tiek uzskatīti par raganām, patiesībā ir garīgas veselības problēmu mākti cilvēki, kuriem ir jāārstējas. Plaši pielietotās spīdzināšanas mērķis bija piespiest cilvēkus atzīt savu vainu, un 18. gadsimtā Krievijas impērija bija pirmā, kas apgaismotāju idejas par spīdzināšanas aplamību ņēma vērā.

Pieeja izmeklēšanai pakāpeniski mainījās, un jau 19. gadsimtā liecību savākšana kļuva samērā apjomīga. Pārmaiņas notika ļoti lēni, jo stereotipi ir spēcīgi, un sodīšanā valda princips – ja kāds ir vainīgs, tad labākais risinājums ir viņa iznīcināšana vai labākajā gadījumā padarīšana par kropli, piemēram, zaglim nocērtot roku, lai viņš savu rūpalu nespētu turpināt. Vai arī tika veikta šo cilvēku “apzīmēšana”, nogriežot ķermeņa daļas – ausis, degunu. Krievijas impērijā bija izplatīta prakse iededzināt uz sejas zīmogu, ka šis cilvēks ir noziedznieks. Pieeja, kas valda šodien, ka cilvēkam pēc nozieguma izdarīšanas tiek dota iespēja laboties, arī parādās tikai 18. gadsimtā.

Kādi sodi pienācās par kāda veida noziegumiem?

Šis jautājums liecina par jūsu kā mūslaiku cilvēka domāšanu – par attiecīgu noziegumu pienākas attiecīgs sods. Vēl 18. gadsimtā par šo jautājumu bija haotiska izpratne, jo nereti gadījās, ka par niecīgu nodarījumu saņēma šķietami nesamērīgi lielu sodu. Pārkāpuma un soda samērošana ir jauno laiku pieeja, kuru izstrādāja 18. gadsimta domātāji, viens no pionieriem – itāļu apgaismotājs Čezare Bekaria (Cessare Beccaria). Sākumā šīs idejas eksistēja tikai uz papīra, to ieviešana dzīvē prasīja turpat divus gadsimtus – daudzviet Eiropā tas notika vien 20. gadsimtā, pāreja uz šiem principiem kopumā noslēdzās vien pēc Otrā pasaules kara.

Agros jaunajos laikos noziedzību jeb noķertos un sodītos noziedzniekus valsts sāka izmantot savas labklājības celšanai. Krievijas impērijas vecā galvaspilsēta Pēterburga ir tapusi, plaši izmantojot noziedzniekus kā darbaspēku. Uz noziedznieku darbaspēku tika balstīta arī metāla un ogļu ieguve Sibīrijā.

Kad parādās ideja par cietumiem – par to, ka noziedzniekiem ir jāatņem brīvība?

Tā parādās līdz ar apgaismības laikmeta idejām, ka cilvēkam ir jādod iespēja laboties. Un tās bija divas lietas – darbs un ticība. Katrā kamerā bija jābūt Bībelei, lai pēc darba ieslodzītie varētu gremdēties svētajos rakstos un tādejādi laboties, lai varētu atgriezties sabiedrībā kā “pozitīvie varoņi.”

Agrajos laikos valdīja kārtu sistēma. Kas izlēma sodus – vai tas notika vienas kārtas ietvaros, vai arī augstākas kārtas pārstāvji bija tie, kuri piesprieda sodus zemāko kārtu pārstāvjiem?

Tas bija atkarīgs no nozieguma smaguma. Pie vienkāršākām lietām tā bija iekšēja kārtas problēma. Tāpēc viduslaikos bija svarīgi piederēt pie kādas sociālās organizācijas – pie draudzes, pilsētās pie amatnieku brālībām un tamlīdzīgi, jo tad konkrētā brālība bija tā, kas uzņēmās atbildību par nozieguma izmeklēšanu un sodīšanu. Tie, kas bija ārpus šīm sociālajām organizācijām, jau faktiski bija nolemti. 18. gadsimta slavenā Rozena deklarācijā apliecināts, ka muižniecībai ir tiesības sodīt noziedzniekus, taču tā sauktos kakla jeb nāves sodus viņi deleģē kronim.

Ko jūs varat pastāstīt par parādu cietumiem?

Tie tolaik bija ļoti populāri. Vairumam ieslodzījums šādā cietumā kļuva par mūža ieslodzījumu, jo parādus spēja atdot tikai retais. Angļu mākslinieks Viljams Hogarts (William Hogarth) 18. gadsimta beigās ir daudz zīmējis cietumus, un tās ainas ir diezgan šausminošas – kameras ir pilnas, tur sēž veci slimi vecīši, kriminālisti, bērni, sievietes.

Pastāv klasiskais laupītāja tēls, kuru pazīstam no filmām – jauns, skaists puisis, kurš nāk ar pistoli pie karietes un prasa: “naudu vai dzīvību!” Kā ir ar šo elementu?

Laupītājiem 17. un 18. gadsimts bija zelta laiks. Tajos laikos, ja cilvēks kaut kur brauca, viņš ņēma līdzi visu iedzīvi – drēbes, galda piederumus, visu. Ja laupītājam izdevās tādam uzbrukt, tad viņa guvums bija drošs un liels. Bija jēga riskēt, jo ar vienu reizi varēja tikt pie daudz kā. Laupīt bija izdevīgi un viegli – ceļi bija patukši. Latvijā slavena vieta bija Kangaru kalni – ceļš, kas vedis uz Rīgu. Zemnieki tam braukuši cauri, mesdami krustus.

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti