Latvijas pērles

Pērles Alojas novada Brīvzemnieku pagasta Ozolmuižā

Latvijas pērles

Naujenē top musturdeķis Daugavas pārsegšanai

Carnikava: Kungu nama stāsti un jūrmalas zvejnieku stāsti

Par kādreiz grezno Carnikavas muižu šodien liecina vien kolonnas kapitelis

Reiz bija grezna pils, ko vāciski sauca "Herrenhaus Zarnikau" – Carnikavas kungu nams. No tās tagad saglabājies tikai viens kolonnas kapitelis. Bet arvien dzīvo stāsti par šī nama saimniekiem, par tiem laikiem, kad Carnikavu gribēja padarīt par tikpat populāru kūrortpilsētu kā Jūrmala.

"Kad 19.gadsimta beigās te ieradās ceļotāji, viņi savās atmiņas rakstījuši, ka tā bija viena no skaistākajām muižām Vidzemē," Latvijas Radio raidījumā "Latvijas pērles" stāsta Carnikavas novadpētniecības centra speciāliste Maija Sarkane.

Par bijušo godību liecina kapitelis

Maija Sarkane stāstījumu par Carnikavas vēsturi sāk ar faktu, ka pirmais vilciens te ir pienācis 1933.gadā, jo 1929.gadā te sāka plānot dzelzceļa maršrutu Rīga – Rūjiena. Stacijas ēka ar dekoratīviem kokgriezumiem stāv vēl no tiem laikiem.

Pa ceļam uz novadpētniecības centru Carnikavas centrā aplūkojams vien neliels gabaliņš no reiz te celtās greznās pils. No muižas ēkas saglabājies vien pils kolonnas kapitelis.

"Vēl viens ir redzams Rīgas centrā pie Latvijas Universitātes aizmugurējās fasādes, kur kāpnes uz Merķeļa ielu," bilst Sarkane. Vēl vairāki kapiteļi tika iemūrēti kādreizējās Ādažu skolas ēkā.

Pili 18.gadsimta beigās projektēja tā pirmā īpašnieka vācbaltu  muižnieka grāfa Ernsta Reinholda fon Mengdena dēla paziņa – kāds itālis.

Viņš uzzīmēja pils plānu – celtni ar vairākiem tornīšiem, taču divdesmit gadus vēlāk to pārbūvēja pēc  Rīgas galvenā būvmeistara Kristofa Hāberlanda projekta.

"Skaistākais, bagātākais, interesantākais periods bija 18.gadsimta beigas un saistās ar Mengdenu dzimtu.  Dzimtai piederēja Latvijā daudzi īpašumi, Carnikava bija viens no lielākajiem, jo te bija 5000 hektāru zemes, upe, no kuras nāca ienākumi," atklāj Sarkane.

Mantinieka meklējumi

Tā kā grāfs Ernsts Reinholds fon Mengdens bija dienējis cara galmā un nopelnījis diezgan kārtīgu pensiju, viņš, kad atgriezās uz dzīvi Carnikavā, šo naudu bija nolēmis izmantot jaunas muižas pils uzcelšanai. To viņš gribēja atstāt mantojumā savam vienīgajam dēlam, kurš mācījās Vācijā.

"Viss būtu labi, bet Mengdenu ģimenē ienāca traģēdija – vienīgais dēls nomira. Meitas viņam bija, bet tās mantot nevar, tām izmaksā pūru un atdod pie vīra," stāstu par muižu turpina Sarkane.

Tā kā gan pašam grāfam, gan viņa kundzei bijis jau pāri 60 gadiem, Mengdens nolēmis izmaksāt sievai kompensāciju, iespējams, uzdāvinājis kādu muižu, un no viņas šķirties, lai apņemtu jaunu meiteni cerībā tikt pie mantinieka. Tas neizdevās.

"Mengdenam ir vēl viens variants. Tajos laikos nebija nekas nosodāms, ja augstas kārtas cilvēkiem ir ārlaulības bērni. Arī Ernstam bija vairāki tādi, īpaši mīļš viņam bija viens – Johans vārdā," bilst Sarkane.

Viņa māte bija vietējā zemniece Sofija vai Sapa. Mengdens šo Sofiju, saprazdams, ka kļūs par tēvu, izprecinājis muižas pavāram, lai viņš neprotestētu, viņam dod brīvību un uzvārdu Freijs – brīvais, un arī nelielu īpašumu – Odzienas muižu. Sofija ar dēlu paliek Mengdena ģimenē.

"Šim dēlam Mengdens grib atstāt muižu. Pārējie muižnieki saceļ traci, kas vēl nebūs, bastards mantos muižu," stāsta Sarkane.

Kad visi pūliņi un cerības izrādās velti, grāfs Ernsts Reinholds fon Mengdens mīļajam dēlam Johanam novēl Odzienas muižu, bet Carnikavas muižu viņš ir spiests atstāt sava brāļa dēliem.

"Tie nav īpaši labi saimnieki. Ja Mengdena laikā muiža plauka un zēla, tie vairāk bija noskaņoti uz azartspēlēm, muiža tiek ieķīlāta vienu reizi, otru. Rezultātā nākas to pārdot Panderu dzimtai. Panderi kādu brīdi te dzīvo, bet šī muiža viņiem nav mīļa," norāda Sarkane.

Panderi vairāk uzturas ārzemēs, līdz 1906.gadā muižu pārdod – ne vairs dižciltīgam, bet bagātam cilvēkam. 

"Panders ir nobijies no 1905.gada revolūcijas," uzskata Sarkane.  "Viņš zina, kas noticis, muižu dedzināšanas. Carnikavas muižu nededzina, te nekas slikts nenotiek, jo Panders skaitījās labs kungs."

Gēgingeru lielie plāni Carnikavas kūrorta attīstībā

Muižu nopirka rūpnieki Gēgingeri, kuriem te bija lieli plāni.

"Cara valdība bija plānojusi dzelzceļu no Rīgas uz Igauniju caur Carnikavu. Gēgingers šo stratēģisko vietu paredz savai saimniekošanai – ar vilcienu varēs vest uz Rīgu zivis, jo Carnikavā viņš ir uzbūvējis konservu fabriku, pienu, viņam ir diezgan liela ferma," ar rūpnieka saimnieciskajām iecerēm iepazīstina Sarkane.

Tāpat Gēgingeram ir prātā Carnikavā izveidot kūrortu, kas varētu konkurēt ar Jūrmalu.

"Viņam ir zemes arī Gaujas labajā krastā, to sadala apbūves gabalos, aizved uz turieni akmeņus un kokmateriālus.

Un tā laika avīzēs jau var lasīt reklāmas "Pērciet zemi Carnikavā, šeit būs kūrorts!" Viņš taisījās būvēt mūsdienu izpratnē SPA jeb veselības iestādes, viņš taisījās būvēt kultūras iestādes.

Bija paredzēta liela attīstība, bet visiem viņa plāniem pārvelk krustu Pirmais pasaules karš," atzīst Sarkane.

Skaistā ēka, kuras maketu un senās fotogrāfijas tagad var aplūkot Carnikavas novadpētniecības centrā, 1917.gadā tika nodedzināta.

"Ir divi varianti – abus stāsta vietējie iedzīvotāji. Viens – muižas pili ar lozungu "Mēs tiem vāciešiem neko neatstāsim!" ir nodedzinājis muižas kalpotājs, kuram bija uzticēts to pieskatīt. Otrs variants – šeit jau bija apmetušies kareivji, un, neuzmanīgi apejoties ar uguni, tas noticis," par ugunsnelaimi muižā bilst Sarkane.

Skaidri ir zināms datums, kad tas noticis – 1917.gada 30.augusts.

Senās fotogrāfijas liecina, ka Carnikavas muižas ēka bijusi ļoti grezna, iekšpusē pils zālēs bija izbūvēti balkoni un apaļās zāles nišās rotājās četras marmorā darinātas sieviešu skulptūras, kas simbolizējušas četrus gadalaikus, un šīm skulptūrām kā grezni postamenti kalpoja četras čuguna krāsnis.

Pēc Pirmā pasaules kara beigām Gēgingeri atgriezās Latvijā un, iespējams, būtu nodedzināto pili atjaunojuši, bet 20.gadsimta 20.gada sākumā veiktā agrārā reforma pielika punktu šādai iecerei.

Laika gaitā no ugunsgrēka pāri palikušās pils kolonnas un mūra daļas izmatoja kā būvmateriālu, uzceļot tagadējo Carnikavas  Tautas namu un  vēl citas dzīvojamās mājas tuvākajā apkaimē.

"Koivemund", "Sarnikau", "Čerņikova"...

Stāstot par Carnikavu, Sarkane rāda arī muižas kancelejas grāmatas fotogrāfiju. Tā rakstīta 1688.gadā.

"Šeit ir minēti māju vārdi, ja paskatītos mūsdienu kartē, šie māju vārdi nebūtu izmainījušies, tur ir "Nagaiņi", "Kaķi", "Zābaki", "Skabi", "Poči". Būtībā no 17.gadsimta māju vārdus cauri gadsimtiem vietējie ir glabājuši," gandarīta Sarkane.

"Koivemund", "Sarnikau", "Sarnekof", "Sernekof", "Zernikau", "Čerņikova", "Zarnisko" – tie ir mūsdienu Carnikavas nosaukumi laika gaitā. Un tos var burtot ikviens, kas devies uz Carnikavas novadpētniecības centru. Bet pats novadpētniecības  centrs atrodas īpašā vietā un ēkā.

Šis nams ir veidots kā kopija netālu no Gaujas grīvas esošajai 1851.gadā būvētajai zvejnieku un pārcēlāju mājai "Cēlāji", kura 1966. gadā tika pārvesta uz Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju.

Te savulaik dzīvojuši turīgi zvejnieki, par ko liecina dubultlogs, un  tad dzīvojamā istabā ir bijusi milzīga krāsns, kur cepa gan maizi, gan arī Carnikavas  novada simbolu – nēģus.

Novadpētniecības centrs tika atvērts 2012.gadā, un savulaik to sāka veidot no senas zvejnieku dzimtas nākusī Elita Pētersone. Viņa uzrunāja vietējos, lai tie pārskata, kas mājās ir saglabājies no sendienām, un nes uz centru. Tā radās tagadējā kolekcija, ar kuras starpniecību tagad var gūt ieskatu carnikaviešu dzīvē un sadzīvē.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti