Padomju represijas Latvijā: Kā barikāžu notikumus atspoguļoja ārzemju prese

Lai ārzemju mediji saņemtu pēc iespējas aktuālāku, precīzāku un izsmeļošāku informāciju, lieli nopelni bija Latvijas Republikas Augstākās Padomes Preses centra darbam, tāpat trimdas tautiešu aktivitātēm ārzemēs.

20. janvārī pirms 30 gadiem Maijas Ķuzes veidotajā Latvijas ziņu apskatā Kanādas radio cerību sajūta mijas ar ļoti lielu satraukumu. Maija Ķuze ziņoja par grūtajām dienām, ko Latvijā piedzīvo preses izdevumi, jo Preses namu ieņēmuši omonieši, par demonstrāciju baltiešu atbalstam pie Amerikas vēstniecības Toronto, kā arī par 13. janvāra lielo manifestāciju Rīgā, Daugavmalā, kurā piedalījās 600 000 cilvēku.

''Manifestācija visai pasaulei nepārprotami parādīja latviešu tautas apņēmību turpināt iet brīvības un neatkarības atjaunošanas ceļu. Šīs Latvijas tautas vēsturē lielākās manifestācijas nepieciešamību izraisīja pēdējo dienu dramatiskie notikumi Rīgas Preses namā un sarkanzvaigžņoto desantnieku sarīkotā asins pirts mūsu brāļu tautai – lietuviešiem Viļņā,” Ķuze vēstīja pārraidē.

Diemžēl, arī no Latvijas pienāca ziņas par izlietām asinīm. Fragments no radio pārraides: ''Pagājušajā trešdienā, 16. janvārī, no Rīga saņemtā ziņa vēsta, ka uzsāktā brīvības cīņā pret okupantiem un pašmāju kangariem latviešiem prasījusi pirmo upuri – 39 gadus veco autovadītāju Robertu Mūrnieku. Viņš nonāvēts Vecmīlgrāvī, ar šāvienu pakausī''.

Par pašu asiņaināko barikāžu laika dienu izvērtās 20. janvāris, kad notika OMON uzbrukums Iekšlietu ministrijai, kura laikā nogalināja piecus un ievainoja 11 cilvēkus. Upuru vidū bija arī kinooperatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne.

Atvadu vārdi Slapiņam

''Radio Brīvā Eiropa'' arhīvā glabājas ieraksts, veikts 25. janvārī, kad notika upuru bēres. Ieraksts ir vēl tā sauktais melnais, nemontētais materiāls, kurā var dzirdēt, kā radio žurnāliste sazinās ar Latviju, jo viņai pa telefonu jāieraksta Viktora Lorenca atvadu vārdi Andrim Slapiņam.

Fragments no Radio Brīvā Eiropa: ''Hallo! Vai es varētu runāt ar Viktoru Lorencu no 303. istabas? Nē, tur bija nepareizs savienojums. Visu laiku kaut kas pa vidu bija. Tā kā es vēlreiz pārzvanu. Paldies! (Lorencs atbild): ''Jā, jā. Es esmu te vēlreiz klāt. Varam sākt tūlīt, es rakstu''.

Viktora Lorenca atvadu vārdi Andrim Slapiņam ir ļoti emocionāli, tos ik pa laikam pārtrauc pauzes, jo kaklā kāpj asaru kamols. 

Viktors Lorencs sarunā ar Radio Brīvā Eiropa atzīst – viņš netic, ka Andri Slapiņu nogalināja nejauša lode.

Fragments no ''Radio Brīvā Eiropa'' raidījuma: ''Ne velti tajā naktī smagus ievainojumus guva vēl citi dokumentālisti no Rīgas, Maskavas un Helsinkiem. Viņiem visiem plecā bija kino vai video kamera. Ierocis, kas sarkanā terora īstenotājiem Baltijas valstīs spēj iedvest paniskas bailes. Tās ir bailes no otras Nirnbergas, kad par visiem noziegumiem viņiem nāksies atbildēt”.

Līdzīgu emocionālu spriegumu piedzīvoja arī citi cilvēki, kuri Latvijā atradās notikumu epicentrā un sniedza ziņas uz ārzemēm. Viņu vidū bija Inese Birzniece, kura tolaik strādāja Latvijas Republikas Augstākās Padomes Preses centrā. Kā viņa atceras šodien – agrā 13. janvāra rītā viņai bija jāsniedz intervija CNN, pirms tam viņa visu nakti bija strādājusi, tulkojot angļu valodā ziņas par asiņainajiem notikumiem Lietuvā.

CNN Inesei Birzniecei zvanīja no Atlantas Džordžijas štatā Amerikā, kad Latvijā bija septiņi no rīta. Bija jāsniedz intervija tiešajā ēterā.

“Tas bija pirms mūsu lielā mītiņa, kas bija vēlāk 13. janvāra pēcpusdienā, bet pēc traģēdijas Viļņā, kur cilvēki bija gājuši bojā un ievainoti. Tajā brīdī – es ievilku elpu un gandrīz nevarēju parunāt, man bija asaras acīs, jo – tas nogurums, tā neziņa, tā baiļu sajūta, kas būs nākotnē... Tās emocijas visas nāca... Bet es saņēmos un turpināju, un, es domāju, tas padarīju tikai to interviju vēl spilgtāku,” atceras Birzniece.

Uz 13. janvāra manifestāciju Rīgā jau bija ieradušies aptuveni 15 ārzemju žurnālisti, lielākoties Maskavā akreditētie BBC, ''The Times'' un citu mediju pārstāvji. Inesei Birzniecei viņiem vajadzēja stāstīt par notiekošo Latvijā, sarunāt intervijas un nodrošināt tām tulkojumu.

Gorbunovam jāiznāk pie žurnālistiem

19. janvāra vakarā izplatījās baumas, ka Latvijā varu pārņēmusi Alfrēda Rubika vadītā Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteja un ka Anatolijs Gorbunovs vairs nav Augstākās Padomes priekšsēdētājs. Lai nepamatotās baumas kliedētu, ārzemju žurnālistiem nepietika ar rakstiskiem paziņojumiem, vajadzēja vizuālu apliecinājumu.

''Gorbunova kungs jau bija izdevis paziņojumu, ka nekas nav mainījies. Bet viņi uzstāja, ka ar to nepietiek. Mums vajag – īpaši televīzijai un fotogrāfiem – lai Gorbunova kungs iznāk pie mums un tādējādi parāda, ka viņš ir tiešām savā birojā un pie varas. Tad mēs gājām pie Gorbunova kunga, viņš teica – muļķības, es taču esmu šeit – bet mēs tomēr pierunājām viņu. Es uzrakstīju dažus teikumus angliski, ko mēs ar tulkiem arī pareizā latviešu valodā iztulkojām, un tas viņš iznāca ārā no biroja, nolasīja, un tas bija veids, kā varēja parādīt, ka cilvēks ir vietā, lai cīnītos pret dezinformāciju no Maskavas puses,” stāsta Birzniece.

Arī ārzemju medijos strādājošajiem žurnālistiem no darba devējiem bija stingra prasība – publicēt tikai ļoti rūpīgi pārbaudītu informāciju.

Ieva Lešinska, kas tolaik strādāja ''Radio Brīvā Eiropa'' Vācijā, Minhenē, atceras, – lai kādu aktuālu ziņu par Latviju palaistu ētērā, bija vajadzīgs divu neatkarīgu, autoritatīvu avotu apstiprinājums.

Lai arī labi saprotama prasība, ne tik vienkārši izpildāma, it īpaši ar tā laika tehnoloģiskajām iespējām.

Ieva Lešinska atceras, ka amerikāņu darba devēji baidījušies, ka tikai kādu neuzkūda, jo viņi uzskatīja, ka pie asiņainajiem notikumiem Budapeštā 1956. gadā bija vainojama arī ungāru redakcija, kas motivēja cilvēkus cīnīties.

“Es ļoti labi atceros, kā es medīju Aloizu Vazni pa Rīgu. Man saka – nē, viņa tagad te nav, un ko jūs vispār iedomājieties, viņam ir svarīgākas lietas, ko darīt! Nu tas viss ir saprotams, bet es nevaru neko teikt radio, iekams man nav šī apstiprinājuma. Protams, ka tā ir saprātīga politika, vienkārši tajā brīdī tev gribas to informāciju pēc iespējas ātrāk novadīt, nevis paturēt pie sevis un gaidīt, ka tev to apstiprinās,'' stāsta Lešinska.

Kad saasinājās notikumi Baltijas valstīs, ''Radio Brīvā Eiropa'' piešķīra papildu raidlaiku ziņām latviešu valodā. Ieva Lešinska brīvprātīgi pieteicās dežurēt tieši ziņās, dienām un naktīm sekoja līdzi ziņu lentēm un citiem tobrīd pieejamiem ziņu avotiem, lasīja presi angļu, vācu un krievu valodā.

Lielākoties tas bijis ļoti nomācoši, atceras Lešinska: ''Ja tu esi no Latvijas un tu pazīsti to, kā darbojas padomju sistēma, un tad tu lasi visādas muļķības ārvalstu presē un tu jūti (sevišķi sākumā), ka cilvēki vienkārši nesaprot, kas īsti notiek, ko tie baltieši grib, kāpēc viņi tā ņemas... Ir taču pārbūve, ir taču labais Gorbačovs... Nu, pamazām tas sāka mainīties, un, protams, ka Viļņas notikumi bija viens no galvenajiem pagrieziena punktiem attieksmē.”

Operatīva ziņošana ar primitīvām tehnoloģijām

Ojārs Kalniņš tik tikko bija uzsācis darbu Latvijas sūtniecībā Amerikā, kad sākās barikāžu notikumi Rīgā. Viņš sūtniecību tikko bija apgādājis ar pirmajiem datoriem, faksa aparātu un teleksa sistēmu, kas kļuva par neatsveramiem palīgiem informācijas apmaiņai ar Latviju, jo, piemēram, ar teleksa palīdzību varēja sazināties ar Latvijas Ārlietu ministriju un vēl dažām iestādēm.

Saņēmis informāciju no Latvijas, Ojārs Kalniņš to tūlīt nosūtīja ASV Valsts departamentam, Kongresam un žurnālistiem.

Viņš atzīst, ka interese par Baltiju un Latviju Amerikā tobrīd bija gana liela, to bija rosinājis jau 1989. gadā notikušais Baltijas ceļš:

''Tas bija brīdis, kad Amerikas žurnālisti saprata, ka te kaut kas nopietns notiek. Tad viņi sāka sekot un viņi sāka arī braukt uz Latviju. Tā kā uzmanība bija. Mūsu darbs bija informēt viņus par notikumiem. Žurnālisti zināja, ka mums ir tieši kontakti gan ar valdību, gan Ārlietu ministriju. Tas viņiem deva lielāku iespēju mums uzticēties,” stāsta Kalniņš.

Latvijas notikumiem sekoja līdzi ''The Washington Post'', ''The New York Times'', arī žurnāli ''The Times'' un ''Newsweek''.  “Mēs sadarbojāmies arī ar radio ''Amerikas balss'', kas informāciju raidīja atpakaļ, tāpat ar Amerikas sabiedrisko radio. Par mums arī interesējās CNN televīzija, pat ar kamerām nāca uz sūtniecību,” atceras Kalniņš.

Ojārs Kalniņš atzīst, ka tagad – ar laika distanci – viņam pat grūti saprast, kā tolaik ar tik primitīvām tehnoloģijām vispār varēja veikt tik operatīvu informācijas apmaiņu, jo nebija taču ne interneta, ne e-pastu, ne mobilo telefonu. Tagad šķiet pat gluži neticami, ka, piemēram, par apšaudēm Rīgā 20 .janvārī Amerikas Valsts departamentu izdevās informēt jau 15 minūtes pēc tam, kad tās bija sākušās, un kopumā Baltijas tematika ārvalstu medijos tika izvērsta ļoti plaši, kam bija ļoti nozīmīga loma šajā kritiskajā brīdī Baltijas neatkarības centienu īstenošanā.